Fiziķis ar filozofa dvēseli

2014. gada 10. decembris 00:00

823

Kad domāju par aizvadīto laiku Bauskas 1. vidusskolā, tagadējā Valsts ģimnāzijā, prātā nāk cilvēki, kurus iepazinu un apbrīnoju, no kuriem mācījos un iedvesmojos. Viens no viņiem ir fizikas skolotājs Andis Jauntēvs.

Svētais angļu miers
Ar spilgtām emocijām atceros četrreiz nedēļā kāpienu pa trepēm uz ceturto stāvu, kur gaiteņa labajā galā bija izvietoti abi fizikas kabineti. Starpbrīdī klasē atrasties mums nebija ļauts, jo skolotājs Jauntēvs vienmēr vēdināja telpas. Ziemā, atverot vaļā durvis, šķita, ka redzama balta elpas dvaša. Man šķiet, skolotājs desmit minūtes pirms kārtējā darba cēliena vienkārši centās atgūties no nevaldāmās jaunās paaudzes.

Viņš, saņēmis spēkus, vienmēr stalti izslējies aiz sava galda, kas atradās uz neliela paaugstinājuma, smaidīja. Kā ierasti, mugurā viņam bija uzvalks vai solīds krekls. Lai arī caur plānajām sienām noklausījies bravūrīgajās jauniešu klaigās, atnācējus sagaidīja svētā angļu mierā. Uz pārējo skolotāju fona viņš izcēlās ar to, ka nemēdza pacelt balsi, nezaudēja savaldīšanos un klasi spēja nomierināt, izmantojot pretēju taktiku – ievērojot klusuma brīdi.

Kad kabinetā uzturējāmies ilgāk, viņš aizrāva skolēnus ar neticamiem stāstiem par pasaules kārtību, vēstures leģendām, politiskām un ekonomiskām sazvērestībām, par kuru upuriem bijām kļuvuši. Tajos mirkļos cilvēks, kurš veltījis savu dzīvi eksaktajai zinātnei, kļuva ārkārtīgi filozofisks. Inteliģentais skolotājs daudz lasīja, bet sarunās ar mums prata būt vienkāršs. Dažkārt uzlūkojām viņu kā mīļo un viedo vectēvu.

Atgriešanās
Šī gada maijā Andim Jauntēvam apritēja 80 gadu, bet skolā viņš nestrādā tikai pēdējos trīs. Mēs tiekamies decembra sākumā, un es secinu, ka skolotājs nav mainījies kopš pēdējās redzēšanās skolā. Mugurā viņam ir žakete, seju rotā sirsnīgs smaids, viņš joprojām pārzina aktualitātes, bet no personiskām tēmām pieklājīgi izvairās. Skolotājs nav pazaudējis arī prasmi jokot.

Tādu viņu atceras bijušie un tagadējie baušķenieki vairākās paaudzēs. Skolā A. Jauntēvs mācīja fiziku no 1966. līdz 1984. gadam, kad 50 gadu vecumā viņš devās izdienas pensijā. Pasniedzis arī astronomiju un automācību. Deviņdesmito gadu vidū atgriezās mācību iestādē un no jauna centās sastrādāties ar jauno paaudzi, kuras uzvedība un vērtības nu jau bija citādākas. Lēmumu par darbu vecumdienās pieņēmis, kad ierasto 120 rubļu vietā pensijā saņēmis 60 santīmus. «Nebija viņiem kauna maksāt! Sākumā domāju, ka kļūdījušies,» atminas skolotājs.

Studēt fiziku nolēmis, jo «tā man padevās,» atzīst A. Jauntēvs. Praksē viņš strādājis VEF rūpnīcā un Rīgas 1. ģimnāzijā. Skolotāja darbs izrādījās piemērotāks. «Ko tad es citu būtu darījis? Lai gan fizika ir vajadzīga visur, savu izvēli nenožēloju,» atklāj skolotājs.

