Žurnālistika spraucas cauri ideoloģiskajiem rāmjiem

2014. gada 7. aprīlis 00:00

431

Žurnālistika spraucas cauri ideoloģiskajiem rāmjiem

Laikraksta pastāvēšanas un darbības vēsturē, tāpat kā dzīvē, katrs periods ir iezīmīgs ar kaut ko īpašu. Pagājušā gadsimta septiņdesmitie deva startu pavisam jaunai poligrāfijas tehnoloģijai – ofsetam, kas ienāca arī toreizējā «Komunisma Ceļa», kā tad sauca vietējo avīzi, ikdienā.

Redakcijas un tipogrāfijas kopsolis
Savulaik laikraksta redakcijai bija cieša saikne ar tipogrāfiju, kas atradās Rīgas ielā 26, tieši pretī avīzes redakcijas tagadējai ēkai. Abām iestādēm bija sadarbība ne tikai ražošanas procesā (tipogrāfija nodrošināja tekstu salikšanu un laikraksta drukāšanu), bet arī sabiedriski politiskajās norisēs. Abām iestādēm bija kopīga komjaunatnes un partijas pirmorganizācija. Bija kopīgi svētki un ekskursijas.

70. gados Bauskas tipogrāfijā darbu sāka tolaik jaunie speciālisti Aleksejs Bedanovs un Arvīds Staņko. Šī poligrāfiķu paaudze nebaidījās izmēģināt nozares modernās tehnoloģijas. 1978. gada 2. martā nāca klajā laikraksta 5000. numurs. Tas bija pirmais eksperimentālais izdevums, kas drukāts ofseta tehnikā. Bauskas tipogrāfija bija viena no pirmajām Latvijā, kas ieviesa šo drukas veidu. Uzņēmums apguva divkrāsu iekārtu «Dominant 724», kas priecēja ar teksta un attēlu kvalitāti, iespēju izmantot divas krāsas. No redakcijas darbiniekiem īpaši labi poligrāfisko procesu pārzināja redaktora vietnieks Visvaldis Bulle, kurš atvērti pieņēma novitātes. Jau pieminētie A. Staņko un
A. Bedanovs, kā arī Pēteris Saulītis bija azartiski savā jomā un nebaidījās sākt kaut ko pavisam jaunu. Lieliska sava darba meistare bija mašīnburtlice Vanda Loča. Diemžēl šo speciālistu mūžs aprāvās pārlieku agri.

Astoņdesmito gadu pirmajā pusē augstspiedi pilnībā nomainīja ofsetiespiedums. Neiedziļinoties tehnoloģiju īpatnībās, skaidrojums šāds – avīzes drukāšanas process saīsinājās un bija mazāk materiālietilpīgs. Toreiz kaimiņu Jelgavas rajona laikraksta svētku numurus arī drukāja Bauskas tipogrāfijā, jo jelgavnieki vēl neizmantoja jaunākās tehnoloģijas.

Partijas un cenzūras žņaugi
Laikraksta satura veidošana arī šajā desmitgadē bija ideoloģiski stingri noteikta. Avīzes redakcija Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Bauskas rajona komitejai regulāri katru ceturksni iesniedza laikraksta tematisko darba plānu pa nozarēm. Redaktors bija ievēlēts LKP rajona komitejas birojā un regulāri piedalījās tā sēdēs. Laikraksta darbinieki bija ievēlēti dažādu biedrību padomēs, lai popularizētu to darbu.

Partijas rajona komitejas un rajona izpildkomitejas darbiniekiem arī bija jāsagatavo publikācijas avīzei. Abu instanču darbinieku savstarpējās uzrunas bija ieturētas krieviskā stilā. Piemēram, Olita Petrovna, LKP rajona komitejas otrā sekretāre, Rihards Karlovičs, laikraksta redaktors utt.

