Nedrīkst nosist spēlētprieku

2014. gada 19. decembris 00:00

901

Novembra nogalē notikusī Bauskas novada amatierteātru skate un žūrijas vērtējums par iestudētajām izrādēm raisījis plašu rezonansi. Šomēnes «Bauskas Dzīves» redakcijā pulcējās amatierteātru režisori, lai paustu savu viedokli.

Divās dienās noskatoties deviņas izrādes, vai katrai no tām žūrija veltīja skarbu, pat ļoti asu kritiku. Lugu iestudētājiem tika
pārmesta nekompetence, režijas pamatprincipu nepārzināšana, izteikti iebildumi par izvēlēto repertuāru. Nesaudzīgs savā vērtējumā bija žūrijas loceklis Vilnis Rullis, kurš savu bargo kritiku pauda tik nosodoši skaļā tonī, ka to varēja dzirdēt gaitenī esošie. Pēc izrāžu analīzes režisoriem bija minimālas iespējas paust savu viedokli un iebildumus.

Lai tos pavēstītu, «Bauskas Dzīves» redakcijā bija ieradušies amatierteātru režisori Solvita Rotberga (Codes pagasts), Inga Cepure (Jaunsaule), Uģis Donerblics (Gailīši), Evita Vanaga (Īslīce), Ināra Hegenbarte (Bauska). Atnākuši bija arī aktieris un režisors Edvīns Hegenbarts, kultūras darba organizatores no Mežotnes pagasta – Inga Mauriņa un no Vecsaules pagasta – Rasma Maldute. Atbalstīt savējos bija ieradušies arī Mārīte un Māris Bluši no Gailīšu pagasta.

Nepieņemama attieksme
Sanākušie visi kā viens apliecināja, ka tādiem vārdiem un tādā tonī žūrijas locekļi nedrīkst runāt. «Tā nedrīkst vērtēt radošu cilvēku darbu, lai arī cik tas būtu kurā reizē neveiksmīgs. Žūrijas pienākums tomēr ir dot padomus, analizēt, nevis ar savām replikām pazemot,» vēstīja E. Hegenbarts. Codes pagasta teātra kopas «Spēlētprieks» režisore Solvita Rotberga skaidroja, ka izrādi «Sapņu pludmale» skatījušies arī citi profesionāli vērtētāji. Viņi uzteikuši drosmi stāstīt par šādu tēmu, uzslavējuši aktieru darbu. «Tagad mani par šīs lugas iestudēšanu publiski nosauca par noziedznieci,» tā S. Rotberga.

Žūrijai nekompetenci pārmeta E. Hegenbarts: «Viņi saka, ka režisori ir slikti, neprofesionāli, bet teju vai katrā kolektīvā atrod kādu aktiera veikumu, ko uzteikt. Tad no kurienes radušies labi aktieri?» Savējos aizstāvēja M. Blušs, kurš pārliecināts, ka šī žūrija esot atsūtīta, lai iznīcinātu cilvēkos prieku spēlēt teātri: «Kaut kādi divi cilvēki – žūrija – mūs uzskata par sliktiem un grib visu iznīcināt. Izrāde ir laba vai nav laba, to pateiks skatītāji. Un cilvēki nāk, skatās vietējos aktierus, smejas un aplaudē. Viņi tur, Rīgā, varbūt grib ēst tikai putukrējumu, bet mums garšo kāpostu zupa.»

Lai tādas lugas nepublicē!
Pretargumenti sanākušajiem bija pret žūrijas iebildumiem repertuāra izvēlē. «Kāpēc teātriem paredzētajā interneta vietnē publicē lugas, kuras mums žūrija nosauca par nekam nederīgiem dramaturģijas grafomānu sacerējumiem?! Lai nepublicē šādus darbus!» uzsvēra S. Rotberga. Kā neiespējamu režisori nosauca žūrijas piedāvājumu veidot pašiem dramatizējumus. Tam trūkst gan laika, gan zināšanu. «Mums teica, lai saīsinām tekstu, lai svītrojam laukā nevajadzīgo. Ne katrs to spēj, un ko beigās teiks autors?» tāds ir E. Hegenbarta viedoklis.

