BauskasDzive.lv ARHĪVS

No bezpajumtnieka – par galda kaķi

Artūrs Dulbe

2015. gada 19. janvāris 00:00

65
No bezpajumtnieka – par galda kaķi

Šīs kaķenes dzīvesstāsts atgādina pasaku par meiteni, kas no dzīves trūkumā vecā koka būdiņā pēkšņi tiek pie savas pils un labklājības.

Uzticīga savam graustam
Mince, kuras vārds ir Pičule, tika atrasta nejauši. Bauskas novada Codes pagasta mājās viņa nonāca, pateicoties saimnieka Aivara Zeltiņa ekspedīcijām. «Nākot no meža, iedomājos iegriezties vecā, pamestā namā. Ieejot pussabrukušajā mājā, uz grīdas pamanīju sasirgušu, knapi dzīvu suni un mazliet ņiprāku kaķi,» atminas Aivars. Kaķene izturējusies ļoti atturīgi, ievērojusi distanci, bet suns neesot varējis pat normāli pakustēties.

Aivars abus dzīvniekus ilgāk nekā gadu baroja un graustā tiem iekārtoja gultasvietas. Suns pieņēmās svarā, atguva spēkus, arī kaķenei sāka spīdēt spalva, un tā labprātāk tuvojās cilvēkam. Abi dzīvnieki sapratās labi. Vispirms ēda kaķene, suns nejaucās, bet pacietīgi gaidīja, kad draudzene pamielosies. Tiklīdz kaķene atgāja no bļodas, suns pārņēma stafeti.

Kad codietis devās prom, abi dzīvnieki viņu pavadīja tikai līdz ceļa galam, mājas teritoriju tie nepameta. «Labu gabalu pagājis, atskatījos – viņi vienmēr abi tur sēdēja,» atminas Aivars. Pieradis pie cilvēka, suns reiz atnāca līdz pašām saimnieka mājām. Tur esošie divi suņi jauniņo nepieņēma, un tas vairs neuzdrošinājās nākt līdzi Aivaram. Dodoties kārtējā ekspedīcijā, codietis pamanīja, ka suņa graustā vairs nav. Kā izrādījās, izdzirdot par paklīdeni, suni paņēmuši kaimiņi, un nu tas uzticami sargā Codes pagastā kādu pagalmu.

Runcis – labākos medību laukos
«Es sākumā biju pret kaķa pieņemšanu, jo mums jau bija divi suņi un viens runcis, bet, klausoties vīra stāstā, nevarēju viņam nepiekrist,» atceras Aivara dzīvesbiedre Dzintra. Kaķenei atvēlēta vieta saimniecības ēkā, no kuras viņa pāris dienu nav līdusi laukā.

Sekoja traģikomisks gadījums. Saimnieku kaķis, kurš jau labu laiku dzīvoja Codes mājās, tik ļoti sapriecājās par jauno daiļavu un mīlas priekiem, ka drīz vien nomira. «Dzīvnieks tika godināts ar īpašu kapiņu. Mazbērni toreiz īsti nesaprata, kas ir noticis, un ar puķītēm pavadīja runci labākos medību laukos,» stāsta Dzintra.

Saimniece teic, ka pirms Pičules ierašanās sētā ieklīda klaiņojoši peļu junkuri. Tagad situācija ir mainījusies – klīstoši runči te vairs nav redzēti. «Lai cik traģiski neizklausītos, tas ir arī smieklīgi. Mazā «bomzene» nobeidza visus apkārtnes klaidoņus un mūsu mīļo runci arī pie reizes,» ar smaidu teic Dzintra.

Rūpējas par cilvēku veselību
Pičule, tikusi vaļā no konkurentiem, varēja pārvākties uz dzīvojamo māju. «Ja cilvēks jūtas slikti, kaķis to jūt. Pūkaine maigi ar ķepiņām izmasē sāpošo vietu. Ticiet vai ne, bet sāpes pāriet,» stāsta saimnieki.

Apradusi ar jaunajiem apartamentiem, kaķene sākusi iedzīvoties. Mainījušies ēšanas paradumi, jo nav taču vairs krīzes laiki pamestajā būdiņā. Bezkaunīga Pičule neesot – dzīvnieks prot laipni palūgt ēdamo, ar purniņu berzējoties pret ledusskapja rokturi. Arī pateicību parādā tā nepaliek – pēc katras maltītes pūkaine atrod labdari un ar maigiem ķepas piesitieniem pret vaigu pasakās, beigās pieglaužas arī pie sejas un pāris reižu nomurrā. Brokastis un pusdienas ģimenes mīlule ietur uz palodzes, vien vakariņās tā spiesta ēst no šķīvīša, kas novietots uz grīdas. «Pičule pa grīdu tikpat kā nestaigā. Tai tīk dzīvoties pa klēpjiem un galdu,» stāsta Dzintra, piebilzdama, ka dzīvnieks to ir pelnījis.

Kaķene ir prātīga. Tā neizrāda agresiju, allaž lēni un cēli lūkojas apkārt. Nadziņus izlaist nākas vien tad, kad suns ir apēdis viņas īpašo barību. Taksis dabū cirtienu pa purnu, ja izēsta laša un truša barība, par citas pārtikas zudumu kaķene neraizējas. «Viņa ir karaliene, un suns tai dod ceļu. Sākumā tā nebija, bet nu laiki ir mainījušies,» situāciju izskaidro Dzintra.