Baznīcas Reformācijas diena – 31. oktobris

Juris Morics, Budbergas Sv. Pāvila, Valles un Vecumnieku ev. lut. draudžu mācītājs

2014. gada 31. oktobris 00:00

139

Baznīcas Reformācijas diena – 31. oktobris

Ar ko plašākā sabiedrībā asociējas 31. oktobris? Droši vien ar Helovīna (Helloween) dienu. Visu svēto dienas priekšvakarā, 31. oktobra vakarā, cilvēki – galvenokārt bērni – pārģērbjas par spokiem, raganām, miroņiem un citiem mošķiem un staigā pa mājām, prasot saldumus. Tā ir ASV tradīcija, taču globalizācijas dēļ šī tradīcija tiek pārnesta uz citām valstīm, arī Latviju. Šeit tai nav vēsturiska un nacionāla pamatojuma. Reizēm tā veicina vandalisma pieaugumu, jo izjokošana pārvēršas par gluži vienkāršu demolēšanu. Helovīnā pārģērbjas un grebj ķirbjus, lai aizbiedētu ļaunos garus, kā raksta wikipedia.org.

Patiesībā 31. oktobris ir visai civilizētajai pasaulei nozīmīga un atzīmējama diena. Pirms gandrīz 500 gadiem, 1517.g. 31. oktobrī, Vitenbergas Universitātes doktors Mārtiņš Luters publiskoja savas 95 tēzes, vērstas pret grēku atlaidēm un to pirkšanu. Luters protestēja pret Baznīcas izkropļotām ticības formām un to sabiedriskām izpausmēm, kā to jau bija darījuši daudzi pirms viņa (Džons Vilklifs, Jans Huss, Džirolamo Savonarola, valdensiešu kustība u. c.). Luters nebūt nedomāja par revolūciju vai jaunas ticības izveidošanu. Tā laika sabiedriskajā iekārtā tas bija pilnīgi neiespējami, un Luteram pat nebija nojausmas par to, ka iestāšanās pret «grēku atlaižu» pārdošanu aizvedīs pie visas Baznīcas reformācijas.

Šis notikums mainīja pasauli, kura šodien būtu pavisam citādāka, ja pirms 500 gadiem nenotiktu Baznīcas Reformācija. Šis notikums ietekmēja visas sabiedrības jomas vairāk nekā lielie kari un revolūcijas. Mums varētu nebūt esošo politisko iekārtu, izglītības sistēmas, mūzikas, mākslas, zinātnes, sociālās aprūpes sistēmas un vēl daudz kā cita, ja nebūtu notikusi Baznīcas Reformācija. Tikai pēc trīs gadiem mēs atzīmēsim vienu no pasaules vēsturē svarīgākajiem notikumiem – Baznīcas Reformācijas 500 gadu jubileju.

Protams, jebkuras pārmaiņas sabiedrībā līdzi pozitīvajam nes arī negatīvas blakusparādības. Reformācija pavēra ceļu ticībai, kura ir brīva no cilvēku apgrūtinātiem aizspriedumiem, bet pavēra ceļu arī maldu mācībām – kultiem un sektām, ko mēs nevaram noliegt. Bija arī traģiskas sekas – Eiropā izraisīti kari un vajāšanas, bet tās diemžēl ir demokrātiskas sabiedrības attīstības procesa sastāvdaļas.

Eiropā Baznīcas reformācijas nepieciešamība brieda ilgi, to saprata arī pati Romas Katoļu baznīca. Tikai šo procesu bija ļoti grūti iesākt. Kopš Kristus laikiem Baznīca no vajātas cilvēku grupiņas un ap Vidusjūru izkaisītām draudzēm bija kļuvusi par lielu Eiropas kuģi, kurā dažādās pasažieru klasēs brauca tautas un valstis. Šo kuģi vadīja gan karaļi, gan garīdznieki – laiku pa laikam agresīvi dalīdami kuģa stūri un pazaudēdami kopīgo kursu. Arī apturēts šāds kuģis vēl pēc inerces kādu laiku slīd uz priekšu. 1453. gadā bija kritusi austrumu kristietības galvaspilsēta Konstantinopole. Eiropā, pie Vīnes, stāvēja islāma karaspēks, gatavs iekarot jaunas teritorijas. 15. – 16. gadsimtu mija nāca ar lielām pārmaiņām – tika atklāti jauni jūras kuģu ceļi un jauns, vēl nezināms kontinents – Amerika. Māksla un zinātne skrēja Baznīcai pa priekšu un veda to pretī objektīvi nepieciešamajai reformācijai.

Sarežģītajā 15. – 16. gadsimtu mijā Mārtiņš Luters izrādījās īstais Dieva darbarīks īstajā vietā. Nevajag īpaši Luteru glorificēt, jo arī viņš pats aicināja neizcelt viņa nopelnus Baznīcas Reformācijā kā īpašus. Blakus Luteram bija arī citi reformatori – Roterdamas Erasms, Žans Kalvins, Ulrihs Cvinglijs un vēl daudzi radikāļi, kā, piemēram, Tomass Mincers. Bet Dieva dotie apstākļi sagrozījās tā, ka par centrālo darbojošos personu un lielāko Baznīcas reformatoru kļuva M. Luters.

Viena no pirmajām zemēm, kura pieņēma reformēto evaņģēlisko ticību bija Latvija. Rīga bija viduslaiku Livonijas centrs, lai arī pie mums nebija universitāšu un nenotika nopietni teoloģiski disputi. Baznīcas un Livonijas valsts reorganizācija bija kļuvusi par laika spiestu galēju nepieciešamību. Kopš kristietības ienākšanas līdz reformācijas sākumam toreizējā Latvijas teritorijā darbojās trīs pastāvīgi savstarpējās nesaskaņās esoši spēki: Livonijas ordenis, kuram bija militārs spēks, Rīgas arhibīskaps, kuram bija juridiskā vara, bet nebija militāra spēka, jo tam bija paredzēts ordenis, un Rīgas pilsēta ar tās pārvaldi, kas baroja abus kungus un bieži nesaprata, kāpēc tas būtu jādara. Ceturtais neorganizētais spēks bija Latvijas teritoriju apdzīvojošās etniskās pamatiedzīvotāju grupas, kuras toreiz veidojās par vienotu latviešu tautu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Baznīcas Reformācijas diena – 31. oktobris

Kategorijas