«Es izmantoju lugas, kuras amatierteātra režisore raksta savam kolektīvam. Neesmu dzirdējis, ka tās tiktu pilnībā nokritizētas,» tā U. Donerblics. Viņam piekrita S. Rotberga, stāstot, ka tā saucamie «neņemamie dramaturgi» saprot amatierkolektīvu specifiku. Viņi raksta lugas, kurās darbojas divi vīrieši un desmit sievietes. Tās tad arī tiek izraudzītas iestudēšanai.

E. Vanaga skaidroja, ka viņas kolektīvā ir 15 dalībnieku, visi grib piedalīties iestudējumā, tādējādi jāņem lugas, kur viss kolektīvs var spēlēt: «Man luga jāpieskaņo cilvēku skaitam, vecumam, virknei citu kritēriju. Mazsvarīga nav arī darbības vide, jo zināms, cik problemātiski izgatavot dekorācijas.»

Klasikas darbi tika noraidīti galvenokārt tādēļ, ka tam nepieciešamas bagātīgas dekorācijas, daudz aktieru, ar šīm lugām nevar doties izbraukumos uz pagastu klubiem.

Semināru vajag
Sanākušie negribīgi iesaistījās diskusijā par režisora misiju veicināt iedzīvotāju izpratni par teātra mākslu, mudināt ļaudis paaugstināt savu kultūras līmeni. To varētu darīt, piedāvājot pārdomas raisošus, filozofiskus iestudējumus. Izskanēja iebilde, ka ikdienas realitātes nogurdinātie ļaudis nenāks skatīties ko nopietnu. «Īslīces pagastā gada laikā ar savām ludziņām esam piedalījušies 26 pasākumos. Visur cilvēkiem mūsu darītais ir paticis,» apgalvoja E. Vanaga, tādējādi ļaujot noprast, ka publikai tas, ko rāda, patiešām patīk.

Pēc nepilnu divu stundu ilgās diskusijas sanākušo vairums projām devās ar apziņu, ka viņu veikumā ir daudz pozitīvā. Režisori gādā, lai kolektīvā visi dalībnieki būtu nodarbināti, lai uz skatuves valdītu jautra un nepiespiesta gaisotne, ko uztvertu arī skatītāji zālē. Līdzšinējā veikuma nepietiekamo māksliniecisko kvalitāti, par ko skatē skarbus pārmetumus pauda žūrija, sanākušie pieņēma negribīgi. Atzīts tika vien tas, ka tālākizglītošanās būtu vēlama.

«Tas varētu būt mācību cikls, kad profesionāls režisors visiem iedod iestudēt vienu lugu, un mēs kopā to darām, analizējam pa-veikto,» tā domāja I. Hegenbarte. S. Rotberga būtu pateicīga, ja, piemēram, Kultūras akadēmijas studenti sniegtu padomu scenogrāfijā. E. Vanaga papildināja, ka līdztekus norādēm par scenogrāfiju izrādes iestudēšanas gaitā uzklausītu muzikālā konsultanta padomus.

Sanākušie apliecināja, ka amatierteātra māksla novadā pašlaik palaista pašplūsmā. Taču tā nav šī rudens atklāsme, par to runāts jau agrāk. Ir vajadzīgi semināri Bauskā, līdzīgi kā dejotājiem vai koriem, nepieciešams pastāvīgs kolektīvu virsvadītājs. Diemžēl par šiem jautājumiem spriestais tā arī palicis runu līmenī, kas liecina, ka kultūras dzīves vadībai novadā vēl ir daudz darāmā.

