Literārā lappuse

2014. gada 14. novembris 00:00

Laiks steidzīgi šķir lappusi aiz lappuses, un mēs tajās mēģinām ieskatīties un saprast tā zīmes. Novembris ir Latvijas laiks. Tāpat kā rudenī dzimst nākamā gada raža, tā arī mūsu valsts ir dzimusi ziemciete, rūdīta salā. Un mēs ik gadu iznākam to sasildīt ar ugunskuriem, sveču liesmām un sirds gaišumu.

Dzejas rindā vai dziesmā atplaukst vārdi. Klusumā ierunājas sapņi un ilgas, apliecinot – mēs esam Tev, Latvija! Tik ļoti, ļoti dažādi, bet Tavi.

Atšķirīgs arī literārās lappuses autoru redzējums un izjūtas par laiku, kuru gribam saprast un izteikt. Varbūt šeit lasāmais būs vēl viens apliecinājums – mazs ugunskurs, pie kura brīdi sasildīt dvēseli. Kaut tā būtu! Lai jums silti svētki, uz tikšanos patriotu nedēļas noslēgumā 19. novembrī pulksten 14 Bauskas kultūras centrā!

VILIS PLŪDONS

Mana Dzimtene
Kā pērli glabāju
es sirdī vietu svētu,
Kur pirmais ausa reiz
man dzīves lielais rīts;
Kur bērns es skraidīju
pa tēva kluso sētu,
Kā kumeļš savvaļā,
tik paša prieka dzīts.
Še mana būtības
visdziļās saknes tveras;
Še mana iesākās
reiz mūža izteka.
Iz katra pudura,
iz katras gravas veras
Še pretim sirsnīgi
man baltā bērnība.
Ai, dārgā dzimtene!
Lai kur es būtu, ietu –
Pie tevis atpakaļ
vilks mūžīgi man’ viss:
Virs zemes nezinu
es mīlamāku vietu
Par zemes stūrīti,
kur dzimis, uzaudzis!

MATĪSS KĀRKLIŅŠ

***
Vēls vakars, kad domas tik vienas
kā svece, kas nākotni lemj.
Vēls vakars... ne auksts.
Laiks, kad ezera vidū dūmi
Kā skurstenī virmuļo acīs,
Kā sapnī. Domas brūk virsū.
Nespēju saprast, rīts būs kāds.

AIGA LUDVIGA

***
No bāreņiem
par saimniekiem
jau savā zemē esam!
Tik neticam, ka esam
un kalpa garu sevī nesam...
Kur avots tas, kas atdos spēku
pastāvēt un būt
ar saimniekgaru savā Latvijā?
Tā ticība Visaugstākam,
tad sev un mīlestībā tuvākam,
ko iemanto
vien dziedināta sirds.

***
Sētnieks šorīt
zem kastaņas
jau savācis
manas pirkstgalu
nervu zāles...
...būs vien jādzīvo atkal
ar sirdi uz trotuāra.

GINA VIEGLIŅA-VALLIETE

Cik mazai laimei vajadzīgs?
Cik mazai laimei vajadzīgs?
Varbūt, ka it nekā,
Vien to, ko vēji izvējo
Kā burvju pasakā.
Kad kļavu lapās uguns deg,
Kad bērzi zeltā tērpjas,
Es jūtos tā kā pasakā,
Jo krāsas plūst un lejas.
Cik mazai laimei vajadzīgs?
Šī zeme ir tā sāls,
Kur tumšās naktīs aizripo
Liels mēness, gluži bāls.
Bet rītos putni vītero,
Un saule lec un riet,
Gar birzi taka aizvijas,
Te mana laime zied.

Mūžīgā stīga
Deviņi ozoli,
Septiņi vēji,
Kuru tu dēlu,
Māt, izaudzēji?
Vai to, kas Randenē?
Vai Tadenavā?
Vai tur, pie Leišmales
Mēmeles malā?
Deviņas liepas,
Septiņas meitas,
Kokles un dziesmas –
Lokanas liesmas.

Iestrinkšķas stīgas,
Skan pakalni, lejas,
Līgani raisās
Rakstos dejas.
Dzintara lāse,
Vasara tvan,
Gaisma un mīla
Galotnēs skan.

INTA BALTGALVE

***
kad tumsa vilks
ap tevi ciešāk loku
un spogulis tik nogurušas
acis pretī dos kā svešas
kad zobens tevi meklēs
jūti manu roku
kā ābeļziedu gaismas
pieskārienu
kā nākušu no
citas pasaules
starp iznīcinošo un to
kas top
es stāvēšu par tevi
sargājot

***
Kalni te neblenž pa logu,
Ne saules skarti, ne balti,
Mans līdzenums ir tik labs
Kā kāzām uzklāti galdi.
Manas upes ar mierīgām zivīm,
Kalmes smaržo,
meldros čab pīles...
Kalnu pasaulei nav ne vainas,
Bet es Zemgales debesis mīlu,
Mākoņkalnu arēnu plašo,
Biržu apņemto pamales loku...

Maigi un saudzīgi noglāstu
Latvijas zīmes ar roku.

***
Mums zvaigžņu lietu sola
Jubilejas naktī.
Vai tas būs sudraba
Kā baltu tautu saktas,
Vai kritīs garās svītrās
Kā pēc rīkstes zīmes,
Ko mana tauta saņēmusi gadu
dzīlēs?

