«Safari» Zemgales laukos

2014. gada 28. marts 00:00

422

Olas, ko dēj šie putni, viens pats mītiskais zaķis jums uz Lieldienām neatnesīs. Nāksies aicināt palīgā «kolēģus» vai stumt ar ķerru. Strauseņu izdētās «bumbas» teju jātur abās plaukstās, virsma ir mazliet grubuļaina un viegli zeltaini iekrāsota.

Svētku omlete būtu garda, saka Iecavas novada SIA «Zeltezeri» lopkopības konsultante Kristīne Šagbazjana. No vienas olas, kas vidēji sver 1,5 kg, pietiek 7 – 14 ēdējiem, turklāt garšu, ja speciāli nepasaka, faktiski nevarot atšķirt no vistu olām. Vārīt strausu olas pavāri neiesaka, taču Lieldienu olu kaujās šāda «smagā artilērija» noteikti ļautu iegūt veselu grozu gardu vistu olu.

SKRIEN, PIRMS DOMĀ
Strausi Iecavas laukkopības uzņēmuma aplokos uzradās pirms gada. Mērķis – audzēt tos vērtīgās un gardās gaļas ieguvei. Apmeklētāju ienākšana plašajā novietnē ar vairākiem nožogojumiem iemītniekiem izraisa vēlmi ļoti strauji visiem barā aizskriet uz telpas otru galu. Ļoti dumjš dzīvnieks, nosaka Kristīne. Strauss ir skrējējputns ar niecīgām smadzenēm, tāpēc tas viegli satraucams un no mazākā kairinājuma var nonākt panikā.

Skrienošam strausam labāk ceļā negadīties. Pieaudzis putns sver 90 kg un slienas divu metru augstumā. Ja ieskrienas, var sasniegt ātrumu 70 km/h un ar maksimālo inerci izgāž kārtīgu žogu. Kad nozares pirmsākumos iecavniekiem no āra aploka izmuka pirmais strauss, kopēji nobijušies. «Tagad nāk smiekli, bet necik ilgi, brīvsolī devās četri vai pieci. Noķērām visus. Kā? Vienkārši paveicās,» «Zemgales safari» atminas strausu pieskatītāja. Patlaban pirms siltās sezonas āra aploku žogi tiek nostiprināti.

BRAVŪRĪGS UN BAILĪGS
«Ģimeņu» novietnē, kur mazākos nodalījumos pastaigājas pa strausu tēvam ar pāris dāmām, var redzēt cēlu dižošanos un pamīšu spārnu vēcināšanu, ko pārtrauc pēkšņs skrējiens ārā pa durvīm. «Strauss ir reizē bravūrīgs un bailīgs,» raksturo Kristīne. Iecavniekiem nav gadījies, ka mammas cilvēkam varētu nodarīt ko ļaunu, bet tēti ir neprognozējami bīstami, sevišķi pavasarī. Audzētāju vidū valda pārliecība – jo niknāks, jo labāks dzimtas turpinātājs. Iecavniecei gan niknie nepatīk: «Kāds tur vairs bizness, ja bail ieiet aplokā pēc olas?!»

Strausi ir eksotiski putni, mazos strausēnus izaudzēt ir ļoti grūti, atklāj speciāliste: «Tagad saprotu, kāpēc vairāk zinošie smīkņāja, kad pirms gada sākām nodarboties ar strausu audzēšanu. Daudzi no šī biznesa atteikušies. Taču, ja strauss pārvar kritisko vecumu, tas ir ļoti izturīgs. Pirmais ir mēnesis, otrais – trīs mēneši. Ja pāraug sešus mēnešus, dzīvos ilgi un laimīgi.».

PATĪK SPĪGUĻI
Strausene caur žogu virina knābi un mēģina aizsniegt Kristīnes mobilo telefonu. «Ziņkārīgi, viņiem patīk viss, kas spīd,» raksturo saimniece. Vilinošais priekšmets ieinteresē arī viņas kaimiņieni. Pēkšņi vienam no jaunākajiem strausiem blakus novietnē galva ieķeras pašam savās spalvās. Tiklīdz tas sāk nervozi lēkāt, mēģinot atbrīvot greizi saliekto garo kaklu, citi putni izmūk pa durvīm āra laukumā. Strauss krīt panikā, un Kristīne, aši atvērusi durvis, ar veiklu kustību palīdz putnam izvilkt mazo galviņu no spalvu cilpas. Tas pagūst uzšņākt glābējai, bet viņa jau ir pa durvīm ārā. Gar sānu strausam nokaras ažūri balta spalva, kādas redzētas pie musketieru un galmadāmu cepurēm. «Tā jau ir gadījies,» stāsta Kristīne, «strauss nedomā, kā galvu dabūt ārā, bet panikā gandrīz nožņaudzas.»

Pēc gada pieredzes Kristīne tiem, kuri apsver strausu audzēšanu, sakot – vai jums ir daudz naudas, lai pāris gadus ieguldītu un mācītos? Iecavnieki tagad ganāmpulku izaudzējuši līdz 70.

Latvijā Iecavas strausu audzētāju komandai patlaban vairs īsti neesot, ar ko konsultēties, dažam var lūgt padomu Polijā. Kristīne pasūtina grāmatas no Amerikas. Strauskopji savā starpā uztur sakarus un mainās ar pieredzi, jo retajam ir kaut desmit gadu stāžs šajā nozarē.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Safari» Zemgales laukos

Kategorijas