Labs vadītājs prot komandēt

2014. gada 28. novembris 00:00

75 gadu jubileja iecavniekam Ērikam Grantam.

Tuvojoties iecavnieka Ērika Granta pusapaļajai jubilejai, vairākas novadnieces mudināja uzrakstīt par stalto, iznesīgo, galanto un asprātīgo kungu.

Ar pirmo sievu
«Ko tu gribi zināt? Joprojām dzīvoju ar pirmo sievu,» Ēriks uzreiz izsper savu slaveno teicienu un nosmej, «otrās droši vien vairs nebūs.» Iecavnieks kopš pagājušā gadsimta vidus, Ēriks dzimis Īlē Dobeles pusē, kur plešas krāšņā «Zemgales Šveice». Tagad jau no tēva – bermontiādes kareivja – mantoto zemi pārdevis, pēdējā apmeklējuma reizē apkārtnē redzējis pamestas mājas, taču cer, ka skaistā vieta atdzīvosies.

Māsu un brāļu vīram nav. «Vecāki nepaspēja,» rezignēti noteic Ēriks. Tēvs no ģimenes atšķirts uzreiz pēc lielinieku ienākšanas otrā pasaules kara beigās, jo bijis aizsargs. 1949. gadā Ēriks ar māti izsūtīts uz Omsku stepes joslā netālu no Kazahijas. 1956. gadā dzimtajā pusē atgriezies viens, jo mammu uzreiz nelaida. Apmeties pie «labiem cilvēkiem» Īlē un iestājies Saldus tehnikumā, kur divus gadus bija agronomu kurss.

Pēc skolas beigšanas Ēriks dažus gadus nostrādājis Saldū, iepazinies ar dzīvesbiedri Ausmu. Ģimenē ir meita, un dzimta aug – Ērikam ir divi mazbērni un jau divi mazmazbērni. Vienam ir pieci gadi, bet otrais iepriecinājis ar ierašanos šogad, vīra sejā nezūd smaids.

Sabrauc «Straumēs»
Atvases dzīvo Rīgā un Jelgavā, bet svētdien, 23. novembrī, tēva dzimšanas dienā visi bija «Straumēs» Pārupē. 12 dzīvokļu ēkas vienā mājoklī Ēriks ar Ausmu ievākušies, pārnākot uz Iecavu. Te rit viņu darbiem piepildītās dienas – abi kopj naturālo saimniecību ar augļu dārzu, dārzeņu dobēm, miežu lauciņu un kazu, kas dod pienu un sieru.

Darbā Ēriks vienmēr bijis labs, bet stingrs priekšnieks, precīzs un prasīgs pret sevi un citiem. Cilvēkus uztver intuitīvi – ja uzreiz saskaņas nav, uztur lietišķas, distancētas attiecības. Komunistu partijā nekad nav stājies, taču viņam vairākkārt piedāvāts kā galvenajam vadītājam «pacelt» kādu grimstošu kolhozu. Ēriks sapratis – ja sāks virzīties pa karjeras kāpnēm, bez politiskās piederības nevarēs, tāpēc palicis par galveno agronomu Iecavā līdz pat 80. gadu otrajai pusei, un pensijā aizgājis, tiklīdz apritēja 60.

«Reizēm esmu dzirdējis – ā, tu esi no «tiem»... Mums, izsūtītajiem, nebija ļauts mācīties noteiktās skolās, bet man tā nebija problēma,» atminas stiprais vīrs. Hruščova kukurūzas ēras gados Ēriks nav baidījies partijas priekšniekam iebilst, ka pavasarī izart ziedošas ābelītes, lai iesētu modes kultūru, ir «pēdējā muļķība», tomēr kā izcilam profesionālim represijas ciest nav nācies.

Rosīga ikdiena
Ērika aizraušanās ir sēņošana – viņš zinot gan īstās vietas, gan pazīst sēnes, tomēr tās tīrīt un konservēt gan uztic dzīvesbiedrei. Ak, kas ziemā par uzkodu! Vīrs joprojām ir «priekšnieks» Iecavas represēto klubā, darbojas Latvijas organizācijas padomē. «Labs priekšnieks pats nedara neko, bet prot visus izkomandēt,» smejot skaidro jubilārs.

Viņš neslēpj, ka mūžs bijis piepildīts: «Esmu laimīgs. Man nekā netrūkst.» Jubilārs pieder pie retajiem latviešiem, kas nevairās runāt par neizbēgamajām cilvēka gaitu beigām. «Ko tu tur ņemies,» Ēriks uzsauc, kad cenšos uzzināt viņa mūža pieturas punktus laikā, «gad-skaitļus varēsi rakstīt nekrologā, dzīvē galvenais ir iespaidi, emocijas, sajūtas!» Kurp tālāk dosies? «Uz priekšu,» pārliecināts Ēriks, «vai arī tās būs visa beigas. Tad jau redzēs.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Labs vadītājs prot komandēt

Kategorijas