Gan gods, gan negods rūdījušies,
Katram savi ļaudis,
Man tieši šogad bail,
Spēks ilgi snaudis.
Mums zvaigžņu lietu sola
Miglas vālos...
Vai vēl pēc gadiem simts
Te senču raksti kvēlos?

SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNE

Sapnis par Latviju
Mums bija sapnis
Par savu zemi un valsti,
Kur laimē var diet.
Un mums paliek vēl sapnis,
Kad tirgota zeme,
Kad tauta svešumā klīst.

Mums sapnis skan himnā
Par Latviju savu un vienu
Pat tad, kad klusē mums balss.

Mums paliek vēl sapnis
Ar bāreņu asarām uzrakstīts,
Cietēju lūgšanām zīmogots.

Mums paliks vēl sapnis
Par Latviju savu pat tad,
Kad nebūs tās vairs.
Mēs paliksim savā zemē,
kokos un zālē izaugsim.
Un koki debesīs
Mūsu sapni aiznesīs.

IVARS ŠMITS

Valoda
Tu, mana valoda baltā,
Spogulis, kurā ierāmēts
Sarkanbaltsarkans zieds.

Tu, mana valoda baltā,
Ezers, kurā
Uzausis saulains rīts.

Tu, mana valoda baltā,
Plaukstas, kurās kā atvērta grāmata
Sudraba gliemežvāks.

Tu, mana valoda baltā,
Uzarts labības lauks,
Kuram viducī
Sarkanbaltsarkani ziedi plaukst.

Gribu palīdzēt graudiem
Dzīves jēga ir radīt,
Var zeķi adīt,
Uztaisīt putnam būri,
Ģimenes ligzdu vīt,
Meitas un dēlus mācīt
Sunīti noglāstīt.
Visu par plašo pasauli zināt,
Iestādīt jaunas ābeles,
Palīdzēt ķiršiem ziedēt,
Rudzu laukam kalnā,
Kur zeltainas vārpas tvan,
Gribu palīdzēt graudiem
Par maizi un spēku tapt.

AINA MEDNE

Zaļumā
Katram mums
Klidziņa sava
Upītim – Jaunjelgava,
Brīviņi, Dīvaja, Dīva...
Nomazgā sviedrus
Un brīvs.
Katram mums zeme
Ir zaļa,
Zaļums mūžīgi dzīvs.
Dzīve uz mūžu dota
Atkalpot.

Šajā rudenī
Vējš lapas čabina,
Pirms aši plēš.
Koks nedusmojas,
Zina – tāds ir vējš.

Labs. Labs... es labinu,
Skrien rudens suns
Ar siltu košumu
Kā jāņuguns.

LILIANA SKUDRA

Smeldze
Ir sirdī iekritis
Sīks gruzītis no
Kāpu smiltīm...
Tāds mēļums smalks
No kuršu silu viršiem.
Un baltums.
Tas – no Bauskas
Salātielas bumbierēm un ķiršiem.
Grauž. Smeldz. Un sāp.
Ik nakti dzenā atmiņas,
Lai steigšus aunas.
Līdz rītam jāpagūst
Gan izšūpoties viļņos,
Ar kaijām augstu
Padebešos šauties
Un viršu maldugunīm
Ļauties...
Baltā pusnomidzī veru acis –
Rīts! Man dāvāta vēl
Diena jauna.

MĀRĪTE ČORNAJA

***
Rīga, Rīga
Tu Latvijas sirds stīga.
Tu stīgo līdz
Leišmalei pie Bauskas,
Kas gabaliņš
No Latvijas kartes
Kā kristāla lauska.
Tu aizvijies līdz igauņiem
Un plašās Krievzemes malai
Un atspulgo mūsu jūrā,
No kuras sudrabs tiek celts
Un izmesta dzintara
Asara sūrā.
Līdzi Rīgai, Latvija,
Staro, mirdzi un audz.

INĀRA DRUVA

Testaments
Es atstāju, bērns, tev šo sauli,
šo sauli, visspožāk kas mirdz.
Es atstāju, bērns, tev šo jūru,
Šo jūru, kas tuvāk pie sirds.

Un puķainus palagus – pļavas,
Un mākoņu spilventiņus,
Un vatēto sniega segu,
Un sarmas baldahīnus.

Un rasas briljantus visus,
Un visu saulrietu zeltu,
Un visus vismīļākos vārdus,
Ko kādreiz un šobrīd tev veltu.

VALIJA REINICĀNE

Nākotnes cerībai
Nākotnes cerību sējam,
Mēs visi kopā spējam
Pasaulei Latvijas pērles nest.
Sanāciet – visi kopā!
Viens otru iedvesmot,
Ziedoņa laikus piedzīvot.

Ar dievišķo garu un elpu
Vienoti kopā jaunu
Tautas brīvo dvēseli celt.
Mīlā lepnumu, garu
Sevī, ticību, cerību celt.

Dzimteni savu un tautu
No smaidošiem, dziedošiem,
Ziedošiem akmeņiem
Kā klinti Latviju
Svētumā celt,
Lai akmeņi šie
Kā dzīvības avoti,
Kā Latvijas pērles
Zied un zied!

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Literārā lappuse

Kategorijas