BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ēzelīša veiksmes stāsts

Aina Ušča

2014. gada 6. oktobris 00:00

210
Ēzelīša veiksmes stāsts

Bauskas novada Dāviņu pagasta Bruknas Kalna svētību kopienas iedzīvotājs Pēteris pagalmā iejāj ēzelīša mugurā. Gandrīz kā Jēzus Kristus Jeruzalemē, trūkst vienīgi palmas zara. Ēzelītis Pančo šī gada pavasarī Bruknā ieradās no Ventspils, bet tā dzimtene ir Ungārija.

Laimīgs liktenis
Ēzelītis Pančo ir ļoti laimīgs, jo nokļuva profesionāla veterinārārsta aprūpē. Pēteris, kurš kopienā dzīvo jau divus gadus, necieš no postošām atkarībām. Savā jaunizveidotajā ģimenē Krāslavas novadā vīrietis jutās lieks un nevajadzīgs. Pēteris ir beidzis Bebrenes lauksaimniecības tehnikumu un institūtu Baltkrievijas pilsētā Vitebskā. Viņš ir krieviski runājošs latgalietis, kurš ne tikai mīl, bet, manuprāt, pat dievina dzīvas radības.

Inga Pavlovska, kopienas brīvprātīgā palīdze, uzsver: «Tev laimējās iepazīties ar Pēteri, kurš Bruknas muižas visus mājdzīvniekus ir pieradinājis un bezgalīgi iemīļojis.» Pančo ir tikpat spītīgs kā citi ēzeļi, bet īpaši lolots un kopts.

Necieš govis

Pēteris, kā šķiet, ēzelīti ir civilizējis. Viņš stāsta: «Man patīk jāt Pančo mugurā. Arī ēzelis ir apmierināts, viņam patīk strādāt. Pasaulē ir ļoti maz pieradinātu dzīvnieku, kas ar prieku pakļaujas cilvēkam. Es bezgalīgi mīlu Pančo, un viņš man atbild līdzīgi. Pats izgatavoju ēzelīša iemauktus, Latvijā to prot tikai daži cilvēki. Pančo ir burvīgs, to jau pati redzat.»

Ēzelītis ir zālēdājs. Tā lielākais našķis – burkāni, ar ko Pančo lutina Bruknas muižas apmeklētāji. Pēteris stāsta, kā Pančo sadraudzējās ar Bruknas muižas balto ķēvi Sāgu: «Pančo briesmīgi necieš govis un teļus. Viņš agresīvi tiem metas virsū, bet ir ļoti iecietīgs pret saviem sugasbrāļiem. Ēzelītis patiešām mīl Sāgu un cenšas pret to būt draudzīgs.»

Sākotnējā iecere, ka ēzelītis Bruknā būs palīgs lauku darbos, neattaisnojās. Sāga ir daudz veiksmīgāka un čaklāka. Toties ēzelītis Pančo zirgu noteikti pārspēj popularitātē.