Piedzīvo bēgļu gaitas

2014. gada 3. oktobris 00:00

85 gadu jubileju svin skaistkalniete Lūcija Saulīte.

Sirmā kundze dzīvo Vecumnieku novada Skaistkalnē, Zaļajā ielā, un vēl aizvien ir enerģijas pilna – apkopj dārzu pie mājas, taisa ēdienus un pamazām gatavojas 85 gadu jubilejai, kas būs rīt, 4. oktobrī. Par sevi smaida, ka atmiņa esot viena brīnumaina lie-ta – kad tagad iziet no mājas, reizēm neatceras, kāpēc, bet par jaunībā piedzīvoto var stāstīt ilgi.

Darba mūžs pastā
Lielākā daļa darba mūža savulaik pavadīta pasta nodaļas priekšnieces amatā. Sakumā pasta nodaļā «Zīles» Ozolainē, kas ir tagadējā Bauskas novadā, tad Vallē un beigās Skaistkalnē, kur strādāts līdz pensijai.

Valles pasta nodaļā jubilāre nokļuva pagājušā gadsimta 50. gados pēc tam, kad guva praksi, aizvietojot priekšnieci pasta nodaļā «Zīles». Valles nodaļa gan bijusi krietni lielāka – četras telefonistes, seši pastnieki, jāatbild par trim aģentūrām. Iepazinusies ar nākamo vīru Arvīdu Saulīti, kas strādājis Skaistkalnes slimnīcā par saimniecības daļas vadītāju. Kad Vallē uzzinājuši par precībām, uzreiz mēģinājuši pārvilināt arī vīru uz Valli. Tiesa, tur atalgojums esot bijis mazāks, tāpēc uzreiz neesot piekrituši. Kad piedzima dēls Armands un meita Antra, tad ne reizi vien bijis tā, ka pati sēdējusi darbavietā un dēls turpat blakus uz grīdas spēlējies.

Vēlāk vīrs pārnācis uz Valli, bet pēc kāda laika radinieces novēlējušas māju Skaistkalnē, un tad abi pārvākušies uz turieni. Te izauguši bērni, ar kuriem kundze lepojas. Tepat Skaistkalnes vidusskolā mācījušies pieci mazbērni.

No Taurkalnes līdz Gdiņai
Tomēr viss varēja būt citādi. Lūcija, meitas uzvārdā Čāblis, piedzima un uzauga Bārbelē. Ģimenē bija arī septiņus gadus vecāks brālis. Otrā pasaules kara laikā viņam variantu nebija – 1943. gadā iesauca Vācijas armijā. «Nevienam neprasīja, vai grib. Atceros daudzus jaunos bārbeliešus, ar ko kopā spēlējāmies un kas savu galvu toreiz nolika,» atceras L. Saulīte.

Tēvs rentēja Ultu mājas Taurkalnes pagastā. Tur pagalmā 1944. gadā iebrauca radiņi, atgādināja, ka dēls leģionā, un aicināja bēgt. «Labāk būtu palikuši,» tagad teic sirmā kundze. Bet toreiz muka – ar visu iedzīvi un lopiņiem. Vispirms uz Ķegumu, tad uz Rīgu, aizklīda līdz pat Spārei, kur vēlāk bija «Kurzemes katls». Tur atstāja lielāko daļu iedzīves un lopiņus un devās uz Ventspili, tad ar milzu kuģi –
uz Gotenhāfeni, tagadējo Gdiņu.

Tur bija bēgļu nometne. Dalīta pēc tautībām – krieviem sarkanā krāsa, dzeltenā – igauņiem, zaļā – latviešiem. Sievietes, tajā skaitā arī Lūcija, devās strādāt uz vietējo kara slimnīcu. Briesmīgos ievainojumus un šausmīgās ainas izturēja.

Govis striķos
Tad 1945. gadā atkal klāt bija padomju armija. No karadarbības zonas visi muka, atstājot pēdējo iedzīvi. Mājupceļam centās atrast vilcienus, kas dodas uz austrumiem. Katram līdzi – kas mugurā un viena sega. Brauca uz atklātām platformām, tukšos preču vagonos. Gulēja nedēļām izdemolētās ēkās, zirgu staļļos uz grīdas, blakus puvušu dārzeņu noliktavām un nesen kritušo karavīru kapsētām. 19. jūnijā ieradās Daugavpilī. Tālāk pamazām tika līdz Vecumnieku novadam.

Padomju laika represijas skāra radiniekus, bet Lūcijas ģimeni mazāk. Brālis krita amerikāņu gūstā un savu dzīvi pavadīja Lielbritānijā – apprecējās, ir atvases. Lūcija gan sūkstās, ka brāļa bērni latviski nemaz neprot.

Pati sākumā strādāja piena kooperatīvajās sabiedrībās par pārraudzi. Kad izveidojās kolhozi, tur strādāja par zootehniķi. Kolhozu sākums gan bija graujošs – nepieredzējušo vadītāju un kopā sadzīto cilvēku neveiksmīgs darbs beidzās ar to, ka 1953. gada ziemā dzīvniekiem nebija, ko dot ēst. «Govis karājās striķos, jo nevarēja nostāvēt. Izdēdējušas, izdilušas. Cūkas aizgaldā gulēja, dīca un īdēja,» atceras L. Saulīte. Tad piekritusi iespējai strādāt pasta nodaļā «Zīles», kas noteica turpmāko dzīves gājumu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Piedzīvo bēgļu gaitas

Kategorijas