Dzīve plūst kā smilšu bilžu kino

2014. gada 26. marts 00:00

677

Šogad skaistu jubileju – 70 gadus – nosvinējusi Bauskas kultūras centra direktores vietniece kultūras darbā Nora Trasūne. Divas dienas viņu sveica draugi, kolēģi un ģimene. Lai arī sākotnēji Nora bija pret publiska pasākuma rīkošanu, tomēr Kultūras centrā tika organizēta sirsnīga un emocionāla sumināšana. Kulminācijas mirkļos Noras acīs bija saviļņojuma asaras. Viņai tuva ir mūzika, un viens no mīļākajiem relaksācijas mirkļiem pēc garajām darba stundām ir raidījuma «Daudz laimes» skatīšanās. Dzimšanas dienas svinībās zāle bija iekārtota līdzīgi TV raidījuma studijai, visi apsveikumi bija veltīti Norai, priekšnesumus sniedza vietējās amatierkopas.

Kas svinībās saviļņoja visvairāk?
– Pārdomātais scenārijs un mīļo cilvēku pūles. 7. februārī, kad ir mana dzimšanas diena, nekādas svinības nebija paredzētas, bet no rīta kolēģi mani sagaidīja pie mājas ar baloniem rotātā busiņā. Iepriekš dažādās sarunās neslēpu savu sajūsmu par Bauskas novadpētniecības muzeja piedāvāto ekskursiju «Piedzīvojums Bauskā 20. gadsimtā» un vēlmi kādreiz apmeklēt jauniešu vidū tik populāro «Easy» bāru. Kolēģi to bija sadzirdējuši un atcerējušies. Tiku aizvesta uz šīm vietām.
Svinīgās izjūtas paspilgtināja mūziķis Gatis Zotovs, kurš ekskursijā līdzi bija paņēmis ģitāru. Mēs visu dienu dziedājām.
Nākamajā dienā Kultūras centra amatierkolektīvi mani sveica koncertā. Ļoti negribēju sarīkojumā sēdēt skatuves priekšā, lai visi mani redz, tāpēc ar radiem un draugiem bijām iekārtojušies balkonā. Kolēģi no kartona bija uztaisījuši manu dubultnieci, ko novietoja klātesošajiem redzamā vietā.
Tomēr tiku brīdināta, ka koncerta izskaņā būs jāuziet uz skatuves. Tam es piekritu. Sākumā nesapratu, kāpēc mani nosēdināja ar muguru pret skatītājiem, un tad es ieraudzīju pārsteigumu. Tika rādīts smilšu kino par manu dzīvi. Māk-sliniece no Rīgas smiltis pārvietoja pa galdu, radot skaistas bildes. Fonā skanēja manas mīļākās dziesmas, kino tika rādīts uz lielā ekrāna. Tā bija pasākuma kulminācija. Viss bija tik pārdomāti un aizkustinoši. Nedaudz žēl, ka neviens svinības nenofilmēja. Redzētais, dzirdētais un sajustais būs tagad jānēsā mūžīgā atmiņā.

Kolēģi, šķiet, zina visas jūsu vēlmes. Vai esat saliedēts kolektīvs?
– Jā, esam kā liela ģimene. Kultūras centrā esam 21 darbinieks, un kopējā bildē katram ir sava loma un īpaša nozīme. Dienu no dienas visi esam kopā, tāpēc kolēģi bija paturējuši atmiņā manas vajadzības un vēlmes.
Pēdējos divus gadus biju palikusi mājās bez datora, tāpēc amatierkopas un kolēģi saziedoja man jubilejā 500 eiro. Jutos ļoti apjukusi no pārsteiguma. Biju stāstījusi arī, ka man patīk orhidejas. Pēc jubilejas manu māju rotā kādi 15 jauni puķupodi ar šiem skaistajiem ziediem.

Kā nokļuvāt šajā darbavietā pie šādiem kolēģiem?
– Esmu dzimusi Mežotnes pagastā, vidusskolā jau mācījos Bauskā. Pēc tam nolēmu profesiju saistīt ar mūziku. Pabeidzu pedagoģisko skolu Rīgā, tur iemācījos spēlēt kokli un klavieres. Biju domājusi braukt uz Durbi strādāt par mūzikas skolotāju, bet pēdējā mirklī izlēmu, ka jānāk atpakaļ uz tēva celtajām mājām Bauskā. Sāku strādāt bērnudārzā «Pienenīte» par muzikālo audzinātāju un Bauskas 1. vidusskolā vadīju koklētāju ansambli.
Mīlestība pret mūziku mūsu ģimenē ir iedzimta. Mans tētis spēlēja orķestrī, mēs ar deviņus gadus jaunāko māsu Silviju nereti braukājām pa sarīkojumiem un muzicējām. Arī manam dēlam Kasparam patīk dziedāt.
Pēc dažiem gadiem mani uzaicināja strādāt par metodiķi rajona kultūras nodaļā. Kopš tā laika esmu mainījusi vairākus amatus, bet vienmēr palikusi uzticīga kultūras darbam. Dažkārt domāju, kā man bija prāts dzīvi saistīt ar jomu, ko nepārzinu. Laikam jau jaunībai tādas priekšrocības, tagad tā nevarētu.