«Sērfo» internetā
A. Jauntēvs allaž bijis praktisks un tālredzīgs. Pēdējos gados stundas bija bagātas ar laboratorijas darbiem, kuros vajadzēja eksperimentēt. Izmantojot interneta resursus un dažādu literatūru, kā arī paša pieredzi, viņš divās vasarās 12. klases skolēniem izveidoja fizikas mācību grāmatu ar uzdevumiem. Jaunieši to varēja izmantot virtuāli, ietaupot līdzekļus materiālu iegādei.

Datora lietotprasme pensionētajam pedagogam ir augstā līmenī. Zināšanas noder joprojām. «Internetā varētu «sērfot» visu laiku, bet negribas. Kādreiz kaut ko palasu un mazbērniem, kas studē ārzemēs, nosūtu kādu vēstulīti pa e-pastu,» atklāj A. Jauntēvs.

Domājot par nākamajām paaudzēm, viņš skolas arhīvam videokamerā regulāri iemūžinājis dažādus pasākumus. Pēdējai audzināmajai klasei, kas vidusskolu absolvēja 2004. gadā, viņš izveidoja filmiņu.

Pašlaik mājās fiziķis skenē diapozitīvu krājumus. Viņš stāsta, ka process iet ilgi, jo vajag labu datoru un uzmanība jāvelta arī pēcapstrādei «fotošopā». Lielākā daļa darba jau paveikta, atlikuši vēl daži simti attēlu. «Vienīgi citiem šīs bildes neko neizsaka. Kas tur klāt nav bijis, tam nav intereses,» rezumē pensionārs.

Kalnā kāpējs
Skolotājs periodu, kopš nestrādā, raksturo kā garlaicīgu: «Neko daudz jau nedaru – palasu un paskatos kaut ko ekrānā.» Viņš atminas, ka savulaik dienas tika aizvadītas skolā un ar līdzcilvēkiem kontaktēties nesanāca, tāpēc pilsētā draugu nav. «Bijušie skolēni aizklīduši, pārējie cilvēki sveši. Tā, lūk, ir tiem skolotājiem!» secina A. Jauntēvs, piebilstot, ka sabiedrībā iet nemaz negribas, kad veselības īsti nav.

Toties leģendām apvīta ir viņa jaunība, kad ekspedīciju rīkošana un kalnos kāpšana ļāva pārbaudīt rakstura stingrību. Ar lidmašīnu tālākais mērotais ceļš bija līdz Kamčatkai. Andis Jauntēvs dzīvoja ar moto – vasarā soma uz muguras un fotoaparāts līdzi. «Kalnos interesantāk nekā uz zemes. Te jāiet augšā, te atkal lejā,» gluži kā salīdzinādams ar dzīvi, skolotājs atminas piedzīvojumus. Kopā ar Bauskas 1. vidusskolas audzēkņiem bijis Karpatos un Kaukāza kalnos.

Viņa lielākais veikums ir Eiropas augstākā virsotne Elbruss, kas debesīs stiepjas vairāk nekā 5,5 kilometru augstumā. Bijis arī Pamira kalnu sistēmā Centrālāzijā. Tur nācies pārvarēt ledājus 80 kilometru garumā. Skolotājs atminas, ka vienā ekspedīcijā devās desmit cilvēku grupa, bet līdz galam nokļuva tikai divi, turklāt viens no viņiem rāpus. «Lai kāptu kalnos, vajag apņēmību un fizisko izturību. Pēdējos soļos paliek vien gara spēks,» secina A. Jauntēvs. Šis rūdījums palīdzējis arī dzīves līkločos un pedagoga darbā.

ANDIS JAUNTĒVS

Dzimis 1934. gada 30. maijā Smiltenē. Turpat skolojies un audzis.

1958. gadā pabeidza Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti.

Neilgi bija pasniedzējs Valkā, Rīgā un Ogres novada Taurupē.

1966. gadā sāk strādāt Bauskas 1. vidusskolā par fizikas skolotāju.

No 1966. līdz 1969. gadam strādā par skolas mācību pārzini.

1984. gadā, sasniedzot 25 gadu stāžu, dodas izdienas pensijā.

