Aizliegtais karavīrs

2014. gada 24. marts 00:00

958

Smaidīgais, sirmais vīrs pieceļas un spēcīgi paspiež roku. Apmešanās pie mazmeitas Jelgavā, tuvāk ārstiem, esot tikai uz laiku, atkopjoties no meža darbos pirms pāris gadiem iegūtā veselības bojājuma. Leonīds Privka, kā bērns izsūtīts 1941. gadā pēc padomju karaspēka ienākšanas un pēc atgriešanās apmeties jaunceltā mežziņa mājā Zālītē pie Iecavas, vienmēr bijis stalts vīrs. Kad vaicāju, kurš no Sibīrijas bildē redzamajiem ir pats, smejas – viņam bijuši tādi augšstilbu muskuļi, ka visas bikses izskatījušās pēc galifē.

Kurā gadā atbraucāt no izsūtījuma?
– Atgriezos 1957. gadā no Krasnojarskas novada Berjozovkas rajona. Sibīrijā no 13 gadiem taigā strādāju, pēdējos gados izsūtījumā braucu komandējumos. Man nav daudz gadu, tikai 83. Zālītē nonācu pēc Sibīrijas, bet aizveda mūs no Balviem. Tur es dzīvoju ar vecākiem, mamma krājkasē strādāja. Atmiņā man stāv viss no pirmās dienas. Kad mūs aizveda, man bija desmit gadu. Kara briesmas es neredzēju.

Pulkstenis bija ap pusčetriem, kad mamma mūs cēla augšā. Divi zaldāti un divi oficieri ienāca un sāka pratināt mammu. Papum bija apbalvojumi atvilktnē, viņš Kalpaka armijā dienēja. Pieteicās vēl jauns puika. Viņš ir 1903. gadā dzimis, gāja pie Kalpaka, lai pieņem. Bija izlūks, vizinājās ar zirdziņu garām bermontiešiem un pēc tam stāstīja Kalpakam, ko redzējis. Viņam tā kā bildes palika acīs, laba redzes atmiņa.

Pats bijāt mazpulcēnos vai jaunsargos brīvvalsts laikā?
– Vēl nebiju paspējis. Divas klases es biju pabeidzis. Brālis bija par divi gadi jaunāks, un māsai bija nepilni divi gadi. Kad atnāca pakaļ, oficieris pa tēva rakstāmgaldu vandījās, dabūja apbalvojumus, Trīszvaigžņu ordeni. Atrada pistoli, tā nebija kaujas pistole, bet starta. Tēvs arī sportoja. Sāka bļaut uz mammu. Pie mums trešajā istabā pēc padomju karaspēka ienākšanas bija ievietots krievu oficieris. Ienāca un teica vedējiem – vai neatšķirat kaujas ieroci no sporta? Es paņēmu līdzi skolas somu, zīmēšanas burtnīcu un krāsas. Kad mūs ielādēja mašīnā, mamma bija vienā kleitā, mēs – vasaras šortos un krekliņos. Virsnieks, kas pie mums dzīvoja, iznesa mammai putekļu mēteli, ko ap pleciem aplikt.

Mūs Balvu stacijā iesēdināja lopu vagonā pirmos. Ap sešiem sāka pienākt mašīnas un zirgu pajūgi, vagonu piepildīja ātri. Līdz Gulbenei aizveda, tur vēl cilvēkus ielika, sākās ceļojums uz Sibīriju. Mūs aizveda vienā pajūgā uz Berjozovkas rajonu, Ļebeģinkas ciemu. Vienā istabā ielika pie kāda vīra, mēs gadu tur nodzīvojām. Pēc tam kolhoza priekšnieks iedeva pirtiņu, kur smēde bijusi. Durvis, logs bija, krāsni uztaisīja. Krievu maizes krāsns, tas bija kaut kas! Vienmēr silta, uz tās varēja gulēt.

