Pārsteidzošā Ķīna

2014. gada 31. marts 00:00

Apraksti par ceļojumu uz Ķīnu bija publicēti «Bauskas Dzīves» 31. janvāra un 14. februāra numurā. Mana aizraušanās ar šo zemi nebeidzas, joprojām uz naktsskapīša stāv grāmatas par Ķīnu, ceļojuma kompanjone Solveiga ik vakaru lasa «365 dienas ar dao». Laikam ar steigu jādodas kādā citā ceļojumā, citādi Ķīna sāk kļūt par apsēstību. Tomēr šis, trešais turpinājums bija jāraksta – bez Terakotas armijas un zīda Ķīnas stāsts nebūtu pilnīgs.

Pasaules brīnums – aku rokot
Terakotas kareivjiem pievērsties tagad ir īstais brīdis, jo 1974. gada 29. martā zemnieki nejauši uzgāja Ķīnas pirmā imperatora, Lielā Ķīnas mūra būvētāja Ciņa Šihuandi kapenes sargājošo māla armiju. Tātad nedēļas nogalē apritēja 40 gadu, kopš atrasti par astoto pasaules brīnumu dēvētie māla zaldāti, zirgi un militārais aprīkojums.

Vietējie zemnieki, ierīkojot apūdeņošanas sistēmu un rokot aku, zemē atrada lauskas, kas nekavējoties piesaistīja arheologu uzmanību. 1987. gadā unikālais arheoloģiskais atklājums tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Tomēr par tā tapšanu joprojām zināms visai maz. Tūristi muzejā var noskatīties filmu, kas rāda, kā, iespējams, varētu būt veidota māla armija un kā būvētas kapenes.

Terakotas armijas muzeja veikaliņā sēž viens no zemniekiem – māla figūru atradējiem – un ekskursantiem dala autogrāfus. Viņa zīmēto hieroglifu nevarēju iegūt savā blociņā. Man bija jānopērk jaunizdotā grāmata par unikālo objektu, turklāt šī «jaunuma» drukāšanas gads – 2005. Tikai grāmatā vecais vīrs Jangs Siņ Mans ievilka savu parakstu. Paziņas, kuri šajā muzejā bijuši pirms pieciem gadiem, arī stāstīja, ka zemnieks – akas racējs – tur sēdējis un dāļājis hieroglifus. Nav gan pārliecības, ka tas ir viens un tas pats sirmgalvis, jo fotografēt viņu ir aizliegts. Taču mārketinga triks gana labs.

Fantastiski un baisi
Pie vienas no senākajām Ķīnas galvaspilsētām – Siaņas – pirmais imperators Ciņs Šihuandi pirms 2000 gadiem, jau dzīvs būdams, sāka savu kapeņu izbūvi, iesaistīja darbos 700 000 strādnieku... un lielāko daļu no tiem nogalināja, lai pazemes brīnums paliktu noslēpumā. Ap viņa kapu laukumos ierakta terakotas armija, kurā bija vairāk nekā 8000 karavīru, 130 rati ar 520 zirgiem un 150 kavalērijas zirgi. Armija domāta, lai pēc nāves apsargātu diženo valdnieku. Karavīri pagatavoti no apdedzināta neglazēta māla jeb terakotas (mēs dažkārt ēdienu gatavojam terakota podiņos, bet Rīgas Biržas atjaunotā fasāde ir terakotas tonī). Zaldāti ar visiem zirgiem atainoti dabiskā lielumā. Arheologi uzskata, ka ikviens karavīrs ir veidots pēc dzīva parauga, kas patiesi dzīvojis pirms 2000 gadiem.

Atraktie un daļēji restaurētie imperatora armijas māla zaldāti izvietoti trīs milzīgos angāros. Skats fantastisks un reizē arī baiss – visas armijas daļas pilnā ekipējumā, katrai māla figūrai savi vaibsti. Tas viss vairāku stadionu lielā teritorijā.

Pārsteidz seno podnieku prasme, kas diemžēl te arī aprāvās. Šis objekts manī raisīja apbrīnu – īsta oda cilvēku spējām, bet prieka gan nebija nekāda. Aiz katras terakotas figūras rēgojās vismaz viena meistara nāve. Pierādījums pasaules pārliekajam vardarbīgumam. Gribējās no tiem angāriem ātrāk tikt laukā.
Skaistais noslēpums

Un tagad prom no militārisma un asinīm – pie maigā un sievišķīgā, pie zīda, ko iegūst no zīdtauriņa kāpura kūniņām. Bez nāves jau gan te arī neiztikt – tārpiņam jāiet bojā, lai ļaudis varētu tērpties zīdā. Tāds ir pasaules riņķojums.

Zīda iegūšana, lai arī izzināta, mums joprojām šķiet pārsteigums un līdz galam nesaprasts brīnums. Šis process īpaši aizrauj manu ceļabiedri Solveigu, kura strādā tekstilnozarē. Smalkais zīda noslēpums viņai šķiet unikāls un netverams. Par linu audumu viss skaidrs: linus izaudzē, nopļauj, izkuļ, savērpj, noauž – tas ir cilvēka roku un prāta process. Bet zīdu ražo mazs, trausls un, kā mums šķiet, nesaprātīgs tārpiņš!

