Saāķējušies uz mūžu

2014. gada 28. aprīlis 00:00

1185

Sestdienas vakarpusē Iecavas kultūras namā valdīja gaiša, rosīga un līksma noskaņa – 30 gadu jubileju svinēja vidējās paaudzes deju kolektīvs «Iecava».

Koncertā piedalījās Iecavas dancotāju seni draugi – vidējās paaudzes kolektīvs «Sānsolis» no Alojas, Jumpravas «Saime», draugi no Lietuvas, Baldones kopa «Degsme», kā arī ilggadējā vadītāja Guntara Jansona otrs kolektīvs – Bauskas novada Ceraukstes pagasta «Dzirnavnieki».

Otra tāda nav
Iecavas «vidējie» kultūras nama paspārnē savulaik pārnākuši no kādreizējās putnu fabrikas. Viņu «krustmāte» ir iepriekšējā kultūras nama direktore, tagad saimniecības vadītāja Biruta Švītiņa, kura vienmēr īpaši atbalstījusi «vidējos», stāsta dejotāji.

Guntars Jansons sarunā ar «Bauskas Dzīvi» teic – šajā grupā katrs ir personība, bet visi kopā – «Kolektīvs ar lielo burtu». «Otra tāda nav,» pārliecināts deju pedagogs, «viņi izceļas ar draudzīgumu, cilvēciskumu un lielisku noskaņojumu – jocīgas lietas ar mums notiek katru dienu.»

Guntars ar kolektīvu ir kopā kopš 1989. gada – sācis kā dejotājs, 1993. gadā uz Dziesmu svētkiem brauca kā vadītājs. «Dejotprieku viņiem neatņemt. Visi cenšas, strādājam nopietni, sevišķi pēdējos gados,» uzslavē G. Jansons, atzīstot, «esmu savdabīgs vadītājs – nevaru pieņemt štampus, ko uzliek standarti. Esmu brīvības piekritējs, jo katrs deju redz atšķirīgi. Pārsvarā esam dejojuši raksturdejas. Klasisko deju «Gauži raud saulīte ābeļu dārzā» šogad skatē nodejojām ar tādām emocijām, ka vērtētāji atzina – no iecavniekiem kaut kas tāds nebija gaidīts. Dejotājiem vēlu izturību, jo tagadējā grupā dejojam jauniešu dejas.»

Svētkos lido
Kolektīva prezidente Ineta Austruma raksturo: «Guntaram ar mums iet dažādi. Mēs vairs neesam mazi bērni, mēģinājumos mums gribas runāt un strīdēties pretī. Tad viņš sēž zālē un sapīcis kasa pakausi. Citreiz dejojam – viņš tik laimīgs un smaidīgs, prasām – kas tev noticis? Vienkārši labs garastāvoklis! Tad mums visiem ir dubultā labs garastāvoklis un deja raisās raitāk.»

Ineta, kā jau iecavniece, dejo no bērna kājas, šajā kolektīvā – 27 gadus, prezidente ir desmito gadu. Grupas spēks ir savstarpējā sapratnē. «Priekos un bēdās cits citu atbalstām. Daudziem tik cieša, sirsnīga saikne nav pat ģimenē vai darbā. Reizēm gadās kāds strīdiņš, kad meitenēm negribas aubītes likt. Mēģinām izdīkt kādā koncertā, lai ļauj uzlikt vainadziņus, bet vadītājs saka – kur jūs, omes, ar vainadziņiem?! Tiesa, esam omes, un pulciņš aug. Dejo arī mūsu bērni un mazbērni ne tikai Iecavā, bet arī Rīgā. 25 gadu jubilejā mums bija deja vecākiem ar bērniem kopā,» noskaņu apraksta dejotāja.

Guntars teic – šie dejotāji ir traki vislabākajā nozīmē: «Mana 50 gadu dzimšanas diena pirms divām vasarām bija kolosāla –, neko neskaidrojot, dejotāji aizveda uz Rīgu, iesēdināja lidmašīnā, atlidojām virs Iecavas, un te no villainēm pļavā izklāts skaitlis 50. Ir dejotāji, kas 50 gadu jubilejā lidojuši «Aerodium» tunelī, braukuši trasē ar sporta auto vai jājuši ar zirgu, kaut pirms tam no dzīvnieka baidījušies.»

Talkas un kāzas
Sandra Jansone stāsta: «Esmu pati senākā dejotāja kolektīvā, esmu te kopš izveidošanas. Kad atnācu, vidējiem dejās bija viens solis pa labi, otrs pa kreisi, bet tagad ir ļoti sarežģītas kombinācijas, kas neatšķiras no jauniešu repertuāra. Taču mēs sasparojamies un varam!»
Agris Stūris dejo no 16 gadu vecuma, savulaik sācis Īslīcē. Iecavā viņš danco no 1996. gada. «Kolektīvā aizmirstas rūpes, likstas, problēmas, deja palīdz ar visu tikt galā,» teic dancotājs. Sandra uzsver – šī kopa ir kā «viena liela ģimene», to noteic dalībnieku cilvēcīgums. Daudz skaistu atmiņu ir no deju svētkiem, taču mīļākās nāk no kopīgām talkām, pašu rīkotām kāzām, braucieniem ar kemperiem uz festivāliem. Taujāti par smieklīgām atmiņām, viņi sāk smiet un saka – prasiet, kas nav smieklīgs!

Otro sezonu «Iecavā» dejo Gita Bergholde, kura pirms tam nav dancojusi pat skolā. «Mani te ļoti labi pieņēma, iemācīja visus soļus. Dejošu, kamēr nemetīs ārā, man te ļoti patīk. Dejā var izlikt emocijas un sevi. Ja darbā vai mājās ir problēmas, mēģinājumā tas aizmirstas,» stāsta jauniete.

Senioru studija
No paša sākuma «Iecavā» dejo Gundars Rozentāls, šķelmīgi stāstot: «Mainījušies vadītāji un citi cilvēki, bet es ne. Partneres man bijušas dažādas, vislabākās ir visas. Ir cita, ar ko iet viegli, ar dažu jāsadejo ilgāk. Vienmēr šeit esmu juties labi, kaut bijuši pārtraukumi dejošanā, garākais – gads.» Guntars smej – tik labi gājis, ka visus piedzīvojumus neatceroties. Taču viens no skates palicis prātā: «Ar Inetu dejas laikā saāķējās vestes, nevarējām viens no otra tikt vaļā. Stīvējāmies, stīvējāmies, kamēr izdevās atbrīvoties, kaut kas plīsa. Jautri!»

Sandra teic, ka jaunpienācējus kolektīvā uzņem kā savējos: «Vajag, lai pēc mums kāds paliek, jo drīz iesim uz senioriem.» Agris par to nav tik drošs, tomēr Sandra piebilst – «būsim senioru studija». Toties Gundars ir strikts: «Veco ļaužu kolektīvā nedejošu nekad! Ja es kur iešu, tad tikai pie jauniešiem!»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Saāķējušies uz mūžu

Kategorijas