Kā izsūtījumā iztikāt?
– Mammu nosūtīja strādāt taigā. Priedes līdz diviem metriem diametrā bija jāzāģē. Tur no bluķiem skaldīja mucām dēlīšus. Mamma Latvijā visu mūžu kantorī strādāja, pie smaga darba nebija radusi. Viņa mežā neilgi pastrādāja. Saslima, sākās asiņošana, bija jāved uz slimnīcu. Mums uzreiz mazāk pārtikas. Katram bērnam 200 gramu dienā maizes deva, strādājošajiem – 500 gramus. Es domāju – man spēks ir, iešu mammas vietā mežā. Pieteicos, un pieņēma. Tad es saņēmu 500 gramu maizes, mums bija vairāk, ko ēst.

Grūti bija no sākuma, kad aizveda, mums nekā nebija. Pirmajā laikā galvenā pārtika bija nātres un balandas. Tas mūs uzturēja. Ar skolu man iznāca tā. Latvijā biju pārcelts trešajā klasē, bet Sibīrijā bija jāiet pirmajā, es krievu rakstu nepazinu. Matemātikā uzdevumus visus atrisināju, tie bija viegli. Tad vienreiz krieviem bija daudz utu galvās. Skolotāja deva rīkojumu, lai visiem nodzen matus. Man bija žēl, smuka frizūra, vienmēr kupli mati bijuši. Mammai neteicu, atnācu uz skolu ar matiem. Skolotāja paņēma ar dzenamo mašīnīti un iztaisīja «šoseju» uz manas galvas. Saliku zīmuļus un burtnīcu somā un aizgāju mājās. Pēc tam skolotāja nāca uz mājām piedošanu lūgt, bet es – nē, un viss! Uz skolu vairs negāju.

Kāda bija sibīriešu attieksme pret jums? Par fašistiem nesaukāja?
– Kā kurš, bija visādi. Kad sāku strādāt mežā, pēc kāda laika mani pielika pie atsveķošanas. Ražošanas vadītājs atbrauca vienu reizi, bet es biju aizgājis kilometru uz veikalu. Atnācu, un viņš jau gaida mani – kā tu drīksti vazāties?! Es zināju, ka viņš ir Vlasova armijā dienējis. Saku – es vāciešiem zābakus netīrīju, bet tu gan. Viņš man iesita, bet – kā es viņam iebelzu, tā viņš līdz vakaram gulēja. Es jau nu nepakļaušos! Aizbraucu pie priekšniecības, visu izstāstīju un prasīju, lai palaiž uz Nazarovas pilsētu celtniecībā strādāt. Tur arī strādāju tālāk, pēc tam braukāju uz citām vietām meža un celtniecības darbos.

Kā jūs nonācāt Zālītē?
– Piecdesmitajos gados vienā ešelonā veda uz Latviju bāreņus, kam vecāki bija nomiruši. Tad mans brālis aizbrauca viens pats uz Latviju. Viņš no Rīgas tika iesaukts armijā. Es atgriezos 1957. gadā. Pirms tam mani novembrī noņēma no specuzskaites un atsūtīja pavēsti – armijas mācības uz trim mēnešiem. Es vēl dabūju tur ziemā pa sniegu pabradāt. Pēc tam vajadzēja strādāt, lai būtu ceļa nauda. Atpakaļ bija pašiem par saviem līdzekļiem jātiek.

Vispirms pieteicos Rīgā zagsā ar meiteni, ar ko kopā atbraucu. Viņa man kļuva par sievu, Marija. Bija no Krustpils izsūtīta. 23. decembrī esmu dzimis, un 24. decembrī mūs sarakstīja. Saku – mums liecinieku nav, tikko atbraucām. Gredzeni palika ceļā, bija dārgi jāmaksā. Bauskā pieteicos mežrūpniecības saimniecībā, sāku strādāt Zālītē atsveķošanā. Apmetāmies «Priedītēs», tās bija padomju gados celtas mežstrādniekiem. Vēlāk es mājas nopirku. Pēc tam man piešķīra astoņus hektārus meža un 12 hektārus aramzemes, bet tikai trīs bija zeme, pārējais purvs.

