«Feldšerīte, – tā man patīk sevi saukt»

2014. gada 14. novembris 00:00

953

50 gadu jubileju Lāčplēša dienā svin stelpiete Svetlana Vaģele.

Svetlana allaž atrodas dzīves skrējienā, par ko pati vien joko, sakot, ka nu jau būs gana un būtu laiks doties pelnītā atpūtā.

Sirds un dvēsele medicīnā
«Jūtos kā Latgales bērns,» savas izjūtas raksturo zilo ezeru zemē dzimusī Svetlana, kura atzīstas, ka latgaliski runāt neprotot, bet viņas māmiņa vēl šodien sarunājoties latgaliski ar tur dzīvojošajām draudzenēm. Par S. Vaģeles mājām divu gadu vecumā kļuva Vilce. Mācījusies Ausmas pamatskolā, tad Elejas vidusskolā, kā teicamniece pabeigusi Paula Dauges Rīgas 1. medicīnas skolu.

«Labāk patīk, ka mani dēvē par feldšerīti, bet tagad pieņemts sacīt – ārsta palīgs,» teic jubilāre. Viņa 1986. gadā pārcēlās uz dzīvi Stelpē, kur dzīvo joprojām, tik tagad pagasts atrodas Vecumnieku novadā. Par pirmo darbavietu, kurā strādā vēl aizvien, kļuva FVP jeb «feldšeru-vecmāšu punkts». Divas reizes nedēļā Svetlana brauc pie pacientiem, kuri paši nevar aizkļūt līdz medpunktam. Paralēli 13 gadu stelpiete strādā arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Zemgales reģionālā centra 527. ātrās palīdzības brigādē, kam atbalsta centrs ir Vecumniekos. Ir vēl trešā darbavieta – astoto gadu viņa ir Stelpes pamatskolas medmāsiņa.

Savu dzimšanas dienu gaviļniece sagaidījusi neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnā izbraukumā, pat nepamanījusi, ka jau piecdesmitais gads ir atnācis.

Lepojas ar ģimeni
Jubilārei ir trīs atvases, kuras dāvājušas mammai trīs mazbērnus. Meita Kristīne dzīvo blakusmājā. Kā smaidīdama saka Svetlana, arī ar znotu ir paveicies. Dēls Mārtiņš ir ne tikai ģimenes, bet arī «Latvijas lepnums» 2007. gadā. Kad puisim bijis 16 gadu, viņš dzīvību izglābis kādam bērnam, noceļot to no elektrības vadiem. Arī dēla Mārtiņa otrai pusītei tiek veltīti labi vārdi. Trešā atvase, meita Sabīne, mācās Mediņa mūzikas vidusskolas pirmajā kursā par koklētāju.

«Mans Jānis prot visu,» lepni par savu vīru izsakās jubilāre. Viņš strādā Rīgā, «Skandi motors», par mehāniķi. Svetlana atzīstas, ka nereti savu vīru nākas «pamocīt» brīžos, kad uz ceļa palikusi viņas mašīna. «Viņš cītīgi strādā, nekad nesūrojas,» teic stelpiete. Ģimenē viņas vīrs ir tas, pie kura visi vēršas pēc palīdzības. «Jānis ir nosvērtāks. Paņem un visu izdara, savukārt es esmu mazliet emocionālāka,» stāsta Svetlana.

Jubilāre rūpējas par savu mammu, kura dzīvo pie viņas. Tēvs pirms diviem gadiem aizgājis viņsaulē.

Atliek laika atpūtai
Neskatoties uz saspringto ikdienas grafiku, laika atpūtai un mājas darbiem arī pietiekot. «Citreiz ir tā, ka izeju no mājas septiņos no rīta un atgriežos nākamdienas rītā,» savas darba gaitas raksturo jubilāre, apliecinot, ka labāk ir atrasties nepārtrauktā kustībā nekā ciest no bezdarbības. Piemājas dobes kopj Svetlana, par zālienu atbildīgs Jānis. Ģimenei pieder aptuveni desmit hektāru zemes. Agrāk bijusi gotiņa. «Ja vajadzēja, govi izslauca Mārtiņš ar vīru,» ar smaidu sejā atmiņās kavējas Svetlana. Pašreiz uz zemes aug ķirši, no kuriem pērn savākti 30 spaiņi ogu.

Ziemassvētkos ir pieņemts, ka visa ģimene dodas uz Stelpi pie māmiņas un vecmāmiņas Svetlanas. Ne tikai svētkos saime pavada laiku kopā. Reizi gadā visi kā viens saplāno atvaļinājumus vienā laikā un tad uz nedēļu kopā dodas uz Latgali. «Agrāk gulējām teltīs, pie ezera. Tagad gribas mazliet komforta un paliekam viesu namā,» stāsta jubilāre par tik ļoti iecienīto vietu pie Olavecas ezera. Šī tradīcija sākusies jau tad, kad meita Kristīne tikko sākusi staigāt. Tad pārbraucienos devušies ar draugiem.

Ārpus Latvijas valsts robežām Svetlana labprāt dodas tikai kopā ar vīru. Čehija, Vācija, Spānija, Ēģipte, Itālija un Horvātija ir zemes, kurās būts.

Svetlana un visa viņas ģimene ir katoļi. Katru svētdienu tiek apmeklēta Janču baznīca Bauskas novada Dāviņu pagastā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Feldšerīte, – tā man patīk sevi saukt»

Kategorijas