Kas nāks veco meistaru vietā?

2014. gada 17. janvāris 00:00

616

70 gadu jubileju svin Raitis Kļaviņš.

Pensionētais televizoru un radioaparātu meistars baušķenieks Raitis Kļaviņš uzskata – katram no mums ir savs talants, kas jāizkopj un jāliek lietā maizes gādāšanai: «Tie, kas speciāli meklē jomas, kur var daudz nopelnīt, bet no tā neko nesaprot, nekur tālu netiek.»
Vēl joprojām, ja kāds palūdz, Raitis vienu vai otru ierīci salabos. Ar jaunajiem, plakanajiem televizoriem viņš gan netiek galā. «Pirmkārt, mājas apstākļos tos nevar salabot, ir vajadzīga darbnīca. Otrkārt, kas ir pats galvenais, nav man vairs redze tik laba. Tā tomēr ir ļoti smalka padarīšana,» uzskata jubilārs.

Bez elektrības
R. Kļaviņam labi atmiņā palicis brīdis, kad pirmo reizi izdzirdēja radio: «Tolaik biju astoņus gadus vecs. No blakusistabas nāca nedzirdēts troksnis. Gāju skatīties, kas tur notiek. Un tur tas bija. Klausījos, skatījos un brīnījos.» Ierīci darbinājušas baterijas, jo mājā elektrības nebija. Tā Raita ikdienā ienāca četrus gadus vēlāk, kad viņa ģimene pārcēlās no toreizējā Cēsu rajona Kosas pagasta uz Jelgavas rajona Jaunsvirlauku.

Dabaszinības, it īpaši fizika, jubilāru uzrunājusi jau pamatskolā. Savukārt vidusskolas gados, kad fizikas stundās pienākusi tēma par virknes slēgumiem, Raitis aicināts par to stāstīt klases priekšā. Tā kā abiem ar tēvu tolaik interesēja radiolietas, savs zināšanu pamats jau bija iepriekš «ieborēts».

Lai vai kā, Tehniskajā universitātē Raitis iestājkonkursu neizturēja, un klāt bija iesaukums armijā. Divi gadi tika aizvadīti Ukrainā, pārraugot jūras robežu. Toties brīvais laiks izmantots, mācoties teoriju par radioaparātiem un televizoriem.

Pierāda sevi
«Kad atbraucu mājās, pa taisno gāju uz darbnīcām un meklēju darbu. Vispirms laimi mēģināju Rīgā, tad Jelgavā, bet nevienam tāds bez diploma nebija vajadzīgs. Atbraucu uz Bausku, un arī te vispirms jautāja, vai esmu mācījies, kad teicu – nē, paprasīja, vai varu salabot radioaparātu. Iedeva vienu, un arī salaboju. Pēc tam mani aizsūtīja uz Rīgu pēc papīriem un sāku strādāt,» atklāj meistars. Radio un televizoru darbnīca «Elektrons» kļuva par viņa pirmo un vienīgo darbavietu.

Pirmos piecus gadus Raitis laboja radioaparātus un citu skaņas tehniku, tad pamazām pārgāja uz televizoriem. «Bauskā televīziju varēja redzēt kopš 1956. gada, tad nākamo desmit, piecpadsmit gadu laikā televizori nebija īpaši mainījušies, jo tehnoloģijas tik strauji neattīstījās. Ierīču kvalitāte kliboja, un detaļas bija grūti dabūt. Kad 1974. gadā pie mums parādījās pirmie krāsu televizori, tad gan mēnesi pavadīju kursos Ļeņingradā. Un tad nāca deviņdesmitie ar pāreju uz PAL raidīšanas standartu un stabilajiem ārzemju televizoriem, kuriem iespēja aizdegties un nodedzināt māju, kā tas bija ar krievu izstrādājumiem, bija minimāla,» atceras baušķenieks.

Jauns izaicinājums
Reiz, kad par piecpadsmit minūšu darbu jubilārs paprasījis piecus rubļus, kāda kliente galvā sarēķinājusi dienas peļņu un savu dēlu aizsūtījusi mācīties par televizoru meistaru. «Kādus divus mēnešus izturēja, vēlāk aizgāja uz celtniecību. Man kopā ir bijuši kādi desmit mācekļi, kas izgājuši divus gadus garas apmācības. Tikai viens vai divi no viņiem pēc prakses sāka šajā specialitātē strādāt. Tam vienkārši ir jābūt asinīs,» uzskata Raitis.

Viņu nedaudz uztrauc fakts, ka Bauskā ir palicis tikai viens televizoru meistars, kas vēl nav devies pensijā, taču arī viņam nav tālu līdz tam. «Kas būs mūsu vietā? Kopš pārejas uz virszemes televīziju, viss ir kļuvis daudz sarežģītāks, jo ir daudz vairāk apstākļu, kas ietekmē to, vai bilde būs redzama.»

Lai nebūtu garlaicīgi, pensionārs šad tad kaut ko palabo. Pašlaik viņa rokās nonācis kāds nestrādājošs rotaļu robots, ko Raitis vēlas salabot, lai to vēlāk uzdāvinātu mazdēlam. «Tas man būs tāds kā diplomdarbs. Lai vispār saprastu, vai viņš strādā, vispirms būs jāsāk ar vadu nomaiņu, kas visi ir apdrupuši,» stāsta baušķenieks.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kas nāks veco meistaru vietā?

Kategorijas