Vai jutāt īpašu attieksmi pret sevi, ka esat izsūtītais?
– Stingri es jutu. Toreiz Iecavas pagastā bija Ziemeļu ciems, es tur biju par deputātu deviņus sasaukumus. Tajā laikā mani stingri pieskatīja Bauskas čekists Burbo. Tas mani 20 gadus regulāri intervēja savā mašīnā. Ko tāds dara, ko šāds dara... Ziniet, tas bija sāpīgi. Neuzticēšanās. Skaidrs, ka es biju apbēdināts – manus draugus sauca armijā, bet mani ne! Gan jau visi ieraksti ir, un varbūt esmu čekas maisos... (nosmejas)

Kāda būtu jūsu dzīve, ja Latvija netiktu okupēta?
– Es noteikti būtu oficieris. Mans vecaistēvs Jānis Privka bija pulkvežleitnants. Kad Kalpaks uzvarēja, viņš bija militārais prokurors. Žēl, ka mums tika atņemta bērnība un jaunība. Skaidrs, mēs taigā brīvi dzīvojām, ar jauniešiem gājām pastaigās, tur ierasts garmošku spēlēt un dancot, kad salasās. Māsa pēc atgriešanās Rīgā pie tantēm bija apmetusies, gāja skolā, brāli iesauca armijā. Viņš nodienēja nepilnu gadu, bet, kad tur dabūja zināt, ka ir no izsūtītajiem, atgriezās pie mums. Viņš Rīgā strādāja fabrikā «17. jūnijs», kur cepumus taisīja. Māsa bija meistare «17. jūnijā». Mamma 1984. gadā saslima un nomira. Brālis arī miris, bet māsa vakar bija atbraukusi ciemos pie manis.

Man un Marijai piedzima divi dēli. Vecākais dēls nostrādājis policijā daudz gadu. Jaunākais bija visādos darbos, par šoferi braukāja.

Vai esat apmeklējis izsūtījuma vietas Sibīrijā pēc tam, kad atgriezāties?
– Es biju tur vienreiz. Sieva un dēls brauca līdzi. Salīdzināt ar Latviju nevarēja. Autobuss kursē, bet nekādas informācijas, uz kurieni tas iet, nav. Sievai vajadzēja nokļūt uz Kominternes ciematu, kur viņa šahtās strādāja. Tur ieguva ogles. Vienreiz šahta iebruka, un viņa kļuva par pirmās grupas invalīdi uz diviem gadiem. Uzkrita blāķis uz sprandas. Dzīva palika. Vēlāk viņa strādāja skolā par saimniecības vadītāju, desmit klases pabeidza. Es esmu pabeidzis divas klases un desmit koridorus. (smejas) Kad strādā, mācības vairs neiet.

Tagad, ja būs spēks, braukšu atpakaļ uz «Priedītēm». Mani uz mežu velk, man mežā patīk.

Kā vērtējat notikumus Ukrainā? Vai latviešiem vajadzētu baidīties no vēstures atkārtošanās?
– Grūti pateikt. Uzticēties Maskavai pārāk nevar. Krievi nav ļauni. Sibīrijā viņi bija sirsnīgi cilvēki. Kad es biju apsaldējis kājas, man visi nagi nolīda nost un kājas bija zilas. Vietējās vecenītes atnesa zosu taukus un teica – smērē, un būs labi. Tad es to zilumu dabūju nost un staigāju līdz šim brīdim. Taču varaskāre Krievijā dažiem ir milzīga. Ar to jārēķinās.

Leonīds Privka

Dzimis: 1930. gada 23. decembrī.

Izglītība: divas klases pamatskolā Pirmās brīvvalsts laikā līdz padomju okupācijai.

Profesija: no 13 gadu vecuma strādājis meža darbos, celtniecībā.

Ģimene: tēvs Leonīds bijis Latvijas armijas virsnieks, vectēvs Jānis Privka – pulkvežleitnants un militārais prokurors.

1941. gadā kopā ar Leonīdu izsūtīta māte, brālis Valdemārs un māsa Aina.

1957. gadā atgriezies no Sibīrijas kopā ar līgavu Mariju.

Ģimenē ir divi dēli, pulciņš mazbērnu.

Kopš 50. gadu beigām strādājis Bauskas mežrūpniecības saimniecības Zālītes iecirknī.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Aizliegtais karavīrs

Kategorijas