Literārā lappuse

2014. gada 23. decembris 00:00

Tuvu, tuvu jau tas brīdis, kad, norimstot pirmssvētku rūpēm un steigai, pavērsimies apkārt ar jautājošu skatienu – kas esam še, Ziemassvētku vakarā? Vai visi savējie tuvumā, vai tāla ceļa braucēji ir atgriezušies pavisam vai tikai uz īsu brīdi ciemā?

Klusas lūgsnas silda dvēseli un aizdedz mūsos simtiem cerību sveču... Mēs ticam un ceram, ka sirdzēji kļūs veseli, veselie – gudrāki, bet gudrie taps stiprāki un labāki. Mums atkal ir dāvāts atdzimšanas ceļš, kā brīnumu brīnums, kas vienmēr atkārtojas, bet vienmēr ir jauns, balts un tīrs.

Kādā filmā reiz izskanēja vārdi: «..Kas gan tas par ceļu, ja neved uz baznīcu?»

Kas gan būtu mūsu Ceļš, ja tas nevestu uz Cilvēcību un Mīlestību? Iesim to ar iecietību citam pret citu un Pateicību par laiku, kas mums dots būt visiem kopā.

VILIS PLŪDONS

Ziemu uz ciemu
Mēness balts pa gaisu slīd.
Zvaigznes zalgodamas spīd.
Ziemas svētku vakars jauks.
Sniegā tīti mežs un lauks.
Miers klāj lejas, pakalnes.
Mīļā ciemā braucu es.
Zvaniņš jautri, dzidri skan.
Un tik saldi, saldi man.
Viss, kas skumdinājis, gaist.
Maigas jūsmas krūtīs kaist.
Sirdi glāsta mīļums liegs.
Dvēselē plaukst laime, prieks.

GATIS ZOTOVS

Kopāceļš
Es tevi satikšu pa ceļam
Kaut kur starp vakariem un rītiem
Un tad mēs kopā iesim
Nu tagad ejam
Vienalga tas
Ka bieži nav pa ceļam
Pat nav no svara
Cik mēs ņemtu
Cik mēs dotu
Bet es gribu
Lai mēs kopā
Novecotu

Neaizskartā
Te redzi vēl viss ir tik neskarts
Ne vidū
Ne arī no sāniem
Te kājas vēl minušas nav
Vien tauriņi oranžiem spārniem
Te atbildēts viss
Kas vaicāts
Tik tīrs un nesamaitāts
Kāds teica drīz
Te jāstrādā buldozeriem
Un arī bariņam krāniem
Bet tu vēl turpini ilgoties naivi
Pēc tā tauriņa
Oranžiem spārniem

Gaidīšana
Es alkstu pēc vieglas neprātības
Un ūdenstorņiem
Kad slāpst
Es ilgojos ar pēcgaršām
Uz lūpām
Es gaidu
Aizgaidos par ilgu kādu
Lāpu pasauli un prātu
Ar kaut ko izdomātu
Un ticu
Ja nu tomēr tu reiz nāktu
Tu mani sāktu citādāku

LIENE BOKMANE

Es
Es esmu kā vējš koku galotnēs,
kas iekustina smalkākos zarus.
Kā ūdens caurulēs,
kas var izraisīt palus.

Es esmu kā pienene starp rozēm,
kas atstāj traipus tam, kas pieskaras,
kā skabarga reizēm,
kas visdziļāk ieduras.

Es esmu kā neizlasīta grāmata,
kas stāv noputējusi plauktā,
kā pazaudēta adata,
kas var iedurties kādam plaukstā.

Es esmu kā zibens spēriens,
kas reizēm satricina, reizēm apklusina,
kā spēcīga cīkstoņa tvēriens,
kas savu mērķi zina.

Bet es neesmu pasaules naba,
kas visiem grib iztapt.
Es esmu kā neskarta daba,
ko nevar tik vienkārši izjaukt.

Neiespējamais
Kā cimds ar kāju,
Kā durvis bez roktura,
Kā līkais ar stāju,
Kā tanks un bura.

Kā gliemezis ar strausu,
kā putns bez spārniem,
kā prieks ar smaidu baisu,
kā vecāki bez bērniem.

Kā neapdzīvota sala,
kā bez ūdens cunami,
kā vienas balles skala.
Kā? Neiespējami.

DAGNIJA GASŪNA

***
Mazliet smeldz domas
un mazliet sirds –
reizēm mani iekšējie
gadalaiki mainās straujāk
kā tie tur – aiz loga,
reizēm es esmu vasara,
bet reizēm ziema.
Svece iedegusies parafīnā
tik dziļi, kā patiesību rokot,
tikai maza maliņa liesmas
mētā šaubīgas ēnas
pār cerību slieksni.
Šonakt laikam beidzot snigs.

***
Eņģeļu nakts ir aizgājusi,
tik nemanāmi – klusi, klusi,
spārnus pie durvīm atstājusi,
eņģeļu nakts ir aizgājusi.
Baltajā sniegā balti spārni
it kā lieki, tomēr tik dārgi...
Neizteikti vēl pirmie vārdi
kā baltā sniegā balti spārni.

IVARS ŠMITS

Dievs ir laimīgs
Sniegs triecas mums sejās,
Tad sašķīst pret logu.
Dievs ir laimīgs – Viņš smejas.
Sniegs brīvību met tieši sejā,
Tās nevar būt pārāk daudz
Un pietrūkt arī tiem, kas sēž lejā.
Sniegs izkaisa savas pārslas kā
monētas,
Un sudrabs tiek katrai skujai,
Dienas skrien ātrāk kā komētas.
Sniegs sapinas zaros un stīgās,
Tu neesi šai stundā viens,
Tu esi laimīgs savai dvēselei
līdzās.