Galvenā literatūras pārvalde jeb tā sauktais glavļits lasīja visus preses izdevumus, sekojot, vai avīzē neparādās aizliegta informācija, piemēram, par aizsardzības sistēmu, jauniesaucamo skaitu un vēl daudz ko citu. Redaktora seifā atradās īpaša brošūriņa ar aizliegumu sarakstu.

Pēc Padomju Savienības komunistiskās partijas katra kongresa, kas notika ik pēc pieciem gadiem, redakcijas vadošajiem darbiniekiem bija jāpiedalās LKP centrālās komitejas rīkotajos kursos. Tie ilga mēnesi, un Rīgā tad attiecīgi pa grupām ieradās visu rajonu laikrakstu redaktori, viņu vietnieki, atbildīgie sekretāri (maketēja avīzi) un partijas dzīves nodaļu vadītāji. Mācībām bija ideoloģiskā slodze, taču bija arī izglītojoša daļa par dažādiem žurnālistikas jautājumiem.

Spējīgu žurnālistu kolektīvs
Septiņdesmitajos gados «Komunisma Ceļa» radošais kolektīvs bija stabili nostiprinājies ar spējīgiem un spēcīgiem žurnālistiem, un katram padevās savas tēmas. Visvaldis Bulle labi pārzināja lauku dzīvi un ekonomiku, bija urķīgs un nepiekāpīgs. Biruta Bērziņa principiāli atspoguļoja partijas norises. Daina Ziemele interesanti rakstīja par skolām un kultūru. Jaunatnes tēmas un sports bija gados jaunāko kolēģu – Mārītes Purviņas, vēlāk Ilzes Zariņas – kompetencē. Neparasta personība bija fotogrāfs Zigurds Stūris, kurš prata lieliski portretēt rajona ļaudis. Viņa lielā aizraušanās bija ūdensmotosports, kuram kolēģis veltīja brīvo laiku.

Vēstuļu nodaļu pēc Gunāra Ržepicka aiziešanas darbā uz Dobeles avīzi vadīja Aina Medne. Viņa, atceroties šo laiku, stāsta, ka visu redakcijā ienākošo korespondenci vajadzēja reģistrēt. Par vēstuļu saturu bija interese LKP rajona komitejai un arī Valsts drošības komitejas Bauskas rajona nodaļai. Redakciju ik pa laikam apmeklēja kāds šo iestāžu darbinieks, lai pārskatītu sūdzības u. tml. Kā lasāms vecajās avīzēs, piemēram, 1976. gadā redakcijas pastā bija 1913 vēstuļu, kas bija reģistrētas īpašā grāmatā.

Redaktoru maiņa
1979. gada 17. februārī mūžībā aizgāja ilggadējais redaktors Rihards Grenctāls, līdzsvarota personība, kuru cienīja daudzi. Redakcijas darbinieki laikrakstā publicētajos atvadu vārdos ir sacījuši: «Mēs atvadāmies, REDAKTOR, un skatāmies uz saules pusi. Mūs pavadīs Jūsu padoms, Jūsu optimisms, ticība dzīvei un pēdējā tikšanās reizē teiktie vārdi: «Paldies, draugi!».»

29. maijā aizgājēja vietā stājās pedagogs Jānis Vecumnieks, tolaik LKP rajona komitejas propagandas un aģitācijas nodaļas vadītājs. Ar jauna līdera ienākšanu katrā kolektīvā kaut kas mainās.

Šajā desmitgadē pats sākums žurnālistikā bija vairākiem tagad populāriem vārda meistariem Intai Vītolai-Brikerei (žurnāla «36,6» galvenā redaktore), Anitai Kazekai-Jaunbelzerei («Latvijas Avīze»), Dagnijai Billei-Muceniecei (ilggadības ziņā nepārspēta sabiedrisko attiecību speciāliste Zemkopības ministrijā).

Laikraksta vizuālajā noformējumā bija laba sadarbība ar māksliniekiem Jāni Grīnbergu, Mārīti Siliņu, Vilni Līdaku un Guntaru Krūzmētru.