Ilgus gadus esat rūpējusies par kultūras dzīves norisēm Bauskā. Vai ir kāds īpašs laika posms, ko atceraties ar siltām atmiņām?
– Tik daudz kas gadu gaitā redzēts un piedzīvots, tomēr katram laikam savs skaistums. Vērtības, uzskati un dzīves izvērtējums mainās līdz ar gadiem. Jāprot iet līdzi laikam, pieņemot situācijas, kādas tās ir.
Spilgti atminos laiku, kad dziedāju Gido Kokara vadītajā leģendārajā Bauskas rajona skolotāju jauktajā korī «Daina». Mēs bijām prestižs koris, nereti devāmies uz ārzemēm – Krieviju, Gruziju, Poliju, Itāliju. Tā kā korī lielākoties dziedāja mūzikas skolotājas, tas bija labā līmenī. Valsts konkursos izcīnījām godalgotas vietas. Korim nosvinējām 25 gadu jubileju, un pagājušā gadsimta 90. gados tas pajuka.
Diriģenti brāļi Kokari nāk no Gulbenes. Pašlaik kāda pilsētas skola plāno ierīkot muzeja istabu, veltītu abiem māksliniekiem. Esmu atradusi dažādus materiālus, bilžu albumus, pat tautastērpu, kas simbolizē kora «Daina» laiku. To visu atdosim gulbeniešiem, lai nestāv zem putekļiem un rod noderīgu pielietojumu.

Nereti nākas dzirdēt baušķenieku pārmetumus par «sauso» kultūras programmas piedāvājumu mūsu pilsētā. Kā jūs to vērtējat?
– Man liekas, ka tā uzskata tikai tie, kuri nenāk uz pasākumiem. Cenšamies ciemos aicināt interesantus māksliniekus, kas šķistu saistoši dažādām vecuma grupām, piemēram, Donu, organizējām arī viņa papildkoncertu. Nesen rīkotajā Viļa Plūdoņa 140 gadu jubilejas sarīkojumā, kurā uzstājās Kristīne Zadovska un Ingus Pētersons, zāle bija ļaužu pilna.

Kas ikdienā dāvā prieku?
– Atrašanās cilvēkos un izdošanās, darot lielus vai mazus darbus. Atzīmējot Starptautisko sieviešu dienu, bijām uzaicinājušas ciemos māksliniekus, kas dzied krievu romances. Pasākumā radījām romantisku noskaņu, zālē ienesot galdus un cienājot ar vīnu un saldumiem. Bija ieradušies mazāk kā 60 cilvēku, bet vērtējums bija pozitīvs. Tas rada gandarījumu.
Tomēr nepārtraukti jāuztraucas, lai nekas nesaiet grīstē. Man jau ir liela darba pieredze, bet reizēm pati brīnos, kā tādas problēmas varēja neparedzēt. Ja šuvēja aplami uzšuj kleitu, to jūt tikai valkātājs. Ja Kultūras centrā kas nesanāk, tad visa sabiedrība to zina un labprāt arī kritizē.
Atceros, kādreiz nākamajā dienā pēc pasākumiem, ko pati režisēju, jutos pilnīgi iztukšota. Šķiet, viss labi noritēja, bet nākamajā dienā enerģijas nav, jo visa atdota cilvēkiem. Tādās reizēs gribējās sēdēt mājās, bet tam laika neatlika.

Kādas pārmaiņas gaidāmas Kultūras centrā?
– Mums trūkst telpu mēģinājumiem un tērpu noliktavām. Ir plānots tās rast un iekārtot. Pārmaiņas paredzētas arī pirmajā stāvā pie ieejas. Tur vajadzētu ierīkot vietu dežurantam un «Biļešu paradīzes» kasei.
Mums ir ļoti saspīlēts mēģinājumu grafiks. Amatierkopas rīko mēģinājumus visos Kultūras nama stūros, pat kafejnīcā. Deju studijā «Lēra» vien ir 150 dalībnieku, viņiem mēģinājumi notiek katru darbdienu no plkst. 15 līdz 21. Nožēloju, ka neizmantojām iespēju un nepārņēmām bijušās Kristīgās skolas telpas, kurās pašlaik omulīgu mājvietu ir atraduši Bauskas bērnu un jauniešu centra dalībnieki. Mums likās, ka naudu remontam nedabūsim, un sākotnējais to telpu stāvoklis bija kritisks, tāpēc ideja par skolas apdzīvošanu šķita neprātīga.

Nora, kādi jums vēl darba plāni?
– Veci cilvēki šādiem amatiem neder – man vairs negribas dzīvoties pa skatuvi. Būtu es kāda noliktavas pārzine, varētu vēl strādāt. Man gan ir liela pieredze, kas tik viegli nevar pazust. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc mani te vajadzētu vēl turēt (smejas). Tomēr biju nolēmusi aprīlī iet pensijā, bet termiņš atlikts līdz septembrim, kad galā būs pilsētas svētki.

NORA TRASŪNE
dzimusi 1944. gada 7. februārī;
uzaugusi Bauskas novada Mežotnes pagasta «Noriņās»;
ir deviņus gadus jaunāka māsa Silvija;
izglītojusies Mežotnes pamatskolā, Bauskas 1. vidusskolā un pabeigusi Rīgas Pedagoģijas skolu;
pirmajos darba gados, 1965. – 1972. gadā, muzikālā skolotāja bērnudārzā, pēc tam strādā rajona kultūras nodaļā, vairāk nekā 40 gadu veltot šai jomai;
pašlaik ir Bauskas kultūras centra direktores vietniece;
ir mamma Dairai un Kasparam, omīte Gatim, Annijai, Patrikam, Nikolai un mazmazmeitiņai Paulai.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīve plūst kā smilšu bilžu kino

Kategorijas