Dažādās naudas reformas

2014. gada 6. janvāris 00:00

654

Kopš 1. janvāra zaļais Latvijas «piecītis» – tik pierastā piecu latu banknote –, līdzīgi kā savulaik pirmskara Latvijas sudraba pieclatnieks, nu ir kļuvis par naudas vēstures artefaktu. To nomainījis jaunais eiro «piecītis».

Nevēlas atteikties no cara rubļiem
1918. gada beigās jaunā Latvijas valsts mantojumā saņēma īstu naudas haosu. Apgrozībā bija dažāda nauda – cara rubļi, Domes nauda, «kerenkas», vācu markas, ostrubļi, ostmarkas, pilsētu parādzīmes. 1919. gada sākumā Rīgā lielinieku vara emitēja padomju Latvijas rubļus, bet Cēsīs – aizņēmuma kuponus. Ziemeļlatvijā vēlāk parādījās Igaunijas naudas zīmes, bet Jelgavā 1919. gada rudenī savu naudu izlaida bermontieši.

Tomēr Latvijā savas valsts naudas ceļš sākās ar 1919. gada 22. marta likumu par Latvijas Valsts kases zīmēm. Tas paredzēja, ka jaunā nauda ir nodrošināta ar visiem Latvijas valsts īpašumiem un ieņēmumiem, ko pārzināja Finanšu ministrija un kam tādējādi bija dotas tiesības laist apgrozībā maiņas zīmes – vairāku nominālu papīra kapeikas – un Valsts kases zīmes 1, 3, 5, 10, 25, 100 un 500 rubļu vērtībā. Ar likumu tika noteikts Latvijas rubļa oficiālais kurss, gan arī tas, ka jauniespiestās naudaszīmes ir likumīgs maksāšanas līdzeklis Latvijā līdzās daudzām citām tobrīd apritē esošajām naudaszīmēm. Jaunais Latvijas rubļa «piecītis» bija akurāt tikpat vērtīgs, cik Pirmā pasaules kara laikā vācu okupācijas varas izlaistais ostmarku «piecītis», bet par apgrozībā esošo cara rubļa «piecīti» tas bija pusotru reizi vērtīgāks.

Brīvības cīņu laikā jaunā Latvijas nauda neviesa pārliecību iedzīvotājos, viņi joprojām vairāk uzticējās pierastajiem cariskās Krievijas rubļiem. Lai celtu Latvijas rubļa pirktspēju, Finanšu ministrija 1919. gada 7. augustā noteica jaunu tā kursu – Latvijas rubļa «piecītis» kļuva divreiz vērtīgāks par cara rubļa «piecīti», bet 1920. gada 18. martā pieņemtais likums noteica savējo rubli kā vienīgo maksāšanas līdzekli visā valstī. Taču cara rubļu aprite Latvijā neizzuda, jo daudziem valsts iedzīvotājiem, it sevišķi vecākai paaudzei, vecais «cara piecītis» bija pierastāks un saprotamāks lietošanā. Cariskās Krievijas naudaszīmju izmantošana Latvijā ar likumu tika aizliegta pēc gada – 1921. gada 18. martā.

Valsts zelta rezerves
Latvijas naudai bija nepieciešams stabils pamats, tāpēc valdībai vajadzēja veidot zelta rezerves. 1920. gada 20. martā tika radīts Valsts zelta fonds, ko veidoja valsts (Finanšu ministrijas) īpašumā esošie zelta stieņi, cariskās Krievijas zelta monētas, konfiscētās un arī valsts iedzīvotāju līdz tam brīvprātīgi ziedotās vērtslietas, t. sk. zelts. 1920. gada 1. aprīlī Valsts zelta fondā bija 4 miljoni cariskās Krievijas zelta rubļu, 157,4 kg zelta, vairāk nekā
5 tūkst. kg sudraba un citas vērtslietas.

Arī turpmāk Finanšu ministrijai bija tiesības, izmantojot brīvos Valsts kases līdzekļus, Valsts zelta fonda vajadzībām iepirkt zeltu un sudrabu. Tādējādi jaunās Latvijas valsts naudas sistēma veidojās uz valsts zelta rezervēm. Latvija savu valūtu nostabilizēja bez ārējiem aizņēmumiem, balstoties vienīgi uz savām zelta rezervēm.

