Liktenis aizvedis uz pareizo vietu

2014. gada 19. decembris 00:00

1150

Baušķenieks Kristaps Ābelnieks pirmo reizi dzimšanas dienu svin svešumā.

Pagājušā gada 18. decembrī Kristaps Ābelnieks kopā ar tēvu Raiti atzīmēja dzimšanas dienu Bauskas kafejnīcā. Šogad 26. šupļasvētkus viņš sagaida Lielbritānijas pilsētā Northemptonā.

Pats atzīst, ka liels dzimšanas dienu svinētājs nekad neesot bijis. Parasti tās aizvadītas ģimenes lokā, bet šoreiz pavisam citādāk. «Nopirku kūku, ko atstāju uz galda. Vakarā iešu uz darbu, lai tad mājinieki pacienājas,» teic jubilārs.

Uzaudzēti muskuļi
Pirms gada Bauskā neesot pat iedomājies, ka 2014. gads izvērsīsies tāds, kāds piedzīvots. Tagad Kristaps strādā pārtikas rūpnīcā Lielbritānijā, Northemptonas ciemā. Tas esot interesanti – apdzīvotu vietu ar vairāk nekā 300 tūkstošiem iedzīvotāju vēl aizvien dēvē par ciemu.

«Diži neko vairāk par darbu un mājām neredzu. Strādāju pa naktīm un pa dienu guļu. Parasti atnāku mājās, kaut ko paēdu, paguļu četras stundas, tad ceļos, aizeju pastaigāt, atkal paguļu. Divas stundas pirms darba mostos un dodos uz darbu kājām. Gājiens ilgst apmēram 40 minūtes, bet tas problēmas nesagādā – pieradis esmu tēvam visur līdzi doties kājām,» par ikdienu stāsta baušķenieks.

Kristaps atzīst, ka pašreizējā iespēja pelnīt naudu esot tālu no sapņu darba. Iesākumam variantu neesot daudz. Pirmo reizi mūžā uzaudzējis muskuļus. Pati gaisotne rūpnīcā esot kā mini Padomju Savienībā – varot sastapt latviešus, poļus, baltkrievus. Ar visām tā laika «traktoristu» tradīcijām – nodzeršanās diemžēl ir ikdiena. Lai arī algas ir lielas, tāpat dzīvo pāri saviem līdzekļiem. «Domāju, ka, aizbraucis no Latvijas, izvairīšos no krievu valodas. Nesanāca,» ironizē Kristaps. Daži rūpnīcas darbinieki pat apvainojoties, ja viņus uzrunā angliski.

Trūkst karstā laika
Par dzinuli atrast darbu, kur var nopelnīt naudu, kļuvis gan pavisam cits notikums. Kristaps kā brīvprātīgais skolotājs bija devies uz Indonēziju mācīt angļu valodu. Tur piedzīvotais pavēra citu pasauli un lika kļūt par citu cilvēku.

«Tā bija neaizmirstama pieredze. Noteikti, ka labākais lēmums, kādu jebkad esmu pieņēmis, bija šis brauciens,» vērtē baušķenieks.
Indonēzijā esot iemācījies smaidīt. Pirmo nedēļu to darījis tāpēc, ka smaida visi, bet pēc tam – gluži vienkārši tāpēc, ka bijis laimīgs. «Āzija mani vienmēr ir vilinājusi. Agrāk vilka gan uz Japānu, gan Koreju un Ķīnu, bet tagad uzskatu, ka liktenis mani aizsūtīja uz pareizo vietu,» teic Kristaps.

Indonēzijā sastapta meitene vārdā Putriani dvi Purvaningsiha, jauni paziņas un gūta neaizmirstama pieredze. Lai kur tagad atrastos, trūkstot Indonēzijas klimata. Jā, bijis ļoti karsti, toties laika apstākļi beidzot ļāvuši veselību savest kārtībā. Atbrīvojies no liekā svara.

Ramadans
Ja Kristaps pagājušajā nedēļā būtu Indonēzijā, tad gan dzimšanas dienas svinības būtu pavisam citādas. «Piedzīvoju tur jubilejas, Neatkarības dienas svinības, vēlēšanas un citus ģimenes notikumus. Pirmajā vietā tur ir ēdieni. Bez tiem svētki nav iedomājami, turklāt piedalās milzum daudz cilvēku,» atceras baušķenieks.

Pat nabadzīgi ļaudis uz kāzām un bērēm aicina 200 un vairāk cilvēku, bet turīgu cilvēku pasākumos ierodas tūkstoši. Visus viesus paēdina, sarūpē kādu suvenīru. Arī viesi nenāk ar tukšām rokām – nes vai nu dāvanas, vai ziedo naudu.

Pirmo reizi mūžā pieredzējis musulmaņu svētā mēneša ramadana notikumus. Gavēšana no saullēkta līdz saulrietam notiek visu mēnesi. Musulmaņi ceļas no rīta trijos, lūdz Dievu, kārtīgi paēd un tad ne ēd, ne dzer līdz vakaram, kad no mošejām atskan saucieni gavēni pārtraukt. No ēstuvēm atvērti ir «makdonaldi», kristiešu un ķīniešu ēstuves, kur logi aizklāti, lai nekārdinātu gavētājus. Toties mēneša noslēgumā ar karnevālu un uguņošanu sākas vairāku dienu izēšanās.

Kristaps cer nākamā gada nogalē uz laiku atgriezties Indonēzijā. Tomēr domas par ģimenes plānošanu un apziņa, ka visu mūžu nevar dzīvot kā brīvprātīgais, likušas meklēt darbu Lielbritānijā. Radi pozitīvi novērtējuši viņa vēlmi. Mammai tas paticis kaut vai tāpēc, ka vismaz viens no ģimenes kādu laiku būs tālāk no Ukrainas, kur notikumu attīstību nevar prognozēt.

«Ilgāku laiku biju domājis par pārmaiņām dzīvē. Pārāk ilgi biju mājās aizsēdējies. Esmu spītīgs, ar saviem principiem, un tagad pats domāju par savu nākotni,» rezumē Kristaps.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Liktenis aizvedis uz pareizo vietu

Kategorijas