BauskasDzive.lv ARHĪVS

Logo

Bārbelē atceras 1991. gada janvāra barikāžu laiku

Žanna Zālīte
Vietējās ziņas

2015. gada 18. janvāris 16:56

660
Bārbelē atceras 1991. gada janvāra barikāžu laiku

Vecumnieku novada Bārbeles pagastā 1991. gada janvāra barikāžu atceres sarīkojumā «Domā par Latviju – piemini barikādes» 16. janvāra vakarā valdīja emocionāla gaisotne.

Dokumentālie kino kadri, fotogrāfijas, mūziķu trio spēlētās melodijas, fragmenti no aculiecinieku un barikāžu aizstāvju atmiņu stāstiem uzjundīja dziļi sirdī noglabātās izjūtas, ļāva katram no jauna izdzīvot un apjaust vēsturiski svarīgo norišu lielumu.

Brīdī, kad «mainījās laikmets», valstij un tautai nozīmīgiem notikumiem vistuvāk bija Latvijas Tautas frontes (LTF) priekšsēdētājs Romualds Ražuks, tagadējais Saeimas deputāts, un kādreizējais Bauskas milicis, tagad 1991. gada barikāžu muzeja direktors un 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības prezidents Renārs Zaļais. Viņi bija atbraukuši uz Bārbeli, lai dalītos atmiņās un kopā ar citiem atcerētos laiku, kad tauta bija vienota ticībā sapnim par brīvu Latviju.

R. Ražuks pastāstīja par barikāžu «sagatavošanas darbiem» un tautas kopīgi izloloto rīcības plānu «X stundai». «Bez tautas atsaucības, gribas, pašaizliedzības uzupurēties nekas nebūtu bijis, taču arī bez tautas gudrības, prāta un izdomas tumšajā 1990. gada rudenī mēs nebūtu sagatavojušies barikādēm – nebūtu stratēģijas «X stundai», nebūtu aicinājuma «Vienoti Latvijai»,» viņš atzina. R. Ražuks uzsvēra, ka arī mūsdienu trauksmainajā pasaulē, kad notikumi nav paredzami, mūs sargā «barikāžu epopeja» – Latvijas tautas ideja un pārliecība.

«Daudzi sūdzas par šodienas grūto dzīvi. Es tam visam piekrītu, bet mums vajag atrast sevī spēju nošķirt ikdienas nebūšanas, valdības kļūdas no tās idejas, tās ticības un pārliecības, par kuru mēs visi, arī tie, kuri atdeva savu dzīvību, gājām uz priekšu un bijām gatavi uzupurēties. Bez ticības, bez šīs tradīcijas dzīvot nevar, bez tā Latvija neiztiks,» pārliecināti sacīja R. Ražuks. Viņš atgādināja, ka «nekas nav līdz galam paveikts, katrai nākamajai paaudzei valsts neatkarību nākas apliecināt no jauna».

R. Zaļais pirms 24 gadiem bija viens no Bauskas miličiem, kuri aizstāvēja Iekšlietu ministriju liktenīgajā 20. janvāra naktī, kad notika apšaude.

«Tovakar bija mūsu maiņas dežūra. Tā gan iekrita sagadīšanās dēļ, jo mūs lūdza apmainīties cita Bauskas vienība. Es biju pārī ar Jāni Jaseviču, Valerijs Markūns ar Aļģi Simanaviču, Agris Kociņš ar Gundaru Bergu, Māris Kļaviņš ar Didzi Traumani. Pirms brīža labi ļaudis no Doma laukuma bija atnesuši kasti ar ēdamo, bet ar to pacienāties paguva tikai iepriekšējā maiņa. Pulksten deviņos nomainījāmies, jau piesēdāmies, ielējām tēju, kafiju un sākās uzbrukums. Atskanēja pirmie šāvieni. Paņēmām automātus un sākām šaut pretī OMON kaujiniekiem. Es tēmēti izšāvu uz omoniešiem vienu automāta kārtu. Pēc tam šāvām pēc izjūtām, jo pret mums atklāja tādu uguni, ka nebija iespējams pacelt galvu līdz loga līmenim,» atceras R. Zaļais.

