Enerģijas robeža

2014. gada 8. janvāris 00:00

Rundāles novada Viesturu pagasta «Robežnieku Zemdegas» apvieno precēta pāra dzimto māju nosaukumus. Ligitas un Aļģirta Beķeru «ligzdiņa» ir viņu divu ideālo pasauļu savienojums nu jau vairāk nekā 20 gadu.

Atpakaļ uz «Robežniekiem»
Ligita dzimusi un augusi «Robežniekos» – mājā, kur pirmo pamatakmeni licis viņas vectēvs pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā. Jaunības trakumā gan sanācis noenkuroties Bauskā, taču nu jau vairāk nekā 20 gadu Ligita kopā ar vīru dzīvo savās dzimtas mājās.

Sētā saimniekojuši Ligitas vecvecāki, pēcāk vecāki, nu pāris cer, ka tālāk «stafete tiks nodota» vecākajam dēlam Jānim. Viņa vārds dots par godu Ligitas un Aļģirta vectēviem – abiem Jāņiem. Otrs dēls Mārtiņš un meita Elga atbrauc vien ciemos. Vasara gan ir prieku laiks, jo tad pieredzi lauku dzīvē gūst mazbērni.

Jaunsaule Viesturos
Tuvākajā apkārtnē ir vismaz vēl divas «Robežnieku» mājas. Tas šad tad sagādā problēmas, piemēram, pasta sūtījumus dažreiz vēl joprojām piegādā uz neīsto adresi. Ka ar to radīsies klapatas, saimnieki sapratuši jau 1994. gada jūnijā, kad abi kā laulāts pāris spēruši kāju pāri slieksnim. «Nebūtu ne vainas atšķirties no citiem!» nodomāja jaunie iemītnieki, tāpēc jau esošajam nosaukumam tika pievienots Aļģirta tēva māju vārds «Zemdegas», kas atradās Bauskas novada Jaunsaulē. Pāris priecājas, ka nosaukumu apvienošana veidojusi mājas pamatu, nesot līdzi senču vēsturi, bērnības atmiņas un mīlestību.

Reizēs, kad ķermenī kūsā enerģija, pāris veic teritorijas apgaitu, gūstot papildu mieru un spēku. Katrs otrais koks šeit ir ozols, daļu no tiem Ligita kopā ar dēlu dēstījusi pirms padsmit gadiem.

Viss pašu spēkiem
No vecmāmiņas stāstījumiem Ligita atceras, ka «Robežnieku» pirmsākumos koka baļķus mājai vecaistēvs zirdziņa pajūgā vedis no Zālītes meža. Viņa brīnās, cik toreiz ātri māja no idejas tapa par īstu. Vienā gadā projektēja, otrā jau bija gatava.

No deviņdesmito gadu sākuma mājā dzīvojošā trešā paaudze, Ligita un Aļģirts, gana pūļu ielikuši restaurācijā. Pašu spēkiem atjaunots jau padomju laikos nost birstošais apmetums, uzbūvēts otrs mājas gals, izveidots iebraucamais ceļš, šķūnim pārlikts jumts. «Mums nav, kā gribētos, glauna kamīna, taču uz galvas ūdens arī netek,» rezumē Ligita. Būtu bijis, iespējams, citādi, ja deviņdesmito gadu sākumā nevaldītu preču deficīts. Graudu ieguves sezonas laikā iegūtā sūri grūti pelnītā nauda veidoja uzkrājumus, nevis tika izdota pa labi un pa kreisi.

Līdzi pilsētas «kapitāls»
Jau no 1986. gada Beķeri izklaides nolūkos sākuši braukt uz savām pašreizējām mājām. Sākumā tikai vecajā, tēva un vecāsmātes dēstītajā ābeļdārzā augļus lasījuši. Arī paši stādījuši daudz ko no jauna, jo vecais esot jāmaina. Arī daba ievieš korekcijas, stihijas gāzušas ābelītes ar visām saknēm. Pamazām teritorija ieguvusi zemnieku saimniecības aprises.

Bauskā dzīvojuši mājā Pilskalna ielā, Ligita un Aļģirts mazā šķūnītī jau tad turējuši lopus, vistas un ruksīšus. Pārnākot uz laukiem, «mantojumu» ņēmuši līdzi un iegādājušies arī govi. Mazliet tirgojas ar pašmāju produkciju. Pāris smejas: «Ziemassvētki ir lielā biznesa laiks, Lieldienas – mazā, bet Jāņos pieprasījuma nav. Visi pa krūmiem, kā saka, tuvāk mājām – tuvāk sirdij.»

Mājai piederošā teritorija ir liela, kopumā 49 hektāri. Paši apsaimnieko gan tikai septiņus, pārējos izmanto divi nomnieki. Galvenais, lai tik pašu saimei pietiek, jo arī tagad kūtī mitinās govs, rukši, pīles, vistas, zirgs, iespējams, pavasarī «atskries» kumeliņš. Jāuzmanās vien no koku zaros tupošajiem vanagiem, kas acis met uz «Robežnieku Zemdegu» vistiņām.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Enerģijas robeža

Kategorijas