Meitene no Vidzemes pakalniem

2014. gada 21. marts 00:00

870

40 gadu jubilejā gaida pārsteigumus no mājiniekiem.

Bauskas novada Mežotnes pagasta kultūras pasākumu organizatorei Ingai Mauriņai viņas 40. dzimšanas dienā pārsteigumu 22. martā būs sarūpējuši viņas mīļie: vīrs, meitas, draugi.

«Telefonā īsziņas tiek sūtītas, elektroniskās vēstulītes arī ceļo, jūtu – būs pārsteigums. Pati šoreiz izdomāju trīs dienas pirms un trīs dienas pēc ballītes neko necept, ne-šmorēt un «nešrubīt». Tādēļ apaļās jubilejas svinēšana iecerēta ārēji klusā noskaņā, bet sirdī visi būsim jautri, neprātīgi, kā jau tas mūsu ģimenei raksturīgi,» atklāj Inga.

Kaila Zemgalē
Ļaušanās sirdsbalsij, neprātam un liktenim meiteni, kura augusi Vidzemē, Drabešu pagastā pie Āraišu ezera krastiem, pirms daudziem gadiem atveda uz Bausku. Laikam ritot, pirmās emocijas Ingai joprojām nav zudušas: «Pauguros un ielejās augusi, es šeit, Zemgales klajumos, sajutos kā kaila būtne, kurai visi redz cauri. Kultūršoks bija milzīgs. Nav, ko slēpt, cilvēki šeit ir pavisam citādāki nekā Vidzemē.»

Bērnības pakalnos apgūto «kūleņošanu» jubilāre nav pārtraukusi, arī Zemgales līdzenumā nonākot. Pēc vairākiem lielveikala ceptuvē nostrādātiem gadiem Inga tā vienkārši ņēma un atsaucās sludinājumam, ka Mežotnē meklē kultūras darba vadītāju. «Gāju pie pagasta priekšnieces un teicu, ka esmu kulturāla, Jāņmuižā apguvusi daiļdārznieces profesiju, tātad saprotu kaut ko arī no daiļajām mākslām. Taču piedāvātajā profesijā pieredzes man nav, ir vien gribēšana un varēšana,» vieglā gaisīgumā savu nonākšanu pašreizējā darbā atstāsta Inga.

Romantiķe un spītniece
Toreizējo izvēli viņa nenožēlo, lai gan atzīst, ka viegls šis darbs nav. Radīt pozitīvu piedāvājumu pusotram tūkstotim pagasta iedzīvotāju nav viegli. Tomēr darbs silda sirdi, un tas ir galvenais. «Kad tu esi piekususi kā suns, bet redzi, ka pasākums ir izdevies un sanākušo sejās nolasāmas emocijas, kuras tu esi vēlējusies viņiem dot, – tas ir liels gandarījums. Tad aizmirtas negulētās naktis un to radītās rūpju rievas zem acīm. Šīs emocijas mani dara laimīgu,» atzīstas I. Mauriņa.

Jubilāre sevi dēvē par nelabojamu romantiķi un sapņotāju, bet viņas raksturā vietu rod arī Auna zīmei raksturīgais spīts un ietiepība. Tas, iespējams, ļauj joprojām uzturēt dzīvu sapni par savu lauku māju un iecerēto idilli tajā. «Joprojām esam ceļā uz savu sapni un ticam, ka to īstenosim. Pēc gadiem desmit es sevi nesaredzu pašreizējā amatā. Arī kūku cepšana lielveikalā nebūs mana pamatnodarbošanās,» nākotni prognozē Inga.

Nav jābaidās sapņot
«Iespējams, dzīvosim savās lauku mājās Jaunsaules pusē, audzēsim aitas, taisīsim gardu sieru, varbūt kādu sētas stūri piedāvāsim lauku apceļotājiem. Meitām jau ir kārtīgi draugi, tad jau man būs mazbērni, noteikti mazdēliņš. Galvenais, nav jābaidās sapņot, nevajag slinkot, un jāseko savam sapnim,» secina jubilāre.

Kā apliecinājumu saviem uzskatiem Inga min, piemēram, nokļūšanu žurnāla «Ieva» vasaras nometnē. Vēlme piedalīties tādā piedzīvojumiem pilnā nedēļā bijusi tik liela, ka konkursam sacerējusi saistošu vēstuli. Žūriju Ingas atziņas uzrunājušas, un tagad viņu silda atmiņas par brīnišķīgu cilvēku kompānijā pavadītām dienām.

Līdzīgā veidā piepildījies arī sapnis par nokļūšanu Itālijā. Dārgām tūrisma ceļazīmēm naudu nav izdevies sakrāt, bet dienvidu zemes valdzinājumu Inga ar vīru izbaudījusi, braucot turp kopā ar pagasta sportistiem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Meitene no Vidzemes pakalniem

Kategorijas