Ēnas nepazūd gadiem ilgi
D. Ziemele pēc redaktora R. Grenctāla aicinājuma strādāt redakcijā viņam sacīja, ka ģimene ir bijusi izsūtījumā Sibīrijā. Saprotams, redakcijas vadītājs par šo faktu informēja LKP rajona komiteju, taču tā neiebilda par Dainas pieņemšanu darbā. Ilggadējā žurnāliste neslēpj, ka viņai līdz pat Atmodas gadiem bija jāpiedomā, lai tekstos «nepaslīdētu» un ideoloģiskās neuzticamības ēna neizraisītu kādas sekas.

A. Medne vienlaikus ar žurnālistikas darbu rakstīja dzeju. Septiņdesmitajos gados Rakstnieku savienībā jaunos autorus konsultēja Mirdza Ķempe. Viņa ieteica baušķeniecei vērsties izdevniecībā ar savu krājumu. Aina to iesniedza, bet saņēma atteikumu tādēļ, ka vārsmām nebija ideoloģiskās sadaļas. To atceroties, viņa teic, ka «tādi dzejoļi nav rakstījušies». Lai gan nav izdota sava grāmata, Ainas Mednes dzejoļi lasāmi visos Bauskas literātu apvienības kopkrājumos. Bijusī vēstuļu nodaļas vadītāja atzīst, ka redakcijas darbā pavadītie gadi viņas mūžā bijuši vislabākie.

Gadatirgi un izbraukumi
Dzīves līmenis bija uzlabojies, un tas bija jāparāda arī citādā veidā, ne tikai ar rakstiem avīzē. 1970. gada oktobrī Bauskas pilskalnā bija organizēts pirmais gadatirgus, kas tiem laikiem ir īpašs notikums. Daudzas preces joprojām bija deficīts, gadatirgū ikdienā nepietiekamo «izmeta» plašākā piedāvājumā, lai tauta pērk.

Kādreizējās Patērētāju biedrības darbinieki gadatirgus organizēšanu salīdzina ar murgu, jo biedrībai vajadzēja ierīkot tirdzniecības vietas, gādāt par rūpniecības preču daudzveidību, izņemot tās no ikdienas apgrozības. Pēc lielās tirgošanās viss bija jāsavāc. Savu produkciju pārdeva arī kopsaimniecības.

Tautai šīs izdarības deva atslodzi. Pirmajā gadatirgū līdztekus plašai tirdzniecībai bija skatāms Maskavas cirks ar lāčiem. Notika slaucēju sacensības aparātu salikšanā, vīriem – veiklības braucieni ar mašīnām. Loterijā varēja laimēt automašīnu «Zaporožec» un motociklu ar blakusvāģi K-650. Avīzē lasāms, ka 1972. gadā gadatirgū bijuši aptuveni 17 tūkstoši apmeklētāju. Loterijā togad lielākais laimests bija automašīna «Žiguļi». Kā zināms, vieglās automašīnas tajā laikā varēja iegādāties rindas kārtībā. Priekšroka bija Lielā Tēvijas kara veterāniem, darba pirmrindniekiem un kopsaimniecību vadītājiem.

Gadatirgus vēriens ar laiku saruka. Parādījās citāda veida deficīta preču apgādes forma – izbraukuma tirdzniecība. Proti, pēc darbavietu pieprasījuma saistībā ar kādu notikumu uz laukiem vai pilsētā devās Patērētāju biedrības transports ar dažādām precēm un pārtikas produktiem.

Mazās saliņas ikdienas jūrā
Pēc 1970. gada populāra kļuva jaunā kafejnīca «Mūsa», kas atradās tagadējā Rātslaukumā. Mežotnieka Mārtiņa Zaura koktēlniecības darbi radīja netradicionālu gaisotni interjerā. Daudzu uzmanību saistīja lielā masīvkoka plāksnē iegravēti personvārdi, katrs centās atrast savējo. Divus gadu desmitus «Mūsa» bija iecienīta atpūtas vieta privātiem saietiem un kolektīviem pasākumiem. «Mūsas» vairs nav, lielāka vērtība, protams, ir atjaunotais Rātsnams.