Zīda ieguves tehnoloģiju izgudroja senajā Ķīnā, iespējams, ap 6000. gadu pirms mūsu ēras. Ķīnieši stingri glabāja zīda izgatavošanas noslēpumu, tāpēc tā iegūšanas tehnoloģiju Eiropa iepazina tikai ap 550. gadu.

Saskaņā ar ķīniešu leģendu par zīda atklājēju uzskata Dzeltenā imperatora sievu Ksi Ling Ši. Viņa sēdējusi dārzā zem zīdkoka un ieturējusi tējas dzeršanas rituālu, tajā brīdī zīdtārpiņa kokons iekritis viņas tējas tasītē. Ksi Ling Ši ievērojusi, ka kokoniņš karstajā šķidrumā sāk atšķetināties garā, smalkā, spīdīgā pavedienā. Sieviete bija tik sajūsmināta par tā skaistumu, maigumu un stingrību, ka nolēma no tā izgatavot imperatoram tērpu. Ilgu laiku tiesības valkāt zīda apģērbus bija tikai imperatora ģimenei. Par leģendas patiesumu atbildību neuzņemos.

Kādreizējā Ķīnas zīda citadelē Sudžo pilsētā, kas atrodas netālu no Šanhajas, vietējā gide Linda mūs aizveda uz rūpnīcu un tās tirdzniecības centru. Tur mums tika atklāts zīda ieguves un ražošanas process.

Maigums tērauda stiprumā
Zīdtauriņa kūniņā ir līdz 1500 metru garš zīda šķiedras pavediens. Ražojot zīdu, kūniņas vispirms sašķiro, tad tvaicē vai plaucē, lai padarītu tās mīkstākas, lai tiktu pie pavediena gala. Starp citu, tvaikos iznīcinātie kāpuri arī netiek bezjēdzīgi izšķiesti – tos vēlāk apēd, jo ķīniešu virtuvē zīdtārpiņi ir ļoti iecienīts kārums.

Tālāk no sagatavotajām kūniņām šķetina zīda šķiedru, no vienas kūniņas var iegūt 600 – 900 metru garu pavedienu.

Sudžo ražotnē es pirmoreiz uzzināju, ka daži tārpiņi mēdz sapīties kopā un veidojas «dvīņu» kokoni, no kuriem pavedienu nav iespējams iztīt. No tiem pēc tvaicēšanas ņem jēlzīda masu, kā vilnu, tikai šī ir elastīgāka un ļoti stipra, un ar to pilda segas, izmanto citur. Mums piedāvāja jēlzīdam izdurt cauri pirkstu – kas to izdarīšot, dāvanā dabūšot segu ar zīda pildījumu. Nevienam tas neizdevās. Ne velti šādas zīda «kodeļas» izmanto arī armijas bruņojumā.

Ar zīda šķiedru pildītām segām esot brīnišķīga iedarbība uz cilvēka veselību, uz asins cirkulāciju, uz ādu, tās ir ar īpašu termoregulācijas spēju. Zīda segas neprasa mazgāšanu, jo zīdā nedzīvo patogēnie mikroorganismi, zīds neaiztur mitrumu un neuzsūc smakas. Kā gan lai nenopērk tik labu lietu!? Protams, ar Ķīnas zīdu pildīta sega tagad ir manā īpašumā. Toties pie cerētās zīda kleitiņas vai blūzes netiku, jo pat lielākais tur pieejamais XL izmērs man nederēja.

Vēl kāds praktisks ieteikums, jo Ķīna un ķīnieši ir ļoti praktiski, vienlaikus palikdami tikpat noslēpumaini kā zīds: dabiskā zīda tērpus vislabāk mazgāt ar šampūnu tāpat kā matus, jo satur 97% proteīnu. Savukārt šampūnus un balzamus matu mazgāšanai meklējiet tos, kuru sastāvā ir zīda proteīni.

UZZIŅAI

Zīds – dabas dāvana
Vadošā zīda ražotāja pasaulē ir Ķīna, šajā valstī iegūtais zīds veido jau 60% no visa pasaules zīda produkcijas apjoma.

Zīdtauriņi ir speciāli audzēti, tie neredz un nevar lidot, vienīgais un galvenais to uzdevums ir dēt jaunas oliņas, vārdu sakot – ražot zīdu.

Lai saražotu 1 kg zīda, ir nepieciešams 6000 zīdtārpiņu. 40% kāpura masas aizņem pārveidots siekalu dziedzeris, kurā rodas zīda masa kūniņai, tāpēc šo dziedzeri sauc par zīda dziedzeri. Zīda dziedzerī izveidojusies zīda masa ir spīdīga, bālgani dzeltena un sastāv no proteīniem – fibroīna, sericīna un 18 mikroelementiem.

Kvalitatīvs zīda pavediens ir ļoti izturīgs un stiprībā salīdzināms ar tāda paša diametra tērauda diegu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pārsteidzošā Ķīna

Kategorijas