Uztver vienmēr klātesošu vēsti

2015. gada 16. janvāris 00:00

771

Rihards Miķelsons – 28 gadus vecs rīdzinieks – no 2014. ga-da 1. decembra ir Bauskas novada Dāviņu pagasta Bruknas Kalna svētību kopienas misionārs. Viņš šeit kalpos deviņus mēnešus. Kopienā Rihards ir atbildīgs par garīgām norisēm – lūgšanām, meditācijām, Bībeles studijām, individuālām sarunām. Savukārt mi-sionārs Aigars Jurčs, kurš Bruknā kalpo kopš pagājušā gada vasaras, organizē un vada kopienas saimniecisko darbību.

Misionāra ceļš ir Riharda brīvprātīga, ārkārtīgi apzināta izvēle. Viņš ir pametis labi atalgotu darbu, augstskolā paņēmis akadēmisko atvaļinājumu, izjutis ģimenes locekļu neizpratni, jo izvēli atbalsta tikai māsa. Rihards ir audzis kristīgā, labklājīgā četru bērnu ģimenē. Viņa dzīvē nav bijis liktenīgu drāmu, neveiksmju un postošu atkarību.

Sarunā ar «Bauskas Dzīvi» Rihards ir mulsinoši atklāts. Viņš stāsta par saviem meklējumiem, izjūtām, šaubām un atziņām.

Altārzēna godbijība
– Esmu vecā Ziepniekkalna zēns. Tas ir rāms mikrorajons netālu no rūpnīcas «Dzintars». Man ir divi brāļi un māsa. Bērnībā ik svētdienu mamma un vecmāmiņa mūs visus veda uz misi Svētā Jēkaba katedrālē. Tas skaistākais un jaukākais svētdienu piedzīvojums mums bija pēc mises, kad gājām Vecrīgā uz kafejnīcu ēst smalkmaizītes un kūkas. Baznīcas apmeklējumu uztvēru kā obligātu pienākumu, kas nav apspriežams. Vēlāk mēs braucām uz Svētā Franciska baznīcu.

Man bija 12 gadu, kad sāku kalpot par ministrantu jeb altārzēnu. To jau es neizdomāju pats, mani «uzpirka» mamma. Spilgti, it kā tas būtu noticis vakar, atceros pirmo dievkalpojumu. Ar neizsakāmu saviļņojumu un bijību raudzījos uz altāri, Jēzus svētgleznu, un sirdī kaut kas ievibrējās. Es vēlējos sekot Jēzum! Pārnācis mājās, sacīju mammai, ka atsakos no viņas piedāvātā honorāra par kalpošanu pie altāra un turpmāk to darīšu nesavtīgi. Ministrants biju četrus gadus.

Kārdinājumā kritu 17 gadu vecumā, kad manas vērtības sāka krasi mainīties. Citu cilvēku domas man kļuva vissvarīgākās, gribēju būt tāds kā visi līdzaudži, līksmot kopā, piedalīties «tusiņos». Svētdienās gan turpināju iet uz baznīcu, bet ar laiku tas kļuva formāli. Mana ticība izgaisa, jo es to nekopu, bet tikai veicu tehnisku rituālu.

It kā viss ir kārtībā
– Pēc vidusskolas beigšanas man radās iespēja divas vasaras pavadīt Kalifornijā ASV pie ģimenes paziņām. Tur labi iemācījos angļu valodu. Jau biju iestājies Latvijas Universitātes Ekonomikas un uzņēmumu vadības fakultātē, bet lekcijas uztvēru kā traucēkli un apgrūtinājumu, jo kafejnīcas un naktsklubi man tolaik bija daudz svarīgāki. Vienu mācību gadu kaut kā novilku un izstājos. Man izdevās dabūt labi apmaksātu darbu. Iestājos citā augstskolā, kur man viss ļoti patika, bet biju iekūlies dažādās ķibelēs ar kredītiem un automašīnām. Latvijā sākās krīze, paliku bez darba, bet ar cerību to atrast. Nekā! Vienu vasaru nostrādāju Rīgas dārzu un parku uzņēmumā, pļaujot zālienus. Tā, starp citu, man bija ļoti laba pieredze.

Atmetu visam ar roku un aizbraucu uz Dublinu Īrijā. Pēc mēneša atradu darbu veikaliņā, kas līdzīgs mūsu «Narvesen». Sākumā kārtoju plauktus, drīz vien kļuvu par maiņas vecāko, tad par veikala menedžera asistentu. Viss bija ļoti labi. Gada laikā tiku vaļā no visiem Latvijas parādiem un apmaksāju kredītus. Mani sajūsmināja Dublinas multikulturālā vide, aizraujošā naktsdzīve un tā dēvētā augstā līmeņa izklaides. Paguvu apceļot citas Eiropas valstis un sadraudzēties ar daudziem cilvēkiem. Tā pagāja gandrīz trīs gadi. Ārēji šķita, ka viss ir ideālā kārtībā, ka nav nekāda motīva atgriezties Latvijā.

