Pusgadu tālu projām

2014. gada 24. marts 00:00

580

Pienākusi kārta arī man uz ilgāku laiku pamest valsti. Šis nav klasiskais variants par «lielā piķa» pelnīšanu, jo arī svešumā turpināšu strādāt par grašiem, turklāt valstī, ko var uzskatīt par nabadzīgāku un mazāk attīstītu nekā Latvija. Pusgadu esmu plānojis pavadīt tālajā Indonēzijā. Par savām gaitām vēstīšu «Bauskas Dzīves» slejās un portālā draugiem.lv.

No domas līdz darbībai vajadzēja aptuveni mēnesi. Daži pirms prombraukšanas vaicāja, vai man nav bail. Teicu – vēl nezinu, no kā baidīties. Ceturtdien, 13. martā, devos ceļā un pēc četriem lidojumiem, no kuriem tālākais bija Stokholma–Bangkoka, nonācu galamērķī. Vēl joprojām grūti noticēt, ko esmu paveicis un kur esmu nokļuvis.

Dakša palīdz karotei
Vietējo kultūru sāku iepazīt caur vēderu. Kārtīga Austrumu virtuve – mmm... Vietējie raibo uzparikti traktēja kā «salātiņus», bet nosaukumu aizmirsu uzreiz, tāpat kā visu personu vārdus, ar kurām pirmajā vakarā tiku iepazīstināts. Indonēzieši pārsvarā ēd ar karoti, bet saturs uz tās tiek uzšķūrēts ar dakšu.

Viens no mīnusiem ir tualetes un vannas istabas. Klozetpodi šeit nav populāri. Visbiežāk te ir šur tur Ukrainā un Bauskas pilskalna publiskajās labierīcībās sastopamais caurums grīdā. Tur, kur kāda rietumnieciskāka dvēsele pamanījusies uzstādīt podu, brille allaž būs notašķīta. Blakus klozetpodam atrodas caurule, ar kuru «mīnu licējiem» nedarbi jāsakopj. Vieta tualetes papīram ir paredzēta, bet nekur negadās to redzēt.

Dušas vai vannas arī te ir retums. Indonēzieši, līdzīgi kā senie latvieši pirtī, aplaista sevi ar nelielu spainīti. Ūdens tiek uzkrāts mazos flīzētos rezervuāros. Siltā ūdens viņiem nav, un te pēc tāda arī neprasās.

Pirmo reizi ārpus Eiropas
Pēc piecām dienām esmu iekārtojies Javas salas centrālās daļas galvaspilsētā Semarangā un iemācījies sveicienu: «Selamat sore! Apa kabar?» (‘Labvakar! Kā iet?’). Tā kā pirmo reizi esmu pametis Eiropu, kultūršoks ir neizbēgams. Taču man ir pastāvīgs interneta pieslēgums, tāpēc varu vēstīt par iespaidiem.

Kaut valstī dominē musulmanisms, mana ikdiena lielākoties ir saistīta ar kristiešiem. Pirmās trīs dienas tiku sirsnīgi uzņemts vēstures skolotāja Pabudi Pri mājās. Ģimene ir kristieši, kas katru svētdienu cītīgi apmeklē baznīcu. Turpmākos mēnešus dzīvošu īrētā istabiņā mājā, kuras saimniece ir kristiete, kā brīvprātīgais strādāju kristiešu skolā.

Līdz pagājušā gadsimta sākumam Indonēzija atradās Nīderlandes pakļautībā. No kolonijas laikiem pilsētā vēl joprojām ir daudz holandiešu būvju.

Musulmaņu klātbūtne jūtama ar lūgšanām piecas reizes dienā, ko pārraida pa pilsētā izvietotiem skaļruņiem. Viens atrodas netālu no mana mitekļa, šķiet, «dziedošais» vīriņš stāv uz mana balkona. Pēc pirmās lūgšanas plkst. 4.30 dažkārt grūti aizmigt vēlreiz.

Žūst vairākas dienas
Vietā, kur puse gada ir mitrā sezona, bet otra puse – vasaras jeb sausā sezona, no rītiem Saule uzlec pēkšņi un tumsa iestājas agri. Te ir karsts, virs trīsdesmit grādiem. Pagaidām vēl neesmu apdedzis, jo lielākoties uzturos labi vēdinātās telpās. Taču dators gan ir sācis rūkt skaļāk, jo dzesēšanas sistēmai uzkrauta papildu slodze. Gaiss te ir ļoti mitrs, dažbrīd ir sajūta, ka sēdētu pirtī. Papīra lapas pirmajā miteklī uz galda pēc dienas kļūst mīkstas un viegli miklas. Dvielis, ko izkāru žāvēties, arī pēc divām dienām nebija sausāks. Labi, ka jaunajā mājoklī ar šo problēmu vairs nav jāsaskaras.

