Pasniegt roku varmākam

2015. gada 7. janvāris 00:00

511

Vardarbības gadījumā agrāk palīdzību varēja saņemt tikai upuris – cietušais bērns kopā ar pavadoni, visbiežāk māti, bet netika strādāts ar varmāku. Pēc izmaiņām Civilprocesa likumā, no varmācības cietušais var saņemt tiesas pagaidu aizsardzību. Savukārt Labklājības ministrija (LM) īsteno valsts programmu bērnu un ģimenes stāvokļa uzlabošanai «Atbalsta pasākumi vardarbības mazināšanai», kas paredz tieši darbu ar varmācību veikušām personām. No Baltijas valstīm esam pēdējie, kas šo likumu sāka iedzīvināt.

Projekts, kura mērķis ir ieviest Latvijā sociālo rehabilitāciju personām, kas savā ģimenē izturas vardarbīgi pret citu pilngadīgu tuvinieku (laulāto, bijušo laulāto vai personu, ar kuru ir vai ir bijušas nereģistrētas laulāto attiecības), tika sākts 2011. gadā.

Realizējot «Grupu terapijas pro-grammu vardarbību veikušu personu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu īstenošanai», Latvijā sagatavoti vienpadsmit speciālistu pāri – sociālais darbinieks kopā ar psihologu, kuri turpmāk sniegs sociālās rehabilitācijas pakalpojumu atbilstīgi programmai. Vieni no pilotprojekta dalībniekiem bijuši Liepājā. Lai uzzinātu viņu pieredzi, «Bauskas Dzīve» publicē sarunu ar sistēmisko ģimenes psihoterapeiti Andželiku Kāli (A. K.) un Liepājas pilsētas domes sociālā dienesta ģimenes atbalsta daļas sociālo darbinieci darbam ar ģimenēm un bērniem Ilzi Niedri (I. N.).

Kā izpaužas izmaiņas Civillikumā un šī programma?
A. K.: – Civillikumā tagad norādīts, ka varmāku var uz noteiktu laiku izlikt no dzīvesvietas un šajā laikā viņam jāsameklē speciālists un jāsāk sociālās rehabilitācijas un motivācijas programma. Psihoterapeits nosaka, vai darbs ar viņu notiks individuāli vai jāiesaistās grupas terapijā.

I. N.: – Līdz šim sievietes baidījās ko sākt pret vardarbīgiem vīriešiem. Policiju izsauca, lai pabaidītu, bet nereti pēc pāris stundām varmāka bija atpakaļ un iesita divreiz sāpīgāk. Tas notika pat tad, ja pāris bija izšķīries, jo dzīvesbiedrs tur bija deklarējis dzīvesvietu.
Atbilstīgi likumam «Par policiju», notiekot vardarbībai, izsauktajiem policijas darbiniekiem tagad ir tiesības pieņemt lēmumu par varmākas izlikšanu no dzīvesvietas uz astoņām dienām, aizliedzot tuvoties. Ja šajās astoņās dienās upuris uzraksta iesniegumu, iesniedz tiesā prasību par laulības šķiršanu, par mājokļa dalīšanu, uzturlīdzekļu piedzīšanu, pagaidu tiesiskās aizsardzības termiņš pēc upura lūguma var tikt pagarināts līdz trīsdesmit dienām. Kamēr ir šī tiesiskā pagaidu aizsardzība, varmāka varbūt apzināsies, ka var tikt izlikts no likumīgās mājvietas, iespējams, aizdomāsies, ka problēma ir viņā, ka viņam kaut kas jādara.

Tā ir specifiska programma...
A. K.: – Lai šo pakalpojumu varētu sniegt, četrus mēnešus mācījāmies Rīgā, bija arī seminārs sadarbībā ar ASV vēstniecību. Specifisko apmācību veica SIA «MKB», kas konkursa kārtībā ieguva tiesības sagatavot programmu. Pēc tam bija jāstrādā pašām un jākomplektē grupa no pilngadīgām personām, kas veikušas vardarbību ģimenē. Ideāli strādāt ar aptuveni astoņiem cilvēkiem, jo jārēķinās ar milzīgu emociju gūzmu. Pirmajā grupā mums bija tikai piecas personas, uz ko balstīties. Pamatmērķis – strādāt reizi nedēļā, lai mēģinātu nedēļu no nedēļas iztikt bez vardarbības. Neattaisnoju viņus, bet arī varmākas ir cilvēki. Cilvēki, kuri ar kaut ko netiek galā. Protams, jebkurš pilngadīgs indivīds ir atbildīgs par savu rīcību, bet mēs – līdzcilvēki – nedrīk-stam pieļaut, ka varmācība iet plašumā. Neklusējam taču, ja līdzcilvēks ir smagi slims, bet iesakām vērsties pie ārsta. Slimnieks var atteikties no ārstēšanās, un neviens to nevar izdarīt viņa vietā. Varam tikai iedarboties, pasakot, ka tu man esi svarīgs, tas, ko tu dari, ir nepieņemami. Šis projekts ir labs ar to, ka varmākam tiek pasniegta roka. Ņemt to vai ne – viņa izvēle.

