BauskasDzive.lv ARHĪVS

Logo

Rundāles novadā piemin represijās cietušos

Uldis Varnevičs
Vietējās ziņas

2010. gada 15. jūnijs 13:10

1056
Rundāles novadā piemin represijās cietušos

Pie piemiņas akmens Rundālē 14. jūnija vakarā tika stādītas rozes, bet Pilsrundāles vidusskolas zālē par represijām atgādināja teātra izrāde «Dzirnavas».Rundālietis Boriss Billers piemiņas brīdī ar rūgtumu atcerējās mātes stāstus par 1941. gadu: «Tika dotas 20 minūtes, lai savāktos. Līdzi drīkstējām ņemt vien 20 kilogramu mantu.»Arvīdu Pēkali no Viesturu pagasta izsūtīja uz Sibīriju citiem neierastā, 1948. gadā. Viņš uz piemiņas brīdi bija ieradies kopā ar Annu Grebežu, kuru izveda 1949. gadā. «Mūsu vaina bija tā, ka bijām budži, kulaki. Ģimenē auga četri bērni, mums bija 50 hektāru zemes. Ar to pietika, lai mūs ierakstītu izvedamo sarakstā. Ģimeni izsūtīja par sūru darbu. Lielāko daļu laika pavadījām pie Krasnojarskas. Atgriezāmies tikai 1959. gadā,» stāsta Arvīds Pēkalis. Pie piemiņas akmens Rundālē iedzīvotāji atcerējās tos, kas palikuši Sibīrijā, arī tos, kam izdevies atgriezties, un iestādīja rozes. «Aizvien vairāk jauno cilvēku nezina, ko nozīmē ciest badu, bailes un sāpes,» pie piemiņas akmens sanākušajiem teica kultūras darba speciāliste, izrādes «Dzirnavas» režisore Lilita Lauskiniece. Rožu stādi gūla zemē kā atgādinājums arī nākamajām paaudzēm. Kopā ar Rundāles novada domes priekšsēdētāju Aivaru Okmani rozes iestādīja rundālietis Boriss Billers. «Mūs aizveda uz tundru,» sarunā ar «Bauskas Dzīvi» atceras B. Billers. Viņa mātes dzimtā puse ir Kacēni, bijušais Abrenes apriņķis, tagad tā ir Krievija, Pitalova. Vectēvs bija aizsargos un par to Sverdlovskā nomira bada nāvē. B. Billers piedzima Sibīrijā. Ģimenei tikai 1954. gadā tika dota atļauja pārcelties uz Krasnojarsku. Tur dzīvojuši netālu no slavenajiem akmens stabiem, līdz tiem bijuši tikai trīs kilometri. Bērnībā Boriss ik pa brīdim devies apbrīnot dabas fenomenu. Par tiem gadiem atgādina darba stāžs. Lai arī B. Billeram ir 63 gadi, viņa darba stāžs ir 73 gadi. Katrs Sibīrijā pavadītais gads tiek pielīdzināts četriem gadiem. Par mātes ģimenes – Sauliešu dzimtas – likteni rakstīts arī grāmatā «Sibīrijas bērni». Pilsrundāles vidusskolas zālē Rundāles amatierteātris «Stella» izrādīja Noras Vētras-Muižnieces lugu «Dzirnavas». Lomās iejutās Inta Kamola, Liesma Stankeviča, Silvija Pavlova un Raitis Jutuss. Stāsts vēstī par trim māsām, kuras pēc 50 gadu nošķirtības atkal sastapušās. Lugā atspoguļoti trīs dažādu likteņu un dzīves pārbaudījumu veidoti tēli – praktiskā un godīgā ārzemju latviete Ada, izklaidīgā un histēriskā pašlabuma meklētāja pilsētas inteliģente un padomju virsnieka sieva Rita un lauku mājas rupjā zemniece Sibīrijas izsūtījumā lielu daļu mūža nodzīvojusī lepnā Ieva. Tiekoties Latvijas pirmajos neatkarības gados, pamazām kļūst skaidrs, ka viņām ir maz kopīga. Katrai māsai ir valsts sistēmas veidotā filozofija. Tā skan padomju laikā iebaidītās Ritas vārdos: «Nedari neko! Klusē un izliecies, ka neko nemani!» Par aktieru darbu un noskaņojumu stāsta S. Pavlova: «Šo lugu nav viegli spēlēt. Mums katrai ir savs raksturs, arī pati izrāde ir sarežģīta.»

Kategorijas

Kategorijas