BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ticībā un grāmatās gūst spēku un prieku

Aina Ušča

2014. gada 21. marts 00:00

70
Ticībā un grāmatās gūst spēku un prieku

Annai Līdakai no Bauskas novada Vecsaules pagasta «Līdumniekiem» ir 88 gadi, un viņa, sākot sarunu ar «Bauskas Dzīvi», teic: «Tagad nav neviena, ar ko parunāties par Dievu un baznīcu. Ik rītu un vakaru mājās klusiņām noskaitu lūgšanu, lai Dieviņš visiem maniem mīļajiem stāv klāt un pasargā.»

Lūgšanas notur mājās 
Annas kaimiņiene šad tad viņu aizved uz Vecsaules skolas kapelu. Tā ir silta un mājīga. Vecsaulietei šeit patīk uzkavēties klusumā un lūgšanās. Kapela atrodas blakus ciema bibliotēkai. Pošoties mājās, Anna paņem lielu saini ar grāmatām. Viņa lasa, kā pati saka, gandrīz nepārtraukti. Māmuļa, kura nav gājusi augstās skolās, izvēlas labu literatūru. Viņa aizraujas ar latviešu trimdas rakstnieku mantojumu. Annas ļoti iecienīts autors ir novadnieks Jānis Sarma. Viņa iedziļinās arī laikabiedru biogrāfijās un seko latviešu oriģinālliteratūras jaunumiem. Sievietes rimtajā dzīvē ticība un grāmatas ir pamatvērtības. Grāmatplauktā atrodas gan lūgšanu un dziesmu grāmatas, gan laicīgā literatūra.

Anna ir luterāne, kristīta un iesvētīta dzimtās Jelgavas Svētās Annas baznīcā. Viņa stāsta: «Manā bērnībā bija tā – ja kādu svētdienu netikām uz baznīcu, tad vecāki mājās vadīja ģimenes lūgšanas. Tas kļuva par ieradumu arī pašas ģimenē. Ticība man dod spēku izturēt likteņa triecienus. Jaunos gados paliku atraitne ar četriem bērniem. Pēc kara Jelgavā iepazinos ar vecsaulieti Jāni Līdaku, apprecējāmies. Viņš bija pulka gadu par mani vecāks. Pēkšņi nomira, kad bērniņi bija vēl pavisam mazi. Viņi kā irbītes man visur tekalēja līdzi. Bez gala un bez prāta esmu savus bērnus mīlējusi. Visos sūrajos pārbaudījumos man Dievs ir stāvējis klāt. Tagad no rīta un vakarā noskaitu tēvreizi par saviem četriem bērniem, astoņiem mazbērniem un deviņiem mazmazbērniem.»

Nodokļu slogs
Jāņa un Annas Līdaku laulības notika Vecsaules luterāņu baznīcā. Kopš 1948. gada viņa ir draudzes locekle. Piecdesmitajos gados Vecsaules draudzē kalpoja Ķekavas mācītājs Teodors Valters. Dievkalpojumi notika reizi mēnesī. Cilvēku bija ļoti maz. Daudzi bija izsūtīti, citi baidījās no padomju režīma represijām un dievnamu neapmeklēja.

Anna tolaik darbojās draudzes padomē, par to laiku viņa atceras: «Draudzei uzlika šausmīgi lielus nodokļus. Staigāju pa mājām un lūdzu vecsauliešiem naudiņu, bet tajā laikā valdīja liela nabadzība. Nevienam nebija naudas. Beigās notika tā, ka 1965. gadā, ja atmiņa neviļ, draudze pārtrauca darbību nesamaksājamā nodokļu sloga un cilvēku trūkuma dēļ dievkalpojumos. Mani trīs bērni ir kristīti Vecsaules baznīcā, bet jaunāko klusiņām aizvedu pie Bauskas Svētā Gara luterāņu baznīcas prāvesta Paula Žibeika. Daudzi vecsaulieši tā darīja. Tikai retu reizi varēju aizbraukt uz svētdienas dievkalpojumu Bauskā, jo lauku darbu gūzma bija milzīga.»

Baznīcā maluši graudus
Mācītāju Paulu Žibeiku, kurš ārēji šķita visai atturīgs, vecsauliete atminas kā gaišu, sirsnīgu un atvērtu cilvēku. Anna vairākkārt ir ciemojusies viņa dzīvoklī, sarunājusies. Viņa piemetina: «Manai svainei Žibeika sprediķi gan nepatika, jo viņš mīlēja runāt līdzībās. Dažiem to bija grūti saprast. Man par Bauskas prāvestu gan ir jaukas un saulainas atmiņas.»

Tikmēr slēgtajā Vecsaules luterāņu dievnamā vietējā vara nolēma ierīkot graudu noliktavu, bet priekšnamā – dzirnavas. Par darbu kolhozā strādniekiem, arī Annai Līdakai, piešķīra noteiktu daudzumu graudu. «Reiz biju pēc tiem aizbraukusi, un man sažņaudzās sirds. Baznīcas priekštelpa, kurā mala graudus, bija nokūpējusi melna kā rija. Dievnams arī no ārpuses izskatījās nožēlojami: mūri ložu cauršauti, jo Otrā pasaules kara laikā netālu atradās frontes līnija. Šāviņu pēdas arī tagad redzamas, toties baznīcas iekšpuse ir jauki un ar lielu mīlestību sakārtota. Pie Vecsaules mācītāja Jāņa Tāluma cilvēki brauc no malu malām kristīt bērnus. Viņš visiem patīk, visi viņu ciena,» atzīst Anna Līdaka.

Dieviņš devis labu redzi
Vecsaules luterāņu draudze atjaunoja darbību 1992. gadā. Dievnama atdzimšanā nozīmīga loma ir vecsauliešu Rudzīšu ģimenei. Anna teic, ka ilgus gadus draudzes vecākais bija Roberts Rudzītis, vēlāk – viņa sieva Aina, bet tagad draudzi vada meita Rasma Maldute. Viņas vectēvs Krišs Bauris bija Vecsaules baznīcas zvaniķis.

Anna Līdaka mīļuprāt apmeklētu svētdienas dievkalpojumus, bet nu labu laiku to nedara pavisam prozaiska iemesla dēļ. «Kad mācītājs runā no kanceles, slikti varu sadzirdēt. Skaņa it kā izplūst telpā. Kāpēc man jāsēž, lai tikai skaitītos, ka esmu bijusi baznīcā? Tad labāk mājās no visas sirds skaitu lūgšanas. Es nepārdzīvoju, ka dzirde ir kļuvusi švakāka, toties Dieviņš man ir devis labu redzi un atvēris grāmatu pasauli. Arī par atmiņu nesūdzos. Atceros visu savas dzīves svarīgāko notikumu gadus un datumus. Joprojām lasu bez brillēm. Mazliet atpūšos, kad acis nogurst, un atkal ķeros pie grāmatām. Brilles man ir. Rezervei noliktas, stāv uz galdiņa,» priecīgi stāsta vecsauliete.