Ar smieklu dzirksti sejā

2014. gada 31. oktobris 00:00

433

70 gadi apritējuši bārbelietim Voldemāram Barenam.

Skatoties Vecumnieku novada Bārbeles pagasta amatierteātra «Bārbelīši» izrādi «Buratīno», pēc kuras paredzēta septiņdesmitgadnieka Voldemāra Barena sveikšana 23. oktobrī apritējušajā gadskārtā, uzreiz ievēroju rosīgo vīru «ar smieklu krunciņām» saules aprautajā sejā.

Divi datumi
Voldemārs ir bārbelietis, tepat dzimis, audzis, gājis skolā, dzīvo darbiem un gaišām emocijām piepildītu mūžu. Amatierteātra režisors Ingus Pavikšnis un citi sveicēji vēlēja, lai jubilārs saglabā dzīvesprieku, vēlmi visur piedalīties un iepazīt jauno. Teātrī Voldemārs ir nadzīgs spēlētājs, vien dzeju lasīt viņam netīkot.

«Esmu kara bērns, patiesībā piedzimu, tiklīdz fronte bija pārgājusi pāri, – 20. oktobrī. Pagasta padomē iedota zīmīte, ka bērns reģistrēts, bet kristāmzīmē datums bija 23. oktobris. Četru gadu vecumā apmeklējot ārstu un iestādes, otrais datums reģistros oficiāli ierakstīts kā vienīgais,» «mistēriju» atklāj jubilārs.

Padomju represijas ģimeni nav skārušas. Bareni nebija turīgi, uzreiz iestājās kolhozā. Pieci bērni ģimenē, Voldemārs – jaunākais. Divi brāļi jau aizsaulē, bet māsas tikpat brašas kā jubilārs. Ar radiem Voldemārs svinējis īstajā datumā, nosmejot: «Vairākas dienas jādzīro, gribi vai negribi!»

Nezaudē jaunību
Voldemāra vārds labi zināms no mazpulkiem, viņa veikums uzteikts «Sējēja» konkursā. Ar mazpulkiem nodarbojas 25 gadus – 23. novembrī būs apaļa gadskārta.

Kad no Bārbeles skolas palika tikai muzejs, skolēni atkal sameklēja Voldemāru, kas jau bija atvadījies no mazpulkiem. «Teica – gribam darboties, un tā turpinājām. Bērni brauc no Kurmenes, Skaistkalnes, un tas nav viegli, jo mazpulcēniem jāstrādā patstāvīgi.» Katram ir sava joma – kaut ko audzēt, kopt, pētīt. Visiem kopīgais projekts ar vērienu – pēdējo uztaisījuši disku par Vecumnieku novada tūrisma objektiem.

«Lielu daļu apbraukājām ar velosipēdiem, ar satiksmes autobusu. Ar velosipēdu vēl varu izbraukt līdzi mazpulcēniem, arī kājām skrienu. Ja atpalieku, pasaucu, lai pagaida,» smejas sirmais vīrs, atklājot enerģijas avotu, «ja nogurstu kādreiz, tad palasu, pastrādāju dārzā vai paspēlēju teātri. Pie zemes turos.»

Bez bailēm
Pēc augstskolas Voldemārs 18 gadus nostrādājis Gailīšu pagasta Pāces skolā, Bārbeles skolā bija direktors astoņus gadus. Pēc armijas padomju laikā studējis Daugavpils pedagoģiskā institūta neklātienē vēsturi. Par aktieri neesot gribējis kļūt. «Skolotājs ir aktieris,» pārliecināts jubilārs.

Atmodas laikā gaismā nākušos faktus zinājis kopš jaunības, taču skaļi par tiem runāt nevarēja. «Seminārā uz jautājumu par 1940. ga-da ekonomikas reformām viens kursabiedrs pasniedzējai atvaicāja – kā tas sanāk, ka trīs valstis vienlaikus okupēja? Citi sēž, galvas ierāvuši plecos, jo šo tematu nevar skart. Pasniedzēja vēsi paziņoja – šis nav mūsu apspriežamais temats, par to varam runāt citreiz.» Voldemārs nezina, kur palika drosmīgais jauneklis, bet ar viņa grupu augstskolu nepabeidza.

Darbā tā nebija problēma, jo pamatskolas programma, kuru mācīja Voldemārs, beidzās ar 20. gadsimta sākumu. Jau atjaunojot mazpulkus 1989. gadā, kuru kustībā Bārbele bija viena no pirmajām, bail neesot bijis, dalība Tautas frontē – pašsaprotama. Vīrs gandarīts, ka var dzīvot tik interesantā laikā.

Nekas nesasniegts dzīvē neesot palicis, darbi iet uz priekšu, smaida jubilārs. Teātra biedru atnesto kūkas gabalu Voldemārs novēl fotogrāfei – tā viņam patīk labāk, jo neuzdod jautājumus.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar smieklu dzirksti sejā

Kategorijas