Laika vērotāju dzidrās acis

2015. gada 16. janvāris 00:00

1132

Aizraušanās. Iecavnieka Edija Arāja fotoaparātu kolekcijai vēl trūkst «spicītes».

Sākoties digitālajam laikmetam, iecavnieka Edija Arāja kolekcijai pieplūda lielākais vēsturē iekritušo fotoaparātu krājums. Visi pirka «ziepjutraukus» ar digitālajām atmiņas kartēm, un paziņas papildināja Edija «objektīvo acu» krājumu, kam vajadzēja taustāmas fotofilmas.

Pāri simtam
Pirmo fotoaparātu Edijs saņēma 6. – 7. klasē no tēva, sākumā ar bildēšanu gājis grūti. Tas bija «Zenit E», viena no nedaudzajām padomju laikā zināmajām markām, starp kurām izceļas «Horizont» – aparāts ar savdabīgas formas objektīvu. Tas ļāva uzņemt nosaukumam atbilstīgu ainavas tvērumu.

«Kad «dzelzs priekškars» krita, sapratu, ka fotoaparātu pasaulē ir daudz vairāk,» «Bauskas Dzīvei» stāsta krājējs. Tad arī sākusies īstā aizraušanās ar vēsturisko bildējamo vākšanu. Pirmie krājumu papildināja radi, pēcāk draugi un paziņas. Kopumā Edijs savācis ap
80 fotoaparātu, vien dažu marku paraugi ir divi vai trīs.

Vecākais eksemplārs ir no 19. gadsimta pēdējās desmitgades. «Tā faktiski ir kastīte ar stikliem, kurā ievietoja stikla plāksni kasetē. To procesēja tumsā, un uz stikla plates veidojās melnbalts attēls,» fotoamatieris neslēpj sajūsmu, «tā laika bildes tagad ir ar patinu – vidū attēls ir asāks, malās nedaudz izplūdis.»

Zaudēts rituāls
Edijam ir fotoplašu aparāts, kas lietots pēc Pirmā pasaules kara. Pats fotografēt sācis vēl bērnībā Liepājā, bet daudz par bildēšanu un bilžu taisīšanu savulaik mācījies no kolēģa Pētera Rājeva Gailīšu pagasta Uzvarā.

«Filmu attīstīšana laboratorijas tumsā, bilžu kopēšana no negatīviem sārtajā gaismā – tam bija īpaša garša. Arī bildes no filmām likās dzīvākas nekā digitālās, un katram kadram bija vērtība,» atminas Edijs. Ar digitālo foto tas zudis, taču ir vairāk iespēju. Tomēr amatierfotogrāfs saprot, kāpēc atgriežas melnbalto attēlu ēra – tie labā kvalitātē var būt izteiksmīgāki.

Kad Edijs nodibināja ģimeni un meitas bija mazas, fotografēšana nedaudz atlikta malā, bet pēc tam atsācis vākt bildējamos ar jaunu sparu. Pēdējos gados tam īpaši atvēl laiku un naudu – licis sludinājumus internetā, un trīs izcilus kolekcijas eksemplārus iegādājies no mūžībā aizgājuša vecmeistara meitas. «Labi, ka aizbraucu pirmais – ja nokavē kaut dažas dienas, paliek pāri tikai ādas maciņi,» nosmej vācējs.

Piepildāms sapnis
Reiz Iecavā sarīkota seno fotoaparātu izstāde, kuru atvedis krājējs no Jelgavas puses. Toreiz paziņas pat nodomājuši, ka tā ir Edija kolekcija, taču viņš nelabprāt iznes dārgumus no mājas. «Kad meitas bija mazas, noslēpu iepriekš plauktos apskatei izliktos aparātus, jo vienam pazuda vāciņš, citam saplīsa stikliņš,» stāsta kolekcionārs, «tagad rūpīgi glabāju tos vēdināmā skapī. Ir iecere kolekciju izlikt stikla vitrīnā.»

Iecavnieka kolekcijā vēl trūkstot «spicītes» – pirmās brīvvalsts laikā Latvijā ražotā VEF «Minox» aparātiņa. Tomēr Edijs jau zina, kuram domubiedram fotoamatierim tāds ir. Iespējams, varēs vienoties.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Laika vērotāju dzidrās acis

Kategorijas