Dažādu norišu izklāstā uzmanība jāpievērš vēl kādai – estrādes orķestru tarifikācijai. Piemēram, 1974. gadā no 20. janvāra līdz 9. jūnijam notika estrādes orķestru, ansambļu un individuālo izpildītāju skates. Orķestri tarifikācijas skatē atskaņoja piecus skaņdarbus, 25 – 30 minūtes ilgu koncertprogrammu, kurā iekļauti latviešu un citu padomju komponistu labākie estrādes skaņdarbi, viens vai divi ārzemju autoru darbi. Šajā gadā 15 orķestrus vērtēja arī komponists Edmunds Goldšteins. Tarifikācijas komisija piešķīra kategorijas. Saskaņā ar tām noteica, kur katrs orķestris drīkst spēlēt – rajonā un republikā, rajonā un savā ciemā, tikai savā ciemā. Labākajiem mūziķiem bija iespēja piedalīties zonālajā skatē Jelgavā. Par tarifikācijas skates norisi vienmēr bija publikācijas avīzē.

Laukos iezīmējas ciemati un specializācija
Pievēršoties lauku tēmai, jāpiemin, ka pirmie lieljaudas traktori K-700, kas tagad jau pieder pagājībai un redzami vairs reti kur, Bauskas rajona laukos parādījās 1970. gadā. Tā laika «Raiņa» padomju saimniecības (Brunavā) traktoristi pirmie devās uz mācībām toreizējā Ļeņingradā, tagadējā Sanktpēterburgā.

Laikrakstā regulāri parādās rubrika «Kādus celsim ciematus?». Skatāmi māju paraugi, ieceres un uzbūvētais. Šodienas ainavā daudzviet bijušajos saimniecību un to nodaļu centros redzamas dzīvojamās ēkas, padomju arhitektūras piemēri.

Iezīmējas ražošanas specializācijas un koncentrācijas tēma. 1977. gadā ir izstrādātas saimniecību specializācijas shēmas un tās ievietotas avīzē, piemēram, Iecavā izveidota liellopu nobarošanas starpsaimniecību apvienība «Progress».

Tradicionāli ražas vākšanas laikā vērtēja labākos kombainierus graudaugu, kartupeļu un cukurbiešu vākšanā, augsnes arājus. Nedēļā veiksmīgāko lauku darba darītāju fotoattēlus ievietoja laikrakstā. Datus par darbu gaitu apkopoja rajona Lauksaimniecības pārvaldes dispečerdienests. Atsevišķi vērtēja arī jauno kombainieru sociālistisko sacensību, par kuru regulāri sniedza informāciju. Sezonas noslēgumā labākajiem piešķīra tūrisma ceļazīmes, dažus gadus bija dotas tiesības iegādāties deficītu – vieglo automašīnu.

GDA komplekss stingrā kontrolē
Septiņdesmito gadu sākumā sporta aktualitāte bija komplekss «Gatavs darbam un aizsardzībai» (GDA), kurā ietverts noteikts sporta veidu skaits ar konkrētiem normatīviem. 1972. gadā Bauskā notika republikas GDA otrā spartakiāde, tās dalībniekus uzrunāja LPSR kara komisārs ģenerālmajors Ivans Čaša. Bija ieradies 151 dalībnieks, 69 izpildīja visus normatīvus. Peldēšanas sacensības notika toreizējās PSRS 50. gadadienas padomju saimniecības atklātajā baseinā (Ceraukstes pagasts), kross – Bauskas pilskalnā.

Aktualizējot jaunā GDA kompleksa ieviešanu, tika rīkoti reidi, tajos piedalījās rajona GDA komisijas locekļi. Atklājās, ka skolās tikai trīs procenti audzēkņu izpildījuši normatīvus. Klašu žurnālos bija speciālas veidlapas, kurās atspoguļoja normu kārtošanas gaitu.

