Pie Latvijas pieradis

2014. gada 3. janvāris 00:00

85 gadu jubileju svin Jāzeps Aleksandravičus.

Mežotnieks Jāzeps Aleksandravičus ir lietuvietis, taču Latvijā pavadījis sava mūža ilgāko laiku un ar dzīvi te ir apmierināts. Viņam patīk šejienes cilvēki, it īpaši skaistās meitenes.

Pietrūkst sarunbiedru
«Ļoti smukas tās latvietes ir. Ja tikai pats būtu jaunāks. Vienam ir grūti, tā gribētos kādu pie saviem sāniem,» aizdomājas jubilārs. Tomēr viņš atzīst, ka visinteresantāk ir parunāt ar sava vecuma cilvēkiem, ar kuriem kopīgi var atsaukt atmiņā dažādus pagātnes notikumus. Diemžēl šādu personu apkārtnē kļūst arvien mazāk. Jubilārs priecājas, ka, par laimi, viņam veselības problēmu nav un no trūkuma arī necieš – paēdis ir, malka sagādāta. Taču viņa dzīve ne vienmēr bijusi tik bezrūpīga.

«Tas bija ļoti grūts laiks, kad pēc dienesta, ko pavadīju Ukrainā, atgriezos dzimtenē. Lietuviešu acīs izskatījos slikti, jo apkārt staigāju uniformā. Tobrīd biju tik trūcīgs, ka man nekā cita, ko vilkt mugurā, nebija. Darbu nevarēju atrast,» atklāj Jāzeps Aleksandravičus.
Veiksme 1953. gada rudenī viņam uzsmaidījusi kaimiņvalstī, pie mums – strādājot celtniecībā Elejā, rasta iespēja sevi uzturēt. Lai arī tur pabijis vien īsu brīdi, ar šo notikumu sākās Jāzepa dzīve Latvijā.

«Drīz vien no Elejas tiku pārcelts uz Mežotni. Nevarētu teikt, ka te gāja viegli, jo neko daudz jau nespēju nopelnīt. Uz brītiņu biju atgriezies arī dzimtenē, bet kārtējo reizi pārliecinājos, ka tur situācija bija vēl trakāka, un tad jau pārcēlos uz šejieni pavisam,» atklāj Jāzeps. Te viņam kārtējo reizi pagadījies būt īstajā laikā un vietā, jo saņemts darba piedāvājums kādā Rīgas zāģētavā.

Kādi grēki?
«Kādu laiku braukāju uz Rīgu, tad atkal sēdēju mājās bez darba, un mani uzturēja sieva. Pēc vairāku gadu kopdzīves abi ar Birutu apprecējāmies 1958. gadā. Tad, kad stārķis mums atnesa dvīņus Juri un Laimu, nekas cits neatlika, bija jāiet uz kolhozu, jo citādi pie zemes nevarēja tikt. Partijā gan nestājos, to man ticība neļāva. Es nejutos kā komunists,» stāsta Jāzeps. Viņš atklāj, ka ģimene, no kuras viņš nāk, ir ļoti dievticīga. Brālis strādā baznīcā. «Uz mani viņš skatās kā uz grēcinieku. Arī māsa ilgi ar mani nerunāja, jo nebiju gājis grēkus izsūdzēt. Kādi grēki? Nav jau, ko sūdzēt, neesmu neko tādu izdarījis,» uzskata mežotnieks.

Viņš stāsta, ka pašlaik iestājies tāds garlaicīgs posms – grūti visu dienu mājās nosēdēt. Arī pie televizora nevar nepārtraukti sēdēt, jo tas bojā redzi. Skatoties raidījumu «Degpunkts» vai sekojot līdzi ziņām citur, mežotnieks pārdzīvo par katru jaunāku cilvēku, kas aiziet viņsaulē: «Tikko viena paziņa 57 gadu vecumā aizgāja. Kur dzīvē taisnība?»

Jubilārs gribētu iemācīties darboties ar datoru, bet pieļauj, ka šī iecere, visdrīzāk, tā arī paliks nerealizēta. Viena no lietām, kā pensionārs laiku īsina, ir dienasgrāmatas rakstīšana. Viņš atklāj, ka tajā ir daudz strīpojumu un kļūdu, jo to raksta latviski. Vēl viņam patīk lasīt grāmatas par karu. Visvairāk interesējot tieši armijas ģenerāļu piezīmes, jo visa atbildība par to, kā izvērtās viena vai otra darbība, gūlās tieši uz viņu pleciem. «Pārsvarā sanācis lasīt tikai par krievu karavadoņiem, taču gribētu arī izlasīt kaut ko par angļu un vācu ģenerāļiem,» atklāj mežotnieks.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pie Latvijas pieradis

Kategorijas