VIEDOKĻI

Atis Rozentāls, teātra kritiķis:
– Katru amatierkolektīvu veido cilvēki ar zināmu mērķi. Ja šis mērķis ir vienkārši sava prieka pēc sanākt kopā un labi pavadīt laiku, tad šāda teātra kopa veic sociālo funkciju un tai nevajag piedalīties skatēs. Taču, ja teātra kolektīvam ir kaut vai niecīgs finansējums no pašvaldības, parasti tiek gaidīta arī piedalīšanās novada skatēs. Tad nereti sākas problēmas. Repertuāra izvēlē jābūt kaut vai minimāliem mākslinieciskajiem kritērijiem. No vājas, muļķīgas ludziņas laba izrāde parasti nevar sanākt. Protams, ir objektīvā patiesība – uz vietas pieejamie aktieri, kuru loks reizēm ir tik ierobežots, ka visās Latvijas malās iestudē «Čaukstenes» un «Septiņas vecmeitas».
Nav pareizi sākt izrādes iestudēšanu ar atrunu – mēs esam mazi un nevarīgi, no mums neko nevar prasīt. Tad arī nekas nesanāks. Tāpat kā nav pareizi iestudēt izrādi tikai tāpēc, ka tā ir komēdija, vai tikai tādēļ, ka tas ir Blaumanis. Ja ir mērķis, ko mēs visi kopā gribam sasniegt, tad ar visiem objektīvajiem trūkumiem izrāde būs interesanta. Esmu redzējis, kā neliela pagasta drāmas ansambļi ar niecīgām dekorācijām ķeras pie kvalitatīvas dramaturģijas un sasniedz rezultātus kā komēdijas, tā drāmas žanrā. Režisoram, pat ja nav īpašas izglītības, jācenšas iespējami daudz redzēt un lasīt.
Jo vairāk režisors ar saviem aktieriem atrod attaisnojumus («mēs no laukiem», «mēs neesam nekādi profesionāļi»), jo sāpīgāka ir kritika, ja atbrauc žūrija un nevis maigi paslavē, bet sadod sutu. Žūrija nav domāta, lai pievērtu acis un glaudītu tikai pa spalvai, jo tad nav iespējams augt un mācīties. Kritiķiem jābūt konstruktīviem un maksimāli lietišķiem, savukārt tiem, kuri kritiku uzklausa, jāmēģina neapvainoties, bet censties nākamreiz aizrādījumus ņemt vērā.

Neretietis, lugu autors:
– Bauskas novada amatierteātru skatē žūrijas kritiskie vārdi par lugu kvalitāti ir pamanīti dramaturgu vidū. Diemžēl nekas vairāk kā nepamatoti pārmetumi nav izskanējis. Tā arī palicis nepateikts, kas liek uzskatīt konkrētās lugas par nekvalitatīvām. Zināms, ka arī režisore Zigrīda Ezeriņa iestudē aptuveni tos pašus autorus, ko Bauskas pusē (A. Banka u .c.). Savukārt Vilnis Rullis kā strādājošs režisors pēdējā laikā vispār nav zināms.
Interneta vietnē tekstiteatrim.wordpress.com apkopotas latviešu autoru lugas tieši režisoru vajadzībām. Varbūt vajag nosaukt konkrētus kritērijus, kas ir vāja dramaturģija. Man kā šīs vietnes veidotājas palīgam to būtu vērtīgi zināt. Tad varētu šo viedokli darīt zināmu dramaturgiem. Lugu teksti atrodami arī interneta lapās kroders.lv un lnkc.gov.lv.

Ēriks Vilsons, aktieris un režisors, strādājis amatierteātru žūrijā:
– Žūrijas vērtējumam jābūt objektīvam, nedrīkst nosist spēlētprieku, taču arī medus liešana ausīs neko nedos. Skatē ir jābūt saviem kvalitātes kritērijiem, kurus nevar ignorēt un ar kuriem režisoram jārēķinās. Ģimenes lokā iestudēts un kaimiņiem parādīts stāstiņš par dzērāju Koļu ir viens, bet skate – tas tomēr ir kas cits.
Cik nācies novērot, nepiedodama režisoru kļūda ir vēlme izpatikt lētai gaumei. Pirms katras lugas iestudēšanas režisoram ir skaidri jāzina, kādēļ šo darbu viņš vēlas rādīt citiem, ko ar to grib pateikt.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Nedrīkst nosist spēlētprieku

Kategorijas