Krievijas šķēpeles var trāpīt Latvijai

2015. gada 5. janvāris 00:00

672

Deputāts Edvīns Šnore Saeimā ievēlēts no Nacionālās apvienības saraksta Zemgales vēlēšanu apgabalā. Lai gan viņš dzimis Saulkrastos un pašlaik dzīvo Rīgā, deputātam ir vistiešākā saikne ar Bauskas novadu, jo dzīvesbiedre Evita Kuzma ir no Īslīces pagasta. Ģimene tagad mīt Juglas dzīvoklī, kurā līdz ar Edvīnu un Evitu mājo dēli Oskars un Kārlis. Par rīdzinieci kļuvusi arī Evitas mamma.

Ziemassvētku brīvlaikā rodam laiku tikties, par sarunas vietu izraugoties kafejnīcu Vecrīgā. «Sēžu «korķī» desmit minūšu attālumā, ierasties varēšu, ātrākais, pēc pusstundas. Varbūt sākam sarunu pa telefonu?!» no sava auto, kas iestrēdzis kaut kur Valdemāra ielas «džungļos», zvana deputāts. Piekrītu, vien iebilstot, ka diezin vai būs labi, ja tautas kalps stūrēs auto un vienlaikus runās pa mobilo telefonu. «Man ir brīvroku sistēma, ko, esot automobilī, nākas bieži izmantot,» tā Edvīns apliecina likumpaklausību.

Kādas ir svarīgākās prasmes jūsu darbā Saeimā?
– Darbojos divās komisijās – Eiropas lietu un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. Pēdējā esmu priekšsēdētāja biedrs. Darbu apjoms līdz šim problēmas nav sagādājis.

Dažus mēnešus nostrādājot Saeimā, esmu atskārtis vairākas patiesības. Pirmā no tām – panākumu gūšanai, iecerētā mērķa sasniegšanai ļoti nozīmīgs ir komandas darbs. Vēl viena būtiska prasme ir spēja pārliecināt citus deputātus par savām iecerēm. Diskutējot ar kolēģiem, kuriem ir citādāki uzskati, jāprot mainīt viņu domāšanu, priekšstatus. Augstākā pilotāža ir tad, ja tu spēj otru pārliecināt tiktāl, ka viņam šķiet – šī ir viņa paša atziņa, tikai taviem vārdiem izteikta. Te jāuzmanās, lai, pārliecinot citus, tu nepazaudētu pats sevi.

Lielisks piemērs ir kolēģis Imants Parādnieks. Varu tikai pabrīnīties, kā viņam demogrāfijas lietu apakškomisijā izdodas panākt iecerēto.

Kuri jūsu vērtējumā ir nozīmīgākie pērnā gada notikumi?
– Lai cik tas nebūtu skumji, bet pagājušais gads vēsturē ieies ar Krievijas agresiju Ukrainā, kas ir izraisījusi reālu karu un reālus upurus. Šī krīze izgaismoja ļoti daudzas nostādnes, personas. Mums tas ir jāizvērtē un jāizdara pareizie secinājumi, kam varam uzticēties un uz ko varam paļauties.

Notikušais Ukrainā skar arī mani personīgi. Savulaik rakstīju disertāciju par badu Ukrainā, šajā valstī daudz kur nācās pabūt. Zīmīgi, ka no Kijevas izlidoju dienu pirms Maidana aktivitāšu sākuma. Iepriekšējā vakarā viss centrā bija klusi un mierīgi. Kad atbraucu mājās, pēc dažām dienām bija sirreālistiska izjūta redzēt televīzijā barikādes, ugunskurus vietās, kuras pirms neilga laika biju skatījis pavisam citādākas. Tas liek aizdomāties, cik trausls ir miers, cik trauslā pasaulē mēs visi dzīvojam un cik svarīgi ir šķietami sīkumi miera un stabilitātes uzturēšanā.

Vai mums ir pamats uztraukties?
– Es nevienu nebiedēju, bet tikai atgādinu, ka Ukrainā arī viss šķita mierīgi, vismaz ārēji. Latvijā situācija ir citādāka, tomēr mēs nekādā ziņā nevaram gulēt uz lauriem. Neatbalstu tos politiķus, kuri to vien teic, ka mums viss ir mierīgi, ka mūs sargā sabiedrotie, tādēļ ne par ko nav jāraizējas. Savukārt tos, kas skaļāk runā par iespējamajiem ārējiem draudiem, uzreiz nodēvē par panikas sējējiem, teju vai ienaidniekiem. Man tā šķiet ļoti nekonstruktīva politika.