Brīvprātīgās sporta biedrības «Vārpa» rajona padome organizēja sporta konkursu, kurā noskaidroja trīs labākos sportistus/-es, sporta veidus un trenerus. Rezumējumi notika laikraksta redakcijā. Sporta aptaujas notika ik gadu. Laikrakstā ievietoja arī gada trīs labāko vieglatlētu sarakstu, norādot rezultātu.

No gadu tāluma – pēcvārda vietā
Apskata autorei 70. gadi bija neklātienes studiju laiks žurnālistikā un darba pirmā desmitgade laikraksta redakcijā. Šis periods saglabājies atmiņā ar to, ka mani, visjaunāko kolēģi, uzņēma atsaucīgi, daudz palīdzēja. Jāatzīst, arī uzticējās, jo pēc augstskolas beigšanas izvirzīja atbildīgās sekretāres darbam, kaut gan pieredzes tolaik bija maz.

Jaunos pienākumus pārņēmu no Maijas Andersones, kura skolotājas darbu piecus gadus bija nomainījusi ar avīzes maketēšanu. Maija bija ļoti sirsnīga, spēja sev apkārt radīt labestīgu gaisotni. Veicamā apjoms salīdzinājumā ar šodienu bija trīs reizes mazāks, tādējādi arī noslodzē nejuta mūsdienu intensitāti.

Kādreizējiem kolēģiem saku lielu paldies, jo viņu labvēlība bija ļoti svarīga tādai būtnei, kas tikko nākusi no vidusskolas un daudz ko nesaprata. 38 gadus redakcija ir bijusi mana darbavieta un pavērusi bagātu pasauli, kas dzīvi vērtusi bezgala interesantu.

Nevaru noklusēt, ka, sākoties Atmodai, pēc 20 nostrādātiem gadiem aizgāju no darba redakcijā uz Rundāles pils muzeju. Tolaik manī bija dziļa iekšēja vilšanās, ka tik daudz enerģijas ir tērēts tādas ideoloģizētas dzīves atspoguļošanai. Pagāja trīs gadi, un jau brīvās valsts laikā mani aicināja atpakaļ uz redakciju. Piedāvājumu pieņēmu, un tā darba dzīve sadalījusies uz pusēm divu politiski ekonomisko formāciju laikā.

UZZIŅAI

Fakti no laikraksta 5000. numura
Vismazākā avīzes tirāža 1953. gadā – 2100 eksemplāru, lielākā – 1978. gadā – 14 135;

1954. gadā no sludinājumiem ieņemti 945 rubļi, valsts dotācija redakcijai – 20,5 tūkstoši rubļu;

kopš 1968. g. redakcija strādā rentabli, 1977. g. – peļņa 11 tūkstoši rubļu.

1945. g. avīzei izlietotas 2,4 tonnas papīra, 1978. g. tikpat daudz – vienā mēnesī.

Atsauksmes par avīzi tās 5000. numurā
«Mani vienmēr satrauc, ja laikrakstā nav ievērots veselīgais samērs par labu rajona materiāliem, bet slejas aizpildītas ar rakstiem, kam vieta republikas vai centrālajos izdevumos. Jau labu laiku nevaru samierināties ar faktu, ka no dažām rajona saimniecībām, uzņēmumiem, organizācijām nedēļām, pat mēnešiem laikrakstā neparādās neviena informācija.»
Antons Slišāns

«Lai arī tas skan varbūt mazliet pārspīlēti, tomēr jāsaka: tieši darbs Bauskas rajona laikraksta redakcijā man bija galvenā skola, kas deva labāko ceļamaizi žurnālista un arī manās dzejnieka gaitās.»
Alberts Ločmelis

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Žurnālistika spraucas cauri ideoloģiskajiem rāmjiem

Kategorijas