Vairāk nekā desmit gadus elektriķis autoservisā Gailīšu pagastā.

1996. gadā atgriežas skolā. Strādā līdz 2011. gadam.

2014. gadā saņem pašvaldības apbalvojumu – godarakstu par ilggadējiem, radošiem sasniegumiem izglītības darbā un sabiedriskajās aktivitātēs.

Skolēnu atmiņu stāsti

Inga Muižniece (1969. gada absolvente):
«Skolotājs, pavisam jauns, īsu brīdi mācīja man fiziku. Tas varētu būt pagājušā gadsimta 60. gadu beigās. Atceros – ļoti slaids un stalts, atturīgs, runāja klusi, klasē nekad nepacēla balsi, sārtvaidzis ar labu humora izjūtu. A. Jauntēvs bija arī manas meitas Diānas fizikas skolotājs. Viņa skolu beidza 1999. gadā. Viņa teic – bijis «jauks učuks».»

Sandra Pumpuriņa (1971. gads):
«Labākais audzinātājs pasaulē. Visvairāk atmiņā palikuši kopīgie klases pārgājieni un brauciens uz Karpatiem. Tur notika interesantas fiziskas nodarbības, piemēram, laišanās ar virvi pāri kalnu upēm un rāpšanās kalnos. Viņš bija savējais. Pirms septiņiem gadiem tikāmies klases saietā un uzlaidām danci.»

Juris Dupurs (2004. gads):
«Mans mīļākais viņa citāts ir: «Tas, kas zina visu, patiesībā nezina neko!»»

Lāsma Grigone (2004. gads):
«Patika, ka viņam bija skaidra sistēma un noteikumi. Bija absolūta cieņa pret viņu, ticība viņa kompetencei un vēlme pēc iespējas vairāk no viņa iemācīties. Tāda «sensei» izjūta. Ne daudzi skolotāji atstāj tik paliekošu iespaidu uz saviem skolēniem. Interesanti bija, ka kontroldarbu raksta viena solu rinda, kamēr pārējie pilda parastus uzdevumus. Šādi sīkumi saliedēja klases kolektīvu. Es gāju pie viņa uz konsultācijām, lai piedalītos olimpiādē. Tur varēja uzzināt vēl interesantākas lietas nekā klasē – par Teslas spoli, par to, kā malka deg un kā skaņa izplatās zem ūdens, un daudz ko citu.»

Mareks Pilickis (2006. gads):
«Tajā laikā man A. Jauntēvs atgā-
dināja zinošo no Šaoliņas klostera, jo skolotājs nekad nebļāva, vienmēr uz visiem jautājumiem atbildēja mierīgā, ieturētā balsī. Jauntēvs mīlēja savu mācību priekšmetu – fiziku.

Ikreiz 40 minūtes pagāja nemanot. Andis nodarbībās bija taktisks, nosvērts, un viņa pacietība bija dzelžaina. Mans mīļākais leģendārā Jauntēva citāts: «Gudrais klausās, muļķis runā».»

Armands Untāls (2009. gads):
«Atceros gadījumu, kad piektdienā bija stunda pie Jauntēva un vakarā bija paredzēta pilskalna ballīšu sezonas atklāšana. Mēģinājām pierunāt Jauntēvu, lai nāk ar mums uz balli. Viņš teica, ka esot par vecu, bet vienu dzīves padomu viņš mums došot: «Galvenais, lai, nākot mājās, jums neviens uz rokām neuzkāpj!» Sākumā nesapratām joku, bet vēlāk «pielēca».

Citā stundā pēc eksperimenta, kurā vajadzēja pārdedzināt gumiju, viņš nokratīja un nometa uz galda sērkociņu. Taču tas nenodzisa. Kāds no mūsu klases teica: «Skolotāj, jums sērkociņš deg!» Skolotājs Jauntēvs paskatījās uz sērkociņu, brīdi angļu mierā padomāja un teica: «Kas tad tas par sērkociņu, kas nedeg!» Humors viņam nebija svešs.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Fiziķis ar filozofa dvēseli

Kategorijas