Tiekas Sarkanās skolas vēstures aizbildņi

2014. gada 13. oktobris 00:00

Vecumnieku Sarkanās skolas ēkas 125 gadu jubilejai veltīto vakarēšanu vietējā tautas namā 9. oktobrī apmeklēja ap 50 interesentu.

Pagasta muzeja vadītāja Aloida Baķe ieskicēja izglītības attīstību Vecumniekos dažādu vēsturisko notikumu un politisko režīmu apstākļos un aicināja apskatīt izstādi. Ekspozīcija mazajā zālē būs aplūkojama līdz 31. oktobrim.

Senās ēkas «biogrāfija»
Pirmo reizi skolas zvans uz stundām Vecmuižas apkārtnes bērnus aicināja 1889. gadā. Jaunuzceltā sarkano ķieģeļu divstāvu ēka tolaik bija staltākais nams Vecmuižā.

Gadsimtu senos notikumus, kas risinājušies šajā ēkā un tās apkaimē, palīdzēja iztēloties Vecumnieku vidusskolas 8.a un 12. klases audzēkņi, kuri lasīja fragmentus no Arnolda Spekkes grāmatas «Atmiņu brīži». Izcilā novadnieka – pedagoga, diplomāta, zinātnieka un profesora – tēvs Andrejs Spekke tolaik bijis skolas pārzinis.

Līdz pat 1993. gadam dižajā namā skolojās pagasta jaunā paaudze. 1997. gadā viena telpa tika atvēlēta muzeja izveidei. Jau daudzus gadus ēka pieder Vecumnieku luterāņu draudzei. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas luterāņi vēlējās atgūt savu kādreizējo īpašumu – mācītājmuižu, kur agrāk bija ambulance, pēc tam – pansionāts «Atvasara». Tika panākta vienošanās to «iemainīt» pret Sarkano skolu.

Sveic viesus
A. Baķe ar ziediem sveica aicinātos viesus, īsi komentējot katra saistību ar norisēm izglītības «lauciņā» laika griežos. Pensionētās
skolotājas Zaigas Siliņas tēvs Heinrihs Siliņš bijis gan Vecmuižas skolas pārzinis un bērnu cienīts un mīlēts skolotājs, gan vidusskolas
dibinātājs un direktors (no 1945. līdz 1949. gadam). Viņas mamma Vera Siliņa strādājusi par skolotāju. Z. Siliņa, kā arī Gaida Līdaka un
Dzidra Krūmiņa ir vidusskolas pirmā izlaiduma absolventes, bet pāris gadu vēlāk skolu beidza Ēriks Hānbergs, pazīstamais žurnālists,
rakstnieks un publicists. Sarkanajā skolā mācījies arī grāmatas «Zoodārzs manā pagalmā» autors un Saeimas deputāts Ingmārs Līdaka,
Vecumnieku novada domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Kovals u. c.

Pie kafijas tases tika šķetinātas atmiņas un pārlūkotas līdzpaņemtās fotogrāfijas. Sarunas raisījās arī par Vecumnieku vidusskolai veltītas
grāmatas tapšanu. To plānots izdot nākamgad, atzīmējot vidusskolas pastāvēšanas 70. gadskārtu.

«Pie grāmatas strādā darba grupa. Es kopā ar skolotāju Ingrīdu Segliņu apkopoju materiālus, bet direktors Aivars Ķiņķevskis maketē. Katrai absolventu klasei būs atvēlētas četras lappuses, jāteic – vēl ir ļoti daudz «robu». Laikam jāsūta «desants», lai piespiestu dalīties
atmiņās,» grāmatas tapšanas gaitu atklāj Ē. Hānbergs.

Rādot priekšzīmi un noskaņojot klātesošos uz «stāstnieku nots», viņš pirmais atsauca atmiņā dažādus notikumus, kas saistīti ar Sarkano skolu. «Mēs esam Sarkanās skolas vēstures aizbildņi, ikviena epizode un katra sacītais veido vēsturi,» uzsvēra publicists.

