Latvietis – tautība, uzvārds un būtība

2014. gada 14. novembris 00:00

2075

Iecavas pusē ir uzaugusi kupla un strādīga ģimene, kura lepni sevi sauc par Latviešiem. Cilvēka vārds un uzvārds ir ne tikai vizītkarte, bet arī viņa rota un ceļš pie saknēm.

Tēvs miris izsūtījumā
Līzes un Jēkaba Latviešu ģimenē bija 12 atvases. Vecāki dzimuši 1895. gadā. Pēc kāzām cits pēc cita pasaulē nāca dzimtas turpinātāji. Ģimenē uzauga meitas Elza, Irma, Zenta, Aina, Ausma, Rasma un Velta un dēli Jēkabs, Jānis, Egons, Rūdolfs, Gunārs.

Zenta, kura šogad decembrī svinēs 90 gadu jubileju, Aina, Rasma, Velta un Rūdolfs, kā arī pastarīša Gunāra sieva Anita dzīvo Iecavas novada Zorģu ciemā. No viņiem tēva uzvārds saglabājies Rūdolfam, Ainai un Anitai, visas citas sievietes pārgājušas vīru uzvārdā. Savukārt pārējie brāļi un māsas ir aizgājuši mūžībā.

Ceturtā jaunākā atvase Rasma stāsta, ka viņi dzīvoja mājās «Stubēri», kas kādreiz atradās tagadējā Rosmes ciema teritorijā. Kad Rasma bijusi mazs bērns, tēvs, lai arī slimojis ar plaušu karsoni, izsūtīts uz Sibīriju. Viņš nomira Omskā un mājās no svešuma nepārradās. Tāpēc Rasmai nav daudz atmiņu par tēvu. Viņa zināja stāstīt, ka vectētiņš arī nomiris agrā vecumā, tēvam neatstājot kopīgu atmiņu, tālab Latviešu dzimtas koku dziļākā pagātnē nepārzina.

Saime uz mammas pleciem
Pēc tēva Jēkaba izsūtīšanas pārējiem ģimenes locekļiem draudējis tas pats. Saimei visa noderīgā manta un lopi bija atņemti. Rasma stāsta, ka mammai ar 12 bērniem izdevās paglābties, jo kāds vīrs Rūdolfs Rozenfelds viņus pabrīdinājis. «Latviešu mamma, ņemiet bērnus un taisieties prom!» labvēļa ieteikumus atstāsta iecavniece. Viņi pārnāca dzīvot Zorģu mājās «Gaiļi». Tās saimnieki arī bija izsūtīti, un viņu saimniecībā apmetās trīs četras ģimenes kopā.

«Mamma mūs uzaudzināja viena pati. Izglītību mēs ieguvām, viss nepieciešamais bija. Mamma iemācīja mums būt godīgiem, saticīgiem un ieaudzināja mīlestību pret darbu. Vecākie brāļi un māsas palīdzēja auklēt jaunākos, jo mēs bijām tik daudz, ka, nolaižot aci no viena, jāpieskata jau nākamais,» atmiņās kavējas Rasma. Ģimene iekopusi dārzu un turējusi lopus. Mamma Līze, kura bija kārtīga saimniece, nodzīvoja līdz 80 gadu vecumam. Pēc mammas aiziešanas viņsaulē paklīduši arī ģimenes albumi ar vērtīgām Latviešu bildēm, secina Rasma.

Kad izauguši, visi čakli strādājuši, kā kārtīgiem latviešiem piedienas. Brāļi bijuši šoferi, saimniecības pārziņi, elektriķi, savukārt māsas lielākoties bija nodarbinātas kolhozos lauksaimniecības jomā. «Ļoti lielus amatus neieņēmām, bet savus bērnus izskolojām. Viņiem tagad laba izglītība un darbs,» teic Rasma.

«Krievu laikos» jāskaidrojas
Cik zināms, Latviešu kuplā ģimene dzimusi, augusi un dzīvojusi Iecavas pusē jau ceturtajā paaudzē. Ainas meita Inese strādā Iecavas internātpamatskolā, Veltas meita Ingrīda vidusskolā, savukārt Daiga, tāpat kā Rūdolfa meita Indra, Iecavas novada domē. Indra ir viena no retajām dzimtas sievietēm, kura pēc kāzām saglabājusi uzvārdu Latviete.

Pērnajos Jāņos visa Latviešu ģimene rīkoja dzimtas salidojumu Zorģos. Kopā ar māsīcām un brālēniem, bērniem un mazbērniem bija pulcējušies vairāki desmiti cilvēku.

«Īsti labi nezinu, bet, iespējams, atminos bērnībā mammītes stāstīto, ka mūsu uzvārds sen, sen bijis Lats un laika gaitā tas pārveidots par Latvieti,» spriež Rasma. Viņa stāsta, ka gadu gaitā uzvārda dēļ bijuši dažādi pārpratumi un starpgadījumi. «Krievu laikos» vizītē pie ārsta, kad atbildējusi uz jautājumu, kā sauc pacienti, dakteris kliedzis un aizrādījis, ka tautība netiek prasīta. Vienmēr nācies skaidrot, ka tas ir dzimtas uzvārds.

Lepnie latvieši
Vēsturē pirmie, kuri lepni gribēja sevi saukt par latvi vai latvieti, bijuši izglītoti un ievērojami vīri. Baltijas vācu mācītājs, valodnieks, latviešu laicīgās daiļliteratūras iedibinātājs Gothards Frīdrihs Stenders jeb Vecais Stenders mira 1796. gadā un tika apbedīts Sunākstes kapos Jaunjelgavas novadā. Uz sava kapakmens viņš licis uzrakstīt: «Še aprakts G. F. Stenders, Latvis, līdz ar savu gaspažu».

Krišjānis Valdemārs, kurš zināms kā publicists, politiķis, viens no jaunlatviešu kustības aizsācējiem un Ainažu jūrskolas dibinātājs, 19. gadsimta 50. gados studēja Tērbatas universitātē. Pie savām studenta istabas durvīm viņš ar lepnumu piestiprināja vizītkarti ar piebildi «latvietis». Viņš bija pirmais no izglītotiem latviešiem, kurš atklāti atzina savu tautību un ieteica no tās nekaunēties, lai arī Latvija atradās cariskās Krievijas sastāvā.

Kā zināms, uzvārdus latviešu zemniekiem piešķīra pēc dzimtbūšanas atcelšanas 19. gadsimtā, kad viņi ieguva pārvietošanās brīvību. Nereti uzvārdus izvēlējās pēc vietas, no kurienes viņi nāca, profesijas, objektiem dabā, tautības un citiem aspektiem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Latvietis – tautība, uzvārds un būtība

Kategorijas