Līdzīgi kā pirms desmit gadiem, kad Latvija gatavojās kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti, šīs idejas neatbalstītājus uzskatīja teju vai par noziedzniekiem. Atzīšos, es arī toreiz biju pret dalību ES. Ne pret ideju, bet pret metodēm, pret nosacījumiem, kādi Latvijai tika izvirzīti. Diemžēl toreiz lielā mērā izpalika konstruktīva diskusija. Ja tāda būtu, pilnīgi iespējams, mūsu situācija ES pašlaik būtu krietni citādāka.

Savulaik darbojos dažādu programmu izveidē Briselē, tur arī pārliecinājos, ka sākotnēji dokumenti izstrādāti līdzvērtīgi, iespējas visiem vienādas. Nepiekrītu apgalvojumiem, ka Eiropa grib mūs tikai ekspluatēt, izmantot. Viss atkarīgs no katras valsts pārstāvjiem pašiem.

Plašākai sabiedrībai kļuvāt pazīstams ar savu dokumentālo filmu «Padomju stāsts», kas uz ekrāniem nonāca 2008. gadā. Vai tagad Krievijas rīcības kontekstā šo filmu veidotu citādāk?
– Sākšu ar to, ka šīs filmas rezonanse bija daudz lielāka, nekā cerēju. Šajos gados to noskatījušies vairāki desmiti miljoni cilvēku visā pasaulē, ieraksts tulkots trīsdesmit tautu valodās.

Vienlaikus jāatzīst, ka Rietumos joprojām daudziem nav saprotams, kur ir problēma, kādēļ Krievijas rīcība raisa tādu satraukumu, īpaši Baltijas valstīs. Ļoti ceru, ka Krimas aneksija un Austrumukrainā notiekošais daudziem atvērs acis, vismaz rosinās analizēt Krievijas rīcību, meklējot saknes vēsturē. Tieši tāpēc «Padomju stāsts» pašlaik Rietumos tiek skatīts pavisam citādāk. Svarīgi, ka acis atveras vienai lielai daļai Eiropas vadošo valstu augsta ranga politiķiem.

Decembra sākumā filmu izrādīja kinoteātrī Vašingtonā, biju uzaicināts uz pirmizrādi. Patīkami pārsteidza skatītāju ieinteresētība. Kad filma 2008. gadā parādījās uz ekrāniem, daudzi, pozitīvi vērtējot vēsturisko aspektu, izteica iebildumus pret negatīvajām nokrāsām Vladimira Putina attēlojumā. Tolaik Rietumos Krievijas prezidents Putins daudziem šķita politiķis ar pozitīvu potenciālu.

Taču jau tā paša gada augustā Putins iebruka Gruzijā. Un tad vēl daudziem tas šķita kā neticams pārpratums. Es domāju, tagad cilvēki arvien skaidrāk saprot, kas notiek, ja nedemokrātiskos režīmus nenosoda, pret cilvēci pastrādātos noziegumus atstāj bez pienācīga izvērtējuma.

Šis nežēlīgais konflikts noteikti ļoti pamācošs ir arī Ukrainai. Nav noslēpums, ka ekonomiskajā, demokrātiskajā un militārajā jomā Ukrainā bija ļoti lielas problēmas.

Pasaule nonākusi 2015. gadā. Kādu jūs to redzat visās tā 365 dienās? Sāksim ar pašu. Kādi ir mazie sapņi?
– Pavisam praktiski – dzīvokļa lielajā istabā vajadzētu logus nomainīt.

Taču, skatoties plašākā aspektā, šis gads būs labāks nekā iepriekšējie. Mums pamazām izdodas nosaukt un novērtēt problēmas mūsu sadzīvē un politikā. Tas ļauj cerēt, ka, zinot problēmas sakni, spēsim to ne tikai adekvātāk novērtēt, bet atradīsim arī labāku risinājumu. Piemēram, mēs beidzot esam sākuši saprast, cik svarīga ir mūsu valsts drošība. Ja tās nav, tad visas pārējās jomas – labklājība, ekonomiskā attīstība, izglītība, kultūra – var pazust vienā dienā. Ļoti labi mēs to redzējām 1940. gadā.