***
Snieg, snieg un snieg.
Balta debess, balta zeme,
Balta zvaigzne, balta nakts.
Snieg, snieg un snieg.
Kā sniegpārslas smaržo
Tik ļoti, tik ļoti.
Balta debess, balta zeme.
Snieg, snieg un snieg.
Un no zemes vēl dziļāk krīt
pārslas.
Zemes dzīles kļūst baltas.
Zeme jau kupena balta,
Visums ir balts.

AINA MEDNE

***
Celta,
    lolota
        un malta
Mūža dzirnavās,
satiekos
     ar dienu saltu,
baltums pil un lās.
Atskrej sāpes,
      asi kaltas,
jāturas.
      Varu tikties
      vēl ar prieku –
brīnumsveces
           liecinieku.

SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNE

Kad eņģeļi dzied
Kad Ziemsvētki tuvu
Un sniegotos klajumos
Vēja vijole skan,
Tad sarmotu koku vēdās,
Šķiet, dzirdu eņģeļus dziedam.
Dzied cilvēki eņģeļiem līdz’
Par skumju, bet patiesu vēsti,
Ka cilvēces posts ir bijis tik liels,
Ka glābt var vien tikai brīnums.
Es zinu arī, ka eņģeļi dzied
Pat tad, kad cilvēki klusē.
Pie šūpuļa Tava kad stāvu es,
Kad debess un zeme klusē,
Tad kaut kur tālu dzied eņģeļi
Par dvēselēm dziedētām, glābtām,
Bet varbūt arī eņģeļi raud
Par manām un tavām sāpēm.

Sveces
Kā zeltītas tulpes vāzēs
Augstos svečturos sveces zied.
Savas skumjas pēc saules un gaismas
Šais svētkos cilvēki svin.
Kā saules asaras plaukstās
Egļu svečturos sveces zied.
Cauri ziemai un tumsai
Sauli cilvēki nes.
Kā zeltītas tulpes vāzēs
Augstos svečturos sveces zied.
Kā dzīvības zaļie asni
Tā cerība mūsos dīgst.

INĀRA DRUVA

Ziemassvētku gaisma
Tieši tumsā Ziemassvētkus svinam,
Tieši tumsā, lai visspožāk mirdz,
Kad pēc gaismas vairāk izslāpusi
Katra liela, katra maza sirds.
Lai šīs spozmes gana sasmeļamies,
Kas ik svecītē, ik sirdī deg,
Un pa katru zaļo egles zaru
Zelta gaisma smalkām straumēm tek.
Lai šīs gaismas gana apmirdzēti,
Sveču gaismas, gaismas dievišķās,
Varam tālāk iet pret pavasari,
Nesot sevī nenodzēstas tās.

ANITA VELMUNSKA

***
Iziet un satikt decembri ielās
Pilsētā savā, kur puteņo prieks,
Kur laternu gaismas dzirksteļo
Kā žonglieris virpulī straujā.
Iziet gaismā pa saulgriežu ceļu,
Lai redzētu brīnumu – es eju.

KAIVA KRŪZE

***
Baltas pūkas krīt un krīt,
Sniegota būs diena rīt.
Sniega sega laukus segs,
Ļaudis logos sveces degs.
Ziemassvētku gaidas būs,
Ļaudis priecīgāki kļūs.
Eņģelītis pieskarsies,
Visiem, visiem labāk ies.
Ziemassvētku zvani zvanīs,
Cilvēks Dieva roku manīs,
Labus vārdus otram teiks
Un ar svētkiem citus sveiks.

ANDRIS LUDVIGS

***
Daudz ūdeņu
Lielupe uz jūru nes,
Daudz sviedru
Skalots šajā upē.
Simtiem gulbju
Vasaras mājvietu
Upē atraduši,
Par savu dzimtvietu
Nosaukuši.
Neskaitāmas dzeguzes
Manu mūžu ir skaitījušas.
Tikai dzeguzēm mūžs
Izrādījies necerēti īss.

AIJA ČEPULE

Ziemassvētku gaidās
Ir Ziemassvētki.
Latvijā miers,
Bet pasaule skaļa šķiet.
Ar reklāmugunīm,
Bumbvedēju skaņām,
Kāds pavēl ievilkt mūsu
Sirdīs rētu.
Attopies, beidz postīt
Cita sētu!
Eņģelītis maziņais
Grib redzēt
Māmiņu un tēti.
Lai klusums nolīst
Līdz ar bišu spietu.

AIGA LUDVIGA

***
Kur gaisma ar tumsu satiekas
cilvēkam priekā notrīs sirds
mīlestībā dvēsele atdzeras
un piedošanai atveras.
Kur gaisma ar tumsu satiekas
robeža iezīmējas spilgta
tad izvēle sašaurinās līdz – viens
jo tumsā tu
allaž būsi – viens.
Kur gaisma ar tumsu satiekas
siržu kompromiss liegts –
nav labaļaunuma un ļaunalabuma
Dieva siets ir ciets.
Kur gaisma ar tumsu satiekas
dzirkstele šķiļas no mūžības
cilvēka sirds stāv mūžības priekšā
un viegli dodas bezgalīgajā Mīlestībā iekšā.

MĀRĪTE ČORNAJA

Mazmeitai Madarai
Tu atnāci Ziemsvētku laikā,
Kad gaisma ar tumsu mijas,
Aiz loga sniegpārslas zied,
Baznīcu torņos eņģeļi dzied.
Lai tev sirds pilna
Ar svecīšu
Liesmu siltumu,
Ziemsvētku miers
Un sniegpārslu
Baltais aukstums.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Literārā lappuse

Kategorijas