Āzijas elpa pagalmos

2014. gada 3. oktobris 00:00

1543

Esam jau pieraduši veikalos, uz ielas un dzīvojamo māju rajonos sastapt ķīniešu ģimenes. Pirms diviem mēnešiem Iecavā jaunu dzīvi ir sākuši pirmie vjetnamieši.

Nav daudz latviešu, kuri dzīvē iepazinuši konusveidīgās cepurītes nebeidzamos rīsu laukos, tropisko karstumu, suņu un čūsku gaļu virtuvē, tempļus un pārapdzīvotību. Tomēr līdz ar aziātu iedzīvošanos Eiropā Āzijas elpu drīz varēsim izjust tepat, kaimiņu pagalmos.

Pirmais lapkritis
Vjetnamieti Tongu, viņa sievu Mi un dēlus Sezilu un Valentinu nelielajā Iecavas kopienā var atšķirt bez grūtībām – augumā mazi un smalki, sejas vaibsti silti un draudzīgi. Sarunas laikā viņi ir atvērti, komunikabli un bieži sirsnīgi smejas.

Mi stāsta, ka ar vīru ir precējusies 14. februārī jeb Valentīndienā. Par godu šim romantiskajam notikumam jaunāko dēlu nosaukuši par Valentinu. Vjetnamiešu valodā vārda saīsinājums «tins» nozīmē «mīlestība». Savukārt piecgadīgajam Sezilam ir ticis eiropeisks vārds, kas cēlies no Francijas.

Ģimene pašlaik Iecavā piedzīvo pirmo lapkriti mūžā, arī sniegu viņi vēl nav redzējuši. Vjetnamieši nebaidās un ir apņēmības pilni pēc iespējas ātrāk apgūt latviešu valodu, iekļauties vietējā kopienā, sākt strādāt un te pilnvērtīgi dzīvot.

Iemīl Eiropu
Jaunu lapaspusi savā dzīvesgājuma grāmatā viņi sāka rakstīt pērnajā septembrī, kad Mi pirmo reizi ieradās Latvijā. Viņa stāsta, ka ģimene bija nolēmusi pārvākties uz Eiropu un, atlidojot uz Rīgu, viņa klusībā lūdzās: «Kaut man te patiktu!» Mi atklāj, ka viņi nav tradicionāla vjetnamiešu ģimene. Viņiem patīk daudz ceļot, iepazinuši lielu daļu Eiropas un to iemīlējuši.

Par labu Latvijai nospēlēja vairāki iemesli – pozitīvā imigrācijas politika, labākas izglītības iespējas un «zaļāka» vide.

Līdz šim viņi dzīvoja lielākajā Vjetnamas pilsētā Hošiminā, tās kopējais iedzīvotāju skaits sasniedz deviņus miljonus. Visā Latvijā kopā ir teju piecas reizes mazāk. Dzīvokli 20. stāvā viņi aizstājuši ar omulīgu ligzdiņu Iecavā trīsstāvīgā daudzdzīvokļu mājā. Tongs dzimtenē bija acu ārsts, bet Mi strādāja reklāmas un sabiedrisko attiecību jomā. Pašlaik viņa darbojas tajā pašā uzņēmumā, tikai Rīgā. Piecus un divarpus gadus vecie bērni jau apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi «Cālītis».

Dzīvot jāmācās no jauna
Vjetnamā viņi algoja pilna laika auklīti, kalponi un privātskolotāju. Mi stāsta, ka Iecavā pirmo reizi slaucījusi istabas un gatavojusi ēst. Tagad viņi mācās apvienot darbu ar ģimeni un ikdienas pienākumiem, ko atzīst par ārkārtīgi sarežģītu procesu. Urbāno un komfortablo dzīvi viņi iemainīja pret ikdienu nelielā ciematā, lai tikai varētu atvērt durvis uz iespēju zemi – Eiropu. Lai arī Latvija ir maza, tā tomēr ir daļa no attīstītās Eiropas, atzīst iebraucēji.

«Te viss ir citādāk,» spriež vjetnamieši, «tāpēc dzīvot jāmācās no jauna.» Divu mēnešu laikā nav trūcis amizantu situāciju. Kārtojot maksājumus par dzīvokli, Tongs gāzes skaitītāja vietā nolasījis ūdensskaitītāju. Tā rezultātā atnāca rēķins, kas pārsniedza 300 eiro. Mi, dodoties iepirkties, pirms divām dienām iegādātu automašīnu novietoja pie ugunsdzēsēju dienesta durvīm. Pēc veikala apmeklējuma vjetnamiete secināja, ka spēkrats ir pazudis. Vietējie izskaidroja viņai situāciju un ieteica sazināties ar policiju. Likuma sargi lūdza pierādīt, ka viņa ir pārvietotā braucamrīka īpašniece, bet somiņa ar dokumentiem bija aizmirsta salonā, un mašīnas numuru Mi vēl nebija iegaumējusi.

Nereti neveiklās situācijas palīdz atrisināt izpalīdzīgie kaimiņi, kuri pirms tam sirsnīgi pasmejas par kārtējo iebraucējiem atsūtīto brīdinājuma vēstuli. Ģimene atzīst, ka iecavnieki ir ļoti draudzīgi un atsaucīgi.

Daba sajūsmina
Vislielākajā sajūsmā viņi ir par darbu un citām latviešiem šķietami ikdienišķām lietām. Iepriekš dzīvojuši vietā, kur koki aizstāti ar debesskrāpjiem. Tagad ģimene priecājas par katru koka lapu, kas iekrāsojas dzeltena. Viņiem patīk Iecavas parks un upīte. Vasarā tur devušies peldēties, bērni mēģinājuši arī makšķerēt. Mi stāsta, ka Latvijā pirmo reizi ieraudzījuši ābeli. Bērniem neaizmirstama pieredze bijusi apēst tikko no koka nopurinātu ābolu. Sezils un Valentins Iecavā sākuši braukt ar velosipēdiem.

Rudenī visa ģimene Jelgavas puses mežos mēģinājusi sēņot. Mi stāsta, ka paziņa parādījis vienu sēni, ko drīkst ēst, to ielāgojuši un citas nemaz nav lasījuši. Pirmajā reizē četratā salasījuši piecus kilogramus meža velšu. Vjetnamiete smej: «Žēl, ka neviens nepabrīdināja, ka no sēņu tīrīšanas rokas paliek melnas. Ar to mocījāmies vairākas dienas, toties nedēļu pārtikām no sēnēm.»

Bērni izglītojas latviski, un arī vecāki meklē iespējas, kur apgūt valodu. «Gribam kopā ar bērniem iekļauties latviešu sabiedrībā – baudīt vietējo mākslu, pasākumus un citas aktivitātes. Mēs te esam uz palikšanu,» skaidro Mi. Viņa stāsta, ka ģimene pašlaik apgūst informāciju, kā atvērt vjetnamiešu restorānu Rīgā, ir arī citas nākotnes ieceres. Pilnasinīgai dzīvei trūkst tikai tuvinieku. Vjetnamieši atklāj, ka nākamgad uz Bausku pārvāksies arī Mi māsa un Tonga brālis.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Āzijas elpa pagalmos

Kategorijas