Kad sākusies šaušana, viņš domājis, ka šī ir pēdējā dzīves diena, līdzīgas izjūtas bija pārņēmušas arī pārējos puišus.

R. Ražuka un R. Zaļā stāstītais rosināja atcerēties katram savas tālā janvāra dienas.
Alvis Vītols no Vecumnieku pagasta līdzi bija paņēmis paša uzņemtas fotogrāfijas, kurās iemūžināta Tautas manifestācija Daugavmalā, goda sardze pie Brīvības pieminekļa, barikādes Doma laukumā, pie telefonu centrāles, parlamenta ēkas. Bildēm otrā pusē – emocionāli komentāri. Viņš vēlas šos attēlus nodot Vecumnieku pagasta muzejam.

Vēsma Petruševica no Vecumniekiem uz Bārbeli bija atbraukusi kopā ar vīru Aivaru. «Tajās dienās, ejot uz darbu, man somiņā bija radiouztvērējs. Visas sievas tā staigāja, uzmanīgi sekojot līdzi informācijai par notikumiem Rīgā,» viņa atceras. A. Petruševics kopā ar kolēģiem no Bauskas MRS sargāja Ministru padomi. «Divi mūsu baļķvedēji bija novietoti tieši pret galveno ieeju. Katru rītu mēs dāmas, kas nāca uz darbu, cēlām pāri dīstelei!»

Viens no pirmajiem bārbeliešiem, kuri devās uz Rīgu, bija Zigurds Ūdris. Viņš toreiz strādāja DET Bārbeles tīklu rajonā. «Neprotu to izskaidrot, bet atceros, ka toreiz nenāca miegs. Sēdējām pie ugunskura, tantuki bija sanesuši pīrāgus, kāds zemnieks atveda ļoti garšīgu kāpostu zupu... Sēdējām, runājāmies, piemetām malku un nevienam nenāca miegs.»

Sarīkojumu tautas namā apmeklēja pulciņš vīru no Bārbeles pagasta Gaismas. Andris Kļaviņš, Ēriks Jumiķis, Alberts Livdanskis un Juris Vētra, stāstot par tā laika izjūtām, joko un teic, ka bail neesot bijis.  J. Vētra Rīgā uzturējies nedēļu. «Dienu pirms liktenīgās apšaudes pie Iekšlietu ministrijas es atrados tieši pretī tai vietai – sargāju viesnīcu «Rīdzene». Bija dīvaina sajūta – tur, kur iepriekšējā dienā stāvēju, šodien šauj...»

Barikāžu laiks, kad savu atjaunoto Latvijas Republiku aizsargāja tūkstošiem patriotu, daudzos raisa emocionālas izjūtas un atklāsmes.

«Esam iegrimuši savos darbos un neredzam mērķi, uz kuru gājām pirms 24 gadiem. Mums ik pa brīdim jāapsver, kas ir svarīgāks – materiālais labums un naids, ko mēs sējam visapkārt, vai mūsu bērnu un mazbērnu nākotne. Aicinu atvērt sirdis mīlestībai pret saviem līdzcilvēkiem un dzimto zemi un tad mums viss būs, jo esam garā stipra tauta. Mēs vienmēr panāksim, ka pastāvēs gan mūsu valoda un dziesmas, gan mēs paši,» pārliecināta bārbeliete Austra Ālmane.

Bārbeles pagasta bibliotēkas vadītāja Brigita Krauze jau kopš 1997. gada kopā pulcina trauksmaino dienu un nakšu aculieciniekus – barikāžu aizstāvjus, kā arī visus, kuriem nav vienaldzīga Latvijas nesenā pagātne un nākotne.

Sarīkojumu kuplināja mūziķu trio – Iveta Lavrinoviča, Aigars Dziļums un Andris Dziļums, atmiņu stāstu fragmentus lasīja B. Krauzes meita Elīna Jegorova, mazdēls Emīls Jegorovs, Bauskas ģimnāzijas 11. klases audzēknis, un māsīca Sarmīte Flugina, Dzimtmisas pamatskolas skolotāja.

Kategorijas

Kategorijas