Populārākais veids, kā šeit veldzēties, ir dzert negāzētu ūdeni. Lielākie ūdens izplatītāji ir «Nestle» un «Danone». Saldējums te nav īpaši pieprasīts, jo pat pašā lielākajā lielveikalā manīju tikai kādus četrus ledusskapjus.

Vietējie strebj ļoti saldu melno tēju vai kafiju. Pats esmu pamēģinājis dažādu eksotisku augļu sulas, piemēram, avokado, guavas un duriana sulu. Pēdējais ir smakojošs auglis ar īpatnēju garšu, ko grūti aprakstīt. Jāpamēģina katram pašam! Dārzenis kazava pēc garšas atgādina kartupeli. Likās, ka esmu aizmucis no dienišķajiem tupeņiem...

Ēdamlietām ir jābūt hermētiski noslēgtām. Vienu rītu pa maizīšu paciņu sīki kukainīši rosījās. Veikalā redzēju indīgu zaļu tostermaizi. Domāju – sabojājusies, bet nē, tādām tām jābūt!

Veģetārisms atlikts
Radies priekšstats, ka indonēziešiem asie ēdieni ne pārāk patīk. Toties vietējā ķīniešu minoritāte un es ēdamajam labprāt piegāž čili mērci. Kādu laiku piebremzēšu ar veģetāro dzīvesveidu, lai saprastu, kas ir kas un kā to paprasīt viņu valodā. Viens no šejienes populārākajiem gardumiem ir sate jeb uz kociņa uzsprausti grilēti vistas gaļas gabaliņi zemesriekstu mērcē. Populāra ir japāņu virtuve, «ramen» šeit maksā 10 tūkstošus Indonēzijas rūpiju (aptuveni 70 eiro centi).

Tikpat kā katrs ielās redzamais auto nāk no Japānas. Mašīnas ir jaunas, pēdējo gadu izlaiduma. Pabudi paskaidroja, ka japāņu auto te ir ļoti lēti. Par savu «Toyota» «džipu» viņš samaksājis 18 tūkstošus ASV dolāru. Tautā visiecienītākie ir mopēdi, motorolleri un motocikli, kas satiksmi bieži pārvērš haosā.

Transporta līdzekļa nolikšana pie dažādām iestādēm pārsvarā ir maksas pakalpojums. Ielās patrulē vīrs, kas ierāda vietu un iekasē apmēram 15 eiro centu ekvivalentu. Degviela benzīntankā maksā aptuveni 50 eiro centus litrā. To var iegādāties arī uz ielas, salietu pudelēs. Sabiedriskais transports te ir mazi oranži busiņi, brauciens vienā virzienā izmaksā 22 centus. Busiņa šoferis nezināja, kas ir Latvija, tāpēc viens no maniem jaunajiem paziņām teica, ka esmu no Ukrainas. Tā vieglāk saprast.

Vīriešiem gari nagi
Vietējo ļaužu paražas ir diezgan neparastas. Šeit vīriešiem ir gari nagi, bet sievietēm – īsi. Deguna šņaukšana šeit ir rupjš žests, bet atraugāšanās – piedienīga parādība. Ārzemniekus indonēzieši sauc par «bule», taču lielākoties tas apzīmē «baltos». Indonēzieši rīsus ēd trīs reizes dienā.

Indonēziešu pasēs obligāti jābūt ierakstītai reliģiskajai piederībai. Reliģiskās kopienas – musulmaņi, kristieši, budisti, hinduisti – savā starpā nekaro. Arī ar sieviešu tiesībām, šķiet, viss ir kārtībā – uz vēlēšanu plakātiem redzamas daiļā dzimuma pārstāves gan ar lakatiem, gan bez tiem. Daudzi prot vismaz kaut ko angliski pateikt, taču citiem vienīgais vārds, ar ko tiek uzrunāti gan svešzemju vīrieši, gan sievietes, ir «mister».

Nesen devos iepirkties, lai papildinātu drēbju krājumus. Cenu ziņā lielveikala piedāvājums bija ļoti pieejams, taču tajā nebija pielaikojamās kameras. Uz labu veiksmi sapirku lielākā izmēra – XL – kreklus un veļu. Mājās secināju, ka divi krekli pārlieku pieguļ manam barotajam ķermenim, bet trešais neder. Apakšbikses, teikšu, ir nepiedienīgi mazas. Laikam būs nopietni jāķeras pie svara samazināšanas. Sampai jumpa lagi! (‘Atā!’)

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pusgadu tālu projām

Kategorijas