Publicista Ērika Hānberga stāsti
Ē. Hānbergs septiņu klašu pamatskolas izglītību ieguvis Birzgalē, bet Vecumniekos beidzis vidusskolu. Viņš atcerējās gan dramatisku
epizodi, kad 1949. gadā stundu laikā izaicināja no klases vairākus skolēnus un aizsūtīja uz Sibīriju, gan draiskus piedzīvojumus.

Klātesošie smējās, klausoties viņa stāstu par mielošanos ar direktora vīnogām, par mācīšanos pīpēt kalniņā aiz malkas šķūņa un par «ķirbju naudas» nodzeršanu. Ne mazāk saistošs bija notikums ar vējjaku un galošām. «Dažkārt dramatiskas situācijas izveidojās meiteņu dēļ. Par mani vecākais Mihails Drozds un es bijām ieskatījušies vienā meitenē. Šī iemesla dēļ starpbrīžos notika sadursmes. Vienā tādā reizē Miša manai vējjakai norāva abas piedurknes, bet es viņa galošas iemetu apaļajā krāsnī un sadedzināju. Kad pēc daudziem gadiem satikāmies – es strādāju «Cīņā» (laikraksts – Ž. Z.), bet viņš bija ģenerālis Iekšlietu ministrijā –, joprojām bijām rezervētās attiecībās,» atklāj Ē. Hānbergs.

Pirmā izlaiduma absolventes atmiņas
Dzidra Krūmiņa mācības 1. klasē Sarkanajā skolā sāka 1938. gadā. Viņa joprojām labi atceras rīta līnijas, skolotājus, vidusskolas laiku.
«1945. gadā, kad nodibināja vidusskolu, tika izveidotas divas 8. klases. Mācības sāka 78 audzēkņi. «A» klasē bijām mēs, «sīkie», tikko
pamatskolu beigušie, bet «b» klasē – tie, kuri jau kādu gadu agrāk bija izskolojušies. Lai gan mūsu kolektīvā ar’ bija zēni, skatījāmies uz
smukajiem puišiem no «b» klases. Abas telpas šķīra mazas durtiņas, un brīvstundās lielie puiši nāca pie mums «precībās» – rāva iekšā savā klasē. Protams, skolotāji šos jampadračus pārtrauca,» jaunības trakulības atminas Dz. Krūmiņa. Viņa uzskata: «Sarkanā skola ir īsta vēstures grāmata. Ēka ir daudz ko piedzīvojusi un pārdzīvojusi, katra telpa runā, tāpēc tai vajadzētu izrādīt lielu cieņu. Esmu
sarūgtināta, ka muzejam atvēlēta tik maza telpa, jo tieši šis nams ir īstā vieta vēstures liecību glabāšanai. Pati skola jau ir muzejs.»

Mazajām skoliņām ir dvēsele
Ingmārs Līdaka Sarkanajā skolā mācījies 70. gados. Viņš uzsver, ka mazajām skoliņām ir dvēsele, tur valda cilvēciskas un jaukas attiecības, bērniem tiek ieaudzinātas patiesas vērtības. Atceroties zēna gadus, viņam prātā palikušas vairākas epizodes. Viena no tām saistīta ar starpbrīžos tolaik ierasto staigāšanu uz riņķi pa zāli. «Kad mācījos 2. klasē, mūsu mājās ienāca televizors, es noskatījos filmu par cietumu, kur visi iet pa apli. Ilgu laiku man brīvstundās negribējās iet laukā no klases,» atceras absolvents. Viņš pauda nožēlu, ka līdz ar brīdi, kad tika pārtraukts mācību darbs šajā ēkā, «beidzās arī Sarkanā skola».

Citam citu papildinot, tinās atmiņu kamols. Omulīgā gaisotnē vakarēšana ilga vairākas stundas.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Tiekas Sarkanās skolas vēstures aizbildņi

Kategorijas