I. N.: – Pilotprojekta nodarbības bija tikai mūsu apmācības laikā, darījām to bez maksas. Lielākās grūtības sagādāja tieši grupas komplektēšana. Ne visi, ko es un mani kolēģi sociālajā dienestā uzrunājām, ieradās. Daži «atbira». Pieļauju, ka varmākam ir grūti atzīt, ka viņš ir vardarbīgs. Savukārt tiem, kas ieradās uz visām 16 nodarbībām, bija iespēja paraudzīties uz sevi no malas, uzklausīt citu viedokli, arī to cilvēku, kam ir līdzīgas problēmas. Viņi mēģināja apzināties un izprast savas kļūdas, savu rīcību. Persona, kura veikusi vardarbību, vislabāk saprot varas valodu. Liels ieguldījums vajadzīgs, lai varmāku motivētu.
Bija paredzēts, ka valsts finansētā programma – likumprojekts – sāks darboties 2015. gadā, bet sakarā ar ģeopolitisko situāciju, kas «bremzē» finansējumu, tas varētu notikt ap 2017. gadu. Mūs uztrauc, ka divus gadus nerealizētas prasmes var mazināties. Iespējams, tas varētu turpināties pēc pašvaldības iniciatīvas.

Kas mainās pēc nodarbībām?
A. K.: – Programma sastādīta ļoti labi, turklāt divās valodās. Tātad cilvēkiem ir iespēja, kaut gan bieži vien šīs personas baidās no jebkādas palīdzības: psihoterapeits un psihologs, kā arī sociālais darbinieks daudziem ir kā bieds. Barjera tiek noņemta, kad viņi saprot – speciālisti ir cilvēcīgi, nenosodoši un pieejami. Otrkārt, ir dota iespēja runāt, jautāt, prasīt padomu. Šīs nodarbības māca kontrolēt impulsus, jo katra tikšanās sākas ar apjautāšanos, kā šajā nedēļā ir gājis, vai ir izdevies šo laiku pavadīt bez vardarbības. Katra nodarbība beidzas ar to, ka atkal nedēļu cenšamies varmācīgo dabu kontrolēt un vadīt. Tas viss ir kā labo izjūtu krājkasīte, ko ņemt līdzi un izmantot. Bet nevar turpmāk būt tā, ka mēs pašas gan šīs nodarbības vadām, gan komplektējam grupu. Tādēļ projektā paredzēts, ka cilvēkus sūtīs policija, sociālais dienests. Noslēdzot projektu, LM gribēja dzirdēt katra speciālistu pāra viedokli. Vajadzīgs laiks, lai saprastu, kā labāk izdarīt, koordinēt, bet tas ir labs sākums ciešākai sadarbībai starp institūcijām.

I. N.: – Apmācības ir bijušas arī policijas darbiniekiem. LM sola, ka būs vēl un arī sabiedrība tiks vairāk informēta par šo likumu un programmu. Svarīgi, ka sieviete, saskaroties ar vardarbību, vairs nav bezspēcīga, viņa var saukt policiju, kas pieņem lēmumu varmāku izraidīt no mājokļa un noteikt viņam liegumu uz astoņām diennaktīm tuvoties cietušajam. Pēc LM datiem, jau ir bijuši 111 šādi gadījumi, tātad likums darbojas, un tā jau ir nopietna aizsardzība. Sociālajā dienestā ir aktīvās lietas par vardarbīgajām personām, tās atrodas mūsu redzeslokā. Bet, ja cietušais pats nemeklē palīdzību, par to nekad neuzzināsim. Šajās nodarbībās dalībnieki mācās atpazīt savu vardarbīgo izturēšanos un uzņemties atbildību.

UZZIŅAI

2014. gada 1. augustā stājas spēkā Eiropas Padomes Konvencija (Stambulas konvencija) par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Tas uzlabos situāciju sieviešu un vīriešu līdztiesības jomā.

2014. gada 31. martā Latvijā stājās spēkā grozījumi vairākos normatīvajos aktos, ieviešot pagaidu aizsardzības līdzekļus pret vardarbību, kā arī paredzot tūlītēju Valsts policijas vai pašvaldības policijas rīcību gadījumos, kas saistīti ar varmācību ģimenē.

Latvijā, salīdzinot ar vidējiem rādītājiem Eiropas Savienībā, vardarbības līmenis pret sievietēm ģimenēs ir augstāks, par ko liecina 2014. gada martā publicētais Eiropas Pamattiesību aģentūras pētījums.
Avots: www.lm.gov.lv.

SKAIDROJUMS

Kas ir varmāka un vardarbība?
Vardarbība ir jebkāda otras personas robežu pārkāpšana: fiziska, emocionāla vai psiholoģiska ietekmēšana. Varmācība – neprasme kontrolēt savus impulsus, domas, reakcijas – mēdz būt gan trūcīgās, gan ļoti bagātās ģimenēs. Jo augstāks intelekts, jo vardarbība ir gudrāka, izsmalcinātāka.

Varmākas portretu nevar izveidot, jo cilvēki ir dažādi. Reizēm sievietes ir vardarbīgas, kaut viņām to grūti atzīt, arī vecs un nepilngadīgs cilvēks tāds var būt. Psihologi mēdz uzsvērt, ka vardarbīga ir persona, kas pati cietusi no varmācības, bet agresijas daļa ir jebkurā cilvēkā. Jautājums: cik attīstīta ir spēja kontrolēt agresiju? Ne bērnībā pārciestais, ne atziņa «nenovaldījos» nav attaisnojums.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pasniegt roku varmākam

Kategorijas