Kā apaukstēties tropos

2014. gada 14. aprīlis 00:00

276

Turpinājums. Sākums «Bauskas Dzīvē» 24. martā.

Manā Indonēzijas piedzīvojumu vācelītē sakrājušies vairāki stāsti, kas likuši brīvprātīgā gaitu līdzjutējiem uztraukties. Dažas dienas nedevu ziņu par sevi – biju devies peldēt kopā ar haizivīm. Šo stāstu vēl pietaupīšu, bet atklāšu vienu senāku.

Ar mazo busiņu kalnos
Pirms divām nedēļām devāmies kalnos. Ungarana kalns atrodas aptuveni stundas attālumā no Semarangas. Kopā ar draugiem un paziņām noīrējām mazo busiņu – ankotu –, kas parasti tiek izmantots sabiedriskajam transportam. Ar tādu katru dienu braucu uz skolu, kur strādāju. Satupinājuši savas lielās somas un paši sevi, devāmies ceļā.

Brīžiem bija grūti saprast, kur beidzas pilsēta un sākas kārtējais ciems. Viss ir saplūdis kopā. Ainava fantastiska. Te mājele, te atkal palma. Kalni ir kupli apauguši ar visdažādākajiem kokiem un krūmiem, jo augsne te ir bagāta. Vizuāli tā nedaudz atgādina Zemgales mālu, tikai ir rūsganāka, jo to veido vulkāniskie pelni. Brīžiem zaļie krūmi un koki, kā arī smaržas un skaņas man nedaudz atgādina Vidzemes mežus.

Mani ceļabiedri, pārsvarā vietējie ļaudis no aikido kluba, kāpienam ir nopietni gatavojušies – kājās speciāli zābaki, rokās – nūjas. Lai izvairītos no karstuma, kalnā dodamies pēcpusdienā. Mūsu mērķis ir sasniegt virsotni un tur pavadīt nakti.

Kurš gals spīd?
Kāda pusstunda vai stunda pagājusi, kopš esam sākuši kāpt, un jau nākas secināt, ka indonēzieši, vismaz mani ceļabiedri, nav sevišķi izturīgi. Regulāri ir pārtraukumi. Grūti saprast, vai tas pieder pie viņu dzīvesveida, vai tā notiek nopīpēto plaušu dēļ.

Ir jau iestājusies tumsa, kad zālē pamanām ko spožu. Kaut kas līdzīgs jāņtārpiņam. Tā arī nesapratu, vai spīdošā daļa ir kustoņa acis vai dibens.

Vienā no atpūtas vietām Anna pastāsta kādu leģendu. Ja naktī pastaigājoties izdodas saost kasavas, kartupelim līdzīga dārzeņa, smaržu, tas nozīmē, ka tuvumā ir spoks. Cilvēki šeit ļoti tic spokiem un maģijai. Atsākot ceļu, divi mūsējie, kas allaž vilkās aizmugurē, izrādās kaut kur noklīduši. Vai tik kasavas spoks šos nav piemeklējis... Mēģinām viņus sazvanīt, bet bez rezultāta, jo telefoniem te vairs nav zonas. Nolemjam sadalīties – viena grupa turpina ceļu uz virsotni iekārtot naktsmītni, otra dodas meklēt pazudušos.

Ap pusnakti esam gandrīz sasnieguši virsotni. Vienojamies, ka tālāk nekāpsim, jo atrodamies mākonī ar sliktu redzamību, turklāt mums pa priekšu ir aizsteigušās citas atpūtnieku grupas, virsotnē brīvu pleķīti būs grūti atrast. Ceļot telti, piederumi jātur stingri, jo spēcīgais vējš mēģina tos izraut no rokām. Dažbrīd mākoņi izklīst, un tad no augšas var redzēt izgaismoto Semarangu visā krāšņumā, kaut arī esam zemāk par plānotajiem diviem kilometriem.

Garāku kāju plusi
Pirms gulētiešanas vietējie bariņā iestrebj karstu kafiju. Tā te pieņemts. Nebiju gatavs tam, ka nakts būs tik vēsa. Uzģērbis kreklu un jaku, guļammaisā vēl aizvien drebinājos, tomēr trīs četras stundas nokrācu.

No rīta beidzot ieraugu virsotni. Pamanu arī pazudušos ceļabiedrus, kas bija nolēmuši nedaudz atpūsties kalna vienīgajā ciematā. Gan kāpjot augšā, gan lejupceļā jūtu priekšrocības, ko sniedz eiropieša garais augums, īpaši kājas. Soļi ir platāki, un slīpumā somas apakša nestrīķējas pret klinti.

Viss, ko redzu, atšķiras no iepriekšējā dienā skatītā. Tuvāk kalna virsotnei aug tējas krūmi, bet nedaudz zemāk – kafija. Kas to būtu domājis, ka reiz pats to visu ar savām acīm redzēšu!

Atgādina Mēmeli
Pie kādas mājas sarīkojam pusdienu pārtraukumu. Ceļabiedri vāra nūdeles. Dienas gaismā paveras viena no indonēziešu sliktajām īpašībām – dabas piemēslošana. Zemē mētājas ne tikai ēdiena iepakojumi, bet arī baterijas. Daudz bateriju.

Kalna piekāji sasniedzu pirmais. Pārējie vēl kaut kur kūņojas. Kad visus esmu sagaidījis, dodamies atspirdzināties uz tuvējo publisko baseinu. Ūdens ir diezgan vēss, kā jūnijā Mēmelē. Lecot baseinā, nedaudz apdauzu kājas. Šoreiz laikam garais augums ir trūkums.
Sāk līņāt, un pēc brīža ir klāt tropu lietusgāze. Neklausot brīdinājumiem, ar slapju apģērbu sēžos ankotā, kur no durvju spraugas pūš vējš. Nākamajā dienā secinu, ka esmu nedaudz apaukstējies. Indonēzijā un apaukstēties?! Kas to būtu domājis...

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kā apaukstēties tropos

Kategorijas