Pāreja no Latvijas rubļa uz latu notika saskaņā ar 1922. gada 3. augusta Ministru kabineta «Noteikumiem par naudu». Latvijas rubļa vietā par nacionālās valūtas vienību tika noteikts lats jeb 0,2903226 grami tīra zelta, kas sīkāk dalīts simts santīmos. Nosakot latu par valsts nacionālo valūtu, Latvijas rubļa «piecītis» kļuva piecdesmitkārt nevērtīgāks par jauno Latvijas lata «piecīti».

Kārļa Skalbes ieteikums
Kaut arī bija citi ierosinājumi nacionālās valūtas nosaukumam, dominējošais izrādījās dzejnieka Kārļa Skalbes ieteikums nosaukt naudu latviskā vārdā, turklāt tādā, kas «..iznestu Latvijas valsti pasaulē un kuru tauta varētu izrunāt, nesalaužot mēli..». Nosaukums «lats» pēc Finanšu ministrijas piedāvātā un ministra Ringolda Kalninga izteiktā ierosinājuma tika akceptēts Ministru kabineta 1922. gada 3. janvāra sēdē. Nosaukumu «santīms» atvasināja no franču valodas vārdu salikuma ar nozīmi ‘simtā daļa franka’, kaut arī atbalsts bija tautā pierastajam «grasim».

Pirmie lati dienas gaismu ieraudzīja 1922. gada 2. novembrī. Tās bija desmit latu pagaidu banknotes, ko izgatavoja, iespiežot attiecīgus uzrakstus uz 500 rubļu Valsts kases zīmēm. Savukārt pirmās Šveicē izkaltās monētas – dažādu nominālu bronzas un niķeļa santīmus – Latvija saņēma un apgrozībā laida 1923. gada martā, bet 1924. gadā apgrozībā tika laistas Anglijas valsts naudas kaltuvē izkaltās latu sudraba monētas, t. sk. leģendārie sudraba pieclatnieki.

Latvijas rubļi apgrozībā līdzās latiem bija līdz 1925. gadam, bet to mainīšana pret latiem notika līdz pat 1930. gada 1. aprīlim.

Naudas emisijas tiesības Latvijas Republikā piederēja Finanšu ministrijai un pēc izveidošanas (1922. gada 1. novembrī) arī «Latvijas Bankai». Tādējādi Latvijas naudas sistēmu līdz Otrajam pasaules karam veidoja gan Finanšu ministrijas Valsts kases zīmes (ar valsts īpašumu nodrošinātas papīra naudaszīmes ar 5, 10 un 20 latu nomināliem), gan «Latvijas Bankas» zīmes (ar valsts zelta segumu nodrošinātas papīra banknotes 10, 20, 25, 50, 100 un 500 latu nominālvērtībā), gan arī dažādu nominālu santīmu un latu monētas, kuru emisijas tiesības bija Finanšu ministrijai.

Ieguvēji un zaudētāji
Ieguvēji no naudas reformas un lata ieviešanas bija nekustamo īpašumu hipotekārie parādnieki, kuru parādi pēc jaunā lata kursa izrādījās tikpat kā dzēsti, bet par zaudētājiem kļuva kredītiestāžu noguldītāji, jo zuda vērtība viņu kādreiz uzkrātajam kapitālam.

Par zaudētājiem paradoksālā kārtā kļuva arī patriotiski noskaņotie ļaudis, kas Latvijas tapšanas laikā bija atsaukušies valsts neatkarības aizņēmumam un iegādājušies aizņēmuma obligācijas, kuru vērtība nu bija zudusi. Šī iemesla dēļ vēlāk bija visai maza valsts iedzīvotāju atsaucība 1931. gada iekšējam ceļu aizņēmumam, kādēļ valdība bija pat spiesta 1933. gadā ar šī aizņēmuma obligācijām izmaksāt daļu no algas valsts un pašvaldību ierēdņiem.

Turpinājums sekos.

+ 1

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dažādās naudas reformas

Kategorijas