Barikādes Bauskā piemin ar «Karavīru»

2015. gada 20. janvāris 15:25

1223

«Saistībā ar ārkārtas situāciju slēgtas mācību iestādes... Medicīnas iestādēs pieņem visu grupu asinis...» – tā 19. janvāra vakarā Bauskas kultūras centrā ar 1991. gada radioierakstiem uzrunāja ļaudis, kas bija ieradušies pieminēt barikāžu laiku.

Pie kultūras centra durvīm dega ugunskurs un skanēja barikāžu laika iecienītās dziesmas. Noskaņa bija atbilstoša 1991. gada notikumiem. Brīžiem, dzirdot diktoru teikto, likās, ka tūlīt piebrauks autobuss, kurā aicinās iekāpt tos, kas dodas sargāt televīzijas torni Rīgā.

«Barikāžu laikā vienu dienu stāvēju pie televīzijas torņa, pēc tam vienu dienu un nakti pie televīzijas centra. Zinu pensionārus, kuri savulaik piedalījās visos braucienos uz barikādēm Rīgā,» stāsta codietis Marģers Lācis, ko «Bauskas Dzīve» pirmdien sastapa barikāžu piemiņas pasākumā kultūras centrā. Vērtējot mūsdienu situāciju, viņš šaubās, vai tagad, ja atkal izšķirtos valsts neatkarība, būtu tādi paši rezultāti.

«Trūkst vienotības, atbalsta. Toreiz kolhozi nodrošināja transportu, deva pārtiku tiem, kas stāvēja barikādēs. Piedāvāja piedalīties visiem – iesaistījās arī daudzi krievi. Toties bija latvieši, kas sēdēja mājās, bet tas lai paliek uz viņu sirdsapziņas! Mūsdienās neesmu drošs, ka jaunie mūs atbalstītu,» uzskata M. Lācis.

Sirmais vīrs 1991. gada notikumos, kad bija jāstājas sadursmē ar PSRS sistēmu, saskata līdzību ar karadarbību Ukrainā, jo arī tur cīnās pret bijušā «drauga» agresiju. Viņš gan atzīst, ka Ukrainai var neizdoties noturēt neatkarību. «Tur nav vienotības. Mums Latvijā tāda bija – ielās izgāja simtiem tūkstošu iedzīvotāju. Grūti pateikt, kas notiktu Rīgā, ja padomju karaspēks uzbruktu toreiz ar ieročiem, bet mums tomēr bija tā vienotības izjūta, kādas pašlaik nav ne Ukrainā, ne Latvijā,» vīlies ir M. Lācis.

Uz piemiņas sarīkojumu pirmdien gan ieradās maz skatītāju. Turklāt bija tikai izrāde «Karavīrs» – nekādu diskusiju, informācijas, sarunu vai atmiņu stāstu. Lielākā daļa atnākušo bija jaunieši, no kuriem daudzus vairāk ieinteresēja luga, nevis pasākuma ideja.

«Cik zinu, barikāžu laika pārdzīvojumi bija traki, bet toreiz cilvēkiem bija iedvesmojoša cerību izjūta,» teic Bauskas Valsts ģimnāzijas 9.a klases audzēknis Roberts Raismans. Arī viņš sasaista cīņu par neatkarību pirms 23 gadiem Latvijā ar Ukrainas notikumiem, atzīstot, ka arī tagad mūsu valstij ir jābūt gatavai uz visu – tas, kas draudēja mums 1991. gadā, nav izgaisis. Tomēr situācija esot citādāka. «Mēs vairs neesam vieni – Eiropa mūs nepametīs, NATO atbalstīs,» vērtē jaunietis. Viņš gan uzsver – paļauties tikai uz sabiedroto atbalstu nevar. Vēstures stundās mācītais rāda, ka viss var mainīties vienas nakts laikā.

Edgara un Lilijas Liporu radītā monoizrāde «Karavīrs» satur tik daudz simbolikas, ka sasaucas ne tikai ar cīņu par neatkarību, bet arī ar mūsdienu Latvijas reālijām. Paši autori atzīst, ka kustību un objektu monoizrāde ir simbolisks vēstījums par sevis apzināšanos, piederību zemei, tautai, ģimenei, pašam sev un vēlmi šo piederības izjūtu nosargāt gan ar iekšēju, gan ārēju spēku, noturot savu vietu pasaulē.

«Kustību izrāde ir tā brīnišķīgā iespēja runāt daudznozīmībās ar simboliem, kurus var izprast dažādi – atkarībā no pieredzes, vecuma, rakstura īpatnībām, zināšanām. Mums ir savs skaidrojums, pavisam cits, ko redz skatītāji,» atzīst L. Lipora.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Barikādes Bauskā piemin ar «Karavīru»

Kategorijas