Nākamgad būs pats jaunākais

2014. gada 9. aprīlis 00:00

289

Rundālietis Aivars Kamols Bauskas novada kausa izcīņas sacensībās galda tenisā regulāri spēlē stiprākajā grupā pret jaunajiem puišiem, spēcīgajiem vīriem un dāmām. Pieredzējušajam sportistam tuvojas 80 gadu sliek-snis, taču tas nav iemesls, lai beigtu sporta gaitas. Viņa mājās uz grīdas ripinās galda tenisa bumbiņas, tās dodot mazbērniem spēlēties. Skapjos stāv kausi un citi apbalvoju-
mi – sportisko panākumu liecinieki no padomju laikiem līdz mūsdienām.

Ikdienu vadāt dzimtajās mājās Rundāles pagasta «Robežniekos»...
– Tepat esmu dzimis. Nepateikšu precīzi, kurā istabā. Šīs ir vectēva mājas – viņš bija Ulmaņa laika jaunsaimnieks. Tēvs uzcēla māju un 1929. gadā apprecējās.
Kausi sakrājušies pamazām, pa gadiem. Jaunībā bija mazāk, tagad vecumdienās dod vairāk. Padomju laikā kausi nebija modē. Toties bija laika posms, kad centīgi deva tortes. Tā gadījās, ka kolhoza komanda Bauskas rajona veterānu spartakiādē nopelnīja septiņas tortes. Vienībā bija 30 sportisti, visi kopā gājām uz Lielupes krastmalu ēst gardumus. Turpat netālu ganījās zirgi – viens pienāca klāt un vienu torti apgrauza.

Sporta veidu piedāvājums ir ļoti dažāds. Ar kādu aizraušanos sākās jūsu gaitas?
– Pamatskolā galvenais bija futbols. Skrējām visi. Tēvs vēlējās, lai apgūstu dārznieka profesiju Saulaines tehnikumā. Kad aizgāju turp, izrādījās, ka dārzniecības nodaļa bija likvidēta, atlika mācīties par agronomu.
Saulaines tehnikumā spēlēju volejbolu, vieglatlētikā skrēju 100 m distanci, startēju stafetes komandā. Bija jāpiedalās GDA – «Gatavs darbam un aizsardzībai» – daudzcīņā. Lielāku uzmanību pie-vērsu šaušanai, kur labi veicās – mācību iestādē izcīnīju pirmās vietas. Sāku spēlēt galda tenisu. Toreiz gan pa visu skolu bija viens galds, bet spēlētāju – ļoti daudz. Rīkojām turnīrus. Iemācījos pietiekami, lai startētu tehnikuma komandā.
Pašlaik divreiz nedēļā galda tenisā trenēju jauniešus Pilsrundāles vidusskolā. Starpība starp to laiku un mūsdienām ir milzīga. Atceros, ka toreiz ļoti gribēju spēlēt – tiklīdz tikām pie tenisa galda, tā uzreiz rakete bija rokā. Tagad jauniešiem tādas aizrautības nav. Kad aizeju, redzu – sēž un gaida mani. Tiesa, skolēnus mūsdienās nodzen – aktīvie iet visos sporta veidos – vieglatlētikā, florbolā, futbolā, badmintonā, tad vēl galda teniss. Mācās mūzikas skolā, dejo, dzied. Bērnus rauj uz visām pusēm, un viņiem pašiem gribas arī datoru paspēlēt.

Ar kādu sportu nodarbojāties pēc skolas?
– Nopietnāk galda tenisu sāku spēlēt pēc armijas. Savulaik dienēju Sibīrijā, Piejūras novadā, 60 km aiz Vladivostokas. Trīs nedēļas ar vilcienu braucām cauri Sibīrijai un atdūrāmies pie Japāņu jūras. Nesen skatījos filmu, kā izsūtītos uz Magadanu veda. Ausīs atkal skanēja vilciena riteņu graboņa uz sliedēm. Trīs nedēļu laikā šī skaņa uz visu mūžu iesēdās atmiņā. Garastāvoklis toreiz bija bēdīgs, ka tik tālu jābrauc. Toties redzēju Sibīriju, Baikālu.
Bija arī kuriozi. Viens no kareivjiem stāstīja, ka brauks atvaļinājumā. Vaicājām, kur nu dosies. Uz Magadanu. Visi izbrīnīti: «Ko tu tur meklēsi?» Izrādījās, ka viņam tā dzimtā vieta, brauks pie ģimenes. Atvaļinājumā toreiz reti kuru no karavīriem laida – turp un atpakaļ ceļā aizgāja vairāk nekā mēnesis.
Pēc armijas strādāju kolhozā «Rundāle». To vadīja Ruta Segliņa – visu zināja, visur skrēja un visu redzēja. Kolhoza komanda veiksmīgi startēja Bauskas rajona sacensībās, vismaz trešo vietu parasti izcīnīja. Galda tenisu vairāk spēlēju vienkārša iemesla dēļ – bija ideja, ka šaušanai vajag trenēt roku reakciju. Šaušanā toreiz veicās labi – ar mazkalibra šauteni uzvarēju rajona sacensībās.
Latvijā lauku spēlēs izcīnīju trešo vietu. Toreiz populāras bija kolhoznieku spartakiādes, kuras vēlāk nosauca par lauku spartakiādēm. Četrreiz biju čempions šaušanā, trīsreiz čempionu titulu izcīnīja komanda. Arī galda tenisa sacensībās sāku uzvarēt kolhoza favorītus, piedalījos komandu sacensībās.
Vēl viens kuriozs bija GDA šaušanas sacīkstēs. Reiz pa skaļruni paziņo: «Aivaram Kamolam 45 punkti.» Vienības pārstāve brēc: «50 viņam!» Lai arī varēja sašaut 50 punktus, maksimālais punktu skaits, ko deva šaušanā, bija 45. No 25 metru attāluma divreiz izdevies sašaut 100 punktus no 100. Reiz republikas sacensībās izdevās iegūt 99 punktus. Tomēr tikpat daudz punktu bija vēl pieciem sportistiem. Tad mērīja, cik tālu no vidus ir precīzākais šāviens. Beigās – tikai piektais rezultāts.

