Oligarhu ceļš un neatkarība

2014. gada 19. aprīlis 08:46

720

Pēdējā laikā ir daudz runāts par Ukrainas mācībstundām Eiropai un Latvijai. Tomēr ir kāda mācība, kuru mēs laikam nepamanām – proti, kādus draudus valstij rada oligarhi, kuri rausta un bīda prezidentu, parlamentu un valdību.

Protams, var pārmest Eiropai, ka tā ir lēna un neizlēmīga, nosakot sankcijas pret Krieviju, var brīnīties, kāpēc Ukrainas prezidenta vietas izpildītājs vilcinās valstī ieviest ārkārtas stāvokli un kāpēc armija tikai tagad mēģina stāties pret „zaļajiem cilvēciņiem”, kas ar ieročiem rokās rīkojas Austrumukrainā. Tāpat arī var atgādināt, ka armija nevar ar ieročiem rokās vērsties pret civiliedzīvotājiem, kas pierunāti veidot „dzīvo vairogu” separātistiem, ja vien Ukrainas vara negrib atkārtot baisāko vēstures režīmu pieredzi. Un, protams, var jautāt, kādēļ situācijā, kad civiliedzīvotāji kļūst par „vairogu” citas valsts specvienībām, Ukraina pilnā balsī neprasa pēc starptautisko miera uzturētāju klātbūtnes. Ar vārdu sakot, par notiekošo Ukrainā var diskutēt gari un plaši.

Tomēr sekojot līdzi notiekošajam ne tikai Latvijas un Krievijas masu medijos, bet ielūkojoties arī Ukrainas interneta portālos un apkopojot informāciju, var pamanīt, ka notiekošajā vai nenotiekošajā liela ietekme ir Ukrainas miljonāriem jeb oligarhiem, kuru intereses un politiskās simpātijas atšķiras. Ne velti Ukrainas valdības pārstāvji brauc uz Austrumukrainu runāt „ar tautu” un vietējās varas pārstāvjiem – kas patiesībā ir mēģinājumi vienoties ar oligarhiem par valsts saglābšanu. Ukraina ir bagāta zeme, bet, pateicoties neiedomājami augstajam korupcijas līmenim, tam, ka budžeta nauda gadiem tika uzskatīta par personīgo maciņu un ka bizness bija domāts tikai savējiem, turklāt ar iespēju iegrābties valsts makā labi dziļi, valsts ir novesta līdz bankrotam. Ar nabadzīgiem un izmisušiem cilvēkiem ir viegli manipulēt, it sevišķi viegli to darīt tiem, kuru kontos ir miljoni un miljardi.

Mēs Latvijā uztraucamies par korupcijas un korporatīvisma augsto līmeni, kritizējam politiķus, bet šķiet, ka nevaram salīdzināt Ukrainas un Latvijas varas zaglīguma līmeni, jo mēs laimīgā kārtā pa šo oligarhu ceļu neesam aizgājuši tik tālu. Turklāt Zatlera Rīkojums Nr. 2 savulaik mūsu oligarhiņus mazliet patrenkāja un neļāva vairs tiem tik droši justies kā valsts īpašniekiem. Tiesa gan, joprojām Latvijā ir populārs uzskats – lai zog, ja kaut mazliet dalās ar citiem. Uz jautājumu, kāpēc vispār ir jāzog, zagļu aizstāvji un pielūdzēji parasti atbildēt nevar, bet viņu uzskati ir stingri un nelokāmi: jo lielāks zaglis pie varas, jo labāk – kumoss, kuru viņš visžēlīgi kādam atmetīs, taču būs lielāks.

Ko nozīmē oligarhu domāšana, pēdējā laikā spilgti demonstrē Aivars Lembergs. Ir labi redzams, ka Latvija un tās iedzīvotāji Lembergam ir vien izlietota papīra kabatslakatiņa vērtē. Ir bizness, kas acīmredzot sekmēsies, ja Baltijā noteicēja būs Krievija, un mūsu oligarhiņš to pat vairs neslēpj tuvās veiksmes gaidās. Atliek cerēt, ka Lemberga dievinātāji beidzot sapratīs – vairumam oligarhu „zeme”, „tauta”, „dzimtene” ir tikai jēdzieni, kurus var izmantot, ja tas pilda kabatu un kuriem patiesībā tās ir tikai lietas, kas kalpo viņu bagātībai un varai. Tādēļ, kamēr domājam, ka lai jau zog, ja vien reizēm dalās, mēs lielā ātrumā dodamies pa oligarhu ceļu pretī bojāejai.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Oligarhu ceļš un neatkarība

Kategorijas