Es, protams, nesalīdzinu to gadu situāciju ar šī laika Latviju, tomēr ir ļoti būtiski pievērst nozīmi valsts drošības paaugstināšanai. Mēs nevaram pievērt acis un neredzēt, kas notiek Krievijā.

Kādu saskatāt Krievijas nākotni?
– Grūti prognozēt ko cerīgu un pozitīvu. Es pieļauju variantu, ka Krievija sabrūk zem savu problēmu nastas. Krievijas impērijas, kas tolaik saucās Padomju Savienība, sabrukšana sākās jau 1991. gadā. Vēsture nepārprotami parāda, ka impērijas nevar pastāvēt bezgalīgi.
Krievijas valsts ekonomiskie pamati veidojas līdzīgi daudzu Āfrikas nabadzīgo valstu modelim, kas bal-
stās tikai uz izejvielu lētu pārdošanu. Bez attīstītas, augstās tehnoloģijās balstītas ražošanas valsts nevar pastāvēt. Mums ir maz cerību, ka Krievijas impērija sadalīsies mierīgā ceļā, līdzīgi kā savulaik Britu impērija. Pašreizējās politiskās indikācijas kaimiņu zemē par to neliecina.

Kas mums no tā, ka Krievija izjūk ekonomiski un politiski?
– Mēs, protams, šo situāciju ietekmēt nevaram. Taču ir jāsaprot – impērijai brūkot, tēlaini izsakoties, šķembas un gruveši juks uz visām pusēm. Mums, Krievijas kaimiņiem, tie var trāpīt diezgan sāpīgi. Tās varētu būt lielas bēgļu masas, trūkuma cietēji. Mums ir sevī jāuztur apziņa, ka arī mazas valstis, kā savulaik Somija, var turēties pretī šādām kaimiņu impērijas radītām problēmām.

Vai mums jāgatavojas karam?
– Es negribu teikt, ka šajā gadā būs karš. Bet nemierīgiem laikiem mums ir jāgatavojas. Krievija militāri rūpnieciskā kompleksa uzturēšanai līdzekļus nežēlo. Tas mums ir jāsaprot un arī par savas valsts drošību jādomā arvien nopietnāk.

Cik ilgi jau tiek runāts par divu procentu atvēlēšanu no budžeta valsts aizsardzībai. Taču daļai mūsu politiķu tas joprojām ir tālās nākotnes uzdevums. Ja šāda vieglprātīga attieksme būtu saprotama, piemēram, Spānijas parlamentā, tad mums – Krievijas pierobežas visvārīgākajam posmam – tā ir nepieļaujama rīcība. Uzskatu, ka tas ir noziedzīgi šajā laikā un šajā vietā, kad mēs esam agresīvās valsts tieši kaimiņi, kad mums ir tik liels Krievijas pilsoņu skaits.

Vai mūsu sarunas noslēgums neiekrāsojas pārāk drūms? Gada sākumā gribētos dzirdēt ko optimistiskāku.
– Tādēļ aicinu būt reālistiem, nesabiezināt toņus un vienlaikus nenēsāt rozā brilles. Mūs daudzi ir mācījuši nesadusmot Krieviju, neraustīt lauvu aiz ūsām. Tad sankcijas pret mums pašiem atsaukšoties ļoti sāpīgi. Tagad redzam, ka situācija nav nemaz tik drūma. Uzņēmēji, kas ilgākā laika periodā sekoja līdzi Krievijā notiekošajam un to vērtēja reālistiski, sankcijas pārdzīvo ar minimālām sāpēm.

Vienlaikus mēs redzam, ka Krievijas ekonomiskajās problēmās – rubļa vērtības krišanā, ražošanas sabrukumā – nekādā mērā mēs neesam līdzvainīgi. Tātad mums nav jābaidās pret Krieviju izturēties tā, kā tas pieņemts pēc mūsu demokrātiskajiem principiem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Krievijas šķēpeles var trāpīt Latvijai

Kategorijas