Reizēm jutu, ka uzdzīves virpulis sāk griezties arvien straujāk, lai gan darbs no tā necieta, tomēr sapratu: šis ceļš mani ved uz nekurieni. Pēc kārtējā vētrainā «tusiņa», no rīta pamostoties nezināmā vietā ar nepazīstamiem cilvēkiem, atskārtu, ka man vairs nav nākotnes. Ārēji – formāli – viss izskatījās kārtībā, bet biju šausmīgi iztukšots, nespēju ar sevi sadzīvot un nejutos laimīgs. Nezinu, vai tā bija vīzija vai materializējusies doma, bet ieraudzīju sevi it kā no malas, uz ceļiem stāvot Rīgas Svētā Franciska baznīcā. Izolēju sevi no mūsu jautrās Dublinas kompānijas un pārdomās vienatnē pavadīju vēl diezgan ilgu laiku, tad darbā uzrakstīju atlūgumu un atgriezos Rīgā.

Klejojumu laiks
– Atsāku baznīcas apmeklējumus. Atradu tirdzniecības menedžera darbu, iestājos citā augstskolā. Klejoju no vienas draudzes uz citu. Man izveidojās brīnišķīgas attiecības ar Rīgas Jēzus baznīcas luterāņu draudzes jauniešiem, sāku dziedāt korī, piedalījāmies lielajos Dziesmu svētkos. Biju tāds klejojošs katolis bez īstas mājvietas, līdz nolēmu kājām doties svētceļojumā uz Aglonu. Internetā atradu grupu, kam pievienoties. Tie bija Rīgas Svētās Magdalēnas draudzes jaunieši – atvērti, radoši, muzikāli. Tādā grupā iekļauties ir viegli, bet, vai tas palīdz manai garīgajai izaugsmei, – tāds bija jautājums.

Pēc atgriešanās mēs nolēmām draudzē nodibināt ekumenisku kalpošanas grupu 25 un vairāk gadu veciem jauniešiem. Izveidojām kopienu «Kalns» kristiešiem un nekristiešiem, kur var pavadīt laiku lūgšanās, lekcijās, filmu seansos, radošajās darbnīcās. Magdalēnas draudzē 2013. gadā ieradās divas katoļu misionāres – latgalietes, kuras bija beigušas Katoļu misionāru skolu Ukrainā. Man pirmā doma bija: tas nav nopietni! Pavadīt tajā skolā gandrīz gadu un to izmest no savas dzīves, par kalpošanu vēlāk pat nerunājot. Viņu misijas apziņā nesaskatīju nekādu jēgu.

Aglonā pieņemts lēmums
– Katru nedēļu darba komandējumos man bija jābrauc uz Kurzemes pilsētām. Vienreiz nolēmu iegriezties Saldū un sasveicināties ar priesteri Andreju Mediņu, ko diezgan pavirši pazinu. Viņš norādīja, lai aprīlī paņemu atvaļinājumu un kopā ar viņu un Bruknas kopienas cilvēkiem dodos svētceļojumā uz Medžugorji. Manī atkal kaut kas ierunājās: «Kāpēc tev ir tāda Medžugorje vajadzīga?» Protams, man nebija nekādas intereses. Bet aprīlī ar mani notika neizskaidrojamais. Sāku interesēties un meklēt priestera norādīto svētceļojumu un pievienojos. Man šajā braucienā visvērtīgākais bija nemitīgais kontakts ar Bruknas kopienas ļaudīm un priesteri.

Pērn devos svētceļojumā uz Aglonu kopā ar Bruknas grupu un trim jauniem misionāriem. Skatījos uz viņiem un nodomāju – cik kolosāli viņi māk strādāt ar cilvēkiem, cik mierīgi, neuzmācīgi un saudzīgi, taču – neaizmirstot par stingru nostāju! Bet, ienākot Aglonas bazilikā 13. augustā, es tik skaidri kā vēl nekad zināju, ka gribu doties uz misionāru skolu un kalpot man noteikto laiku. Mamma ļoti pārdzīvoja, jo Ukrainā notiek reāla karadarbība, lai gan mēs atradāmies 900 kilometru no tās. Es jūtos laimīgs un saskaņā ar sevi, pabeidzis šo skolu, nokļūdams Bruknas kopienā. Mans obligātais kalpošanas laiks ir līdz 2015. gada 1. augustam. Zinu, ka noteikti gribu izveidot ģimeni, bet, kā jau visas mammas, arī mana, vēlas pēc iespējas ātrāk lolot mazbērnus. Nepilnu gadu kalpodams Bruknas kopienā, gribu veltīt arī savai iekšējai izaugsmei un briedumam. Tikai Dievs mani var izveidot par labāku cilvēku.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Uztver vienmēr klātesošu vēsti

Kategorijas