Kāpēc pievērsāt lielāku uzmanību galda tenisam, ja šaušanā bija tādi panākumi?
– Kad notika kārtējā saimniecību apvienošana, izveidoja sovhozu «Rundāle». Par rezultātu vēlāk teica tā: «Apvienoja divas labas saimniecības, un iznāca viena viduvēja.» Lielajai saimniecībai neveicās tik labi kā mazākajiem kolhoziem. Aizgāju strādāt uz Jelgavas cukurfabriku. Sovhoza vadība apvainojās. «Tu pagriezi kolhozam muguru!» tā arī pateica. Cukurfabrikā bija daudz jābraukā – devāmies pie lauciniekiem, stāstījām un rādījām, kā jāaudzē cukurbietes. Vienu brīdi pametu sportu, bet jaunajā darbā parādījās entuziasti, kam patika spēlēt galda tenisu pusdienlaikā. Šāds treniņš palīdzēja uzlabot prasmes.
Cukurfabrikā nostrādāju 39 gadus, bet sagaidīt apaļus 40 neļāva. Brīvās Latvijas valsts pirmajos gados cukurfabrikas akcijas piederēja zemniekiem, bet viņiem vajadzēja naudu, un akcijas pārdeva uzņēmējiem. Kad jaunie īpašnieki nolēma cukurfabriku pārdot, mēs ar direktoru bijām pret, tāpēc amatus vajadzēja atstāt. Tā zemnieki atbrīvojās ne tikai no akcijām, bet arī no cukura ražošanas nozares.
Nopietni trenēties sāku tikai tad, kad bija jau pāri 60 gadiem. Pirmajā reizē, kad startēju Bauskas rajona komandā veterānu spartakiādē, izcīnījām septīto vietu. Sākumā nebija atsevišķu vecuma grupu – spēlēja kopā visi, kas sasnieguši veterānu vecumu. Reizēm gados vecākajiem uzreiz deva punktu handikapu. Tiesa, pret jaunākajiem sportistiem parasti to ātri pazaudēja.

Kā vērtējat veterānu sporta kustības attīstību Latvijā?
– Veterānu kustība pašlaik Latvijā iet plašumā, un parādās aizvien vairāk senioru, kas nodarbojas ar sportu. Piemēram, Turīnā veterānu pasaules sporta spēlēs bija ļoti liela latviešu delegācija. Dēls Artis Kamols piedalījās airēšanas sacensībās un atbrauca mājās ar divām zelta medaļām.
Pats galda tenisā šogad esmu neizdevīgā situācijā – pēdējo gadu vecuma grupā no 70 līdz 79 gadiem. Esmu pats vecākais pret jaunākiem pretiniekiem. Tomēr arī tā ir izdevies izcīnīt trešo vietu. Toties nākamgad būšu jaunākais vecuma grupā virs 80 gadiem. Tiesa, arī tur spēlētāju ir gana, un daži tiešām spēcīgi.
Esmu piedalījies Baltijas un Ziemeļeiropas valstu sacensībās. Tur ir savi kuriozi. Reiz aizbraucu uz turnīru Vīlandē Igaunijā, bet dubultspēlēs nebija partnera. Izrādījās, ka pie igauņiem ir vēl viens tāds pats, kuru neviens pārī neņem. Abi sametāmies kopā. Pamatturnīrā neveicās, toties uzvarējām gandarījuma turnīrā. Pēc tam vēl trīs reizes veiksmīgi spēlējām kopā. Diemžēl pēc Ziemeļeiropas valstu spēlēm igauņu partnerim veselība vairs neļāva ar sportu nodarboties. Savukārt vienspēlēs man augstākais sasniegums Ziemeļeiropas valstu spēlēs bija trešā vieta.
Divreiz esmu uzvarējis Rīgas pilsētas atklātajā čempionātā invalīdiem. Man ir operēta sirds un pēc tam piešķirta invaliditāte, tāpēc piedalos šādās sacensībās. Pēc operācijas vaicāju: «Vai galda tenisu varēs spēlēt?» Dakteri neieteica, tomēr es turpinu. Labi jūtos, nav nekādas vainas. Vienīgi vājāks gan esmu kļuvis.
Jūtu, ka pašam spēles prasme iet uz leju. Viens no iemesliem – nav līdzīgu treniņpartneru Rundālē. Kad sacensībās gadās kāds stiprāks pretim, tad vairs īsti nemāku spēlēt. Vienreiz nedēļā braucu pie galda tenisa trenera Modra Indriksona uz Bausku. Tomēr arī tur pietrūkst spēcīga partnera.

AIVARS KAMOLS
Dzimis 1935. gada 12. augustā Robežnieku mājās Rundāles pagastā.

Laulībā ar sievu Intu ir divi dēli – Artis nodarbojas ar zemkopību, Gints ir datorspeciālists. Aug četras mazmeitas.

Latvijas Galda tenisa federācijas reitingā atrodas 242. vietā visu vecumu vīru konkurencē.

2010. gadā Rundāles novada dome piešķīra īpašu apbalvojumu un godarakstu par ieguldījumu sporta veicināšanā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Nākamgad būs pats jaunākais

Kategorijas