Vīrišķība saskaņojas ar dabas izjūtu

2014. gada 3. janvāris 00:00

327

2013. gada «Latvijas lepnumam» tika nominēti trīs līdzcilvēki, kuru dzīve un darbs saistās ar Bauskas un Vecumnieku novada Skaistkalnes pusi. Šoreiz neviens no viņiem gan netika sumināts kā «Latvijas lepnums», tomēr tas nemazina to apbrīnu, cieņu un mīlestību, ko viņi iemantojuši apkārtējos ļaudīs. Tālab «Bauskas Dzīve» lasītājiem ar šodienu piedāvās stāstus par šiem ļaudīm.

Baltā tērpā, ar kabatas nazi pie sportiskā apģērba neliela auguma vīrs aizslīd pa piesnigušu mežu. Attālinoties viņš it kā saplūst ar kokiem un krūmiem, būdams savējais Bauskas novada Vecsaules pagasta Likvertenu mežā. Un tā jau gadiem ilgi baušķenieks Herberts Mucenieks gādā, lai ziemas sporta cienītājiem ir labas slēpju trases, kur izkustēties, lai mainās ainava un ikviens var priecāties par varenām eglēm, baltiem bērziem un spurainām priedēm. Viņš dara to, neviena nemudināts.

Rūpes par zaļo rotu
Herberta vecumā daudzi jūtas saguruši un vairs nejaudā aktīvi kustēties, taču slēpošanas entuziasts gaidīt gaida sniegu un domā par balto gadalaiku, kad Vecsaules pagasta Likvertenu mežā ar slēpēm iezīmēs jaunus lokus. Tas būs daudz vieglāk, nekā bijis iepriekšējos gadus. Nesen, pārlūkodams mežā ierīkotās takas, seniors prieku par tām izteica vienā vārdā: «Miljons!» Viņš neslēpj, ka pašam ņemt rokās motorzāģi un novākt kritušos kokus vai zāģēt zarus, kas traucē slēpošanai, tagad būtu grūtāk. Pirms dažiem gadiem, jā gan, tad vienatnē visu varēja izdarīt.

Nav dzirdēts, ka Herberts kādreiz uzsvērtu paša nopelnus trases veidošanā un iekārtošanā. Tieši viņa entuziasms un jau paveiktais bija pamats tam, ko turpināja darīt valsts akciju sabiedrība «Latvijas Valsts meži» (LVM). Pēc mežizstrādes, kas risinājās 2011. gada beigās un 2012. gada sākumā, H. Mucenieka veidotās takas LVM rūpīgi kopj gada siltajos mēnešos. Purvainā vietā uzbūvēts koka tiltiņš, par kuru Herberts ir sajūsmināts. Takās tagad viegls solis ir parastiem kājāmgājējiem un nūjotājiem.

Herberts joprojām atceras sanāksmi, kura savulaik bija sarīkota pēc viņa ierosinājuma. Pirms darbu sākšanas izskanēja bažas par kaitējumu, kas koksnes izstrādes laikā varētu rasties mežam. Saprotams, kādēļ tieši baušķenieks bija visvairāk satraukts. Pilsētas tuvākajā apkaimē Likvertenu mežs ir vienīgā plašā zaļā zona. Vienlaikus tā ir atpūtas vieta, bagāta ar mellenēm un sēnēm, kas trūcīgajiem iedzīvotājiem dod papildu ienākumus.

Pēc Herberta ierosinājuma savulaik tika organizētas talkas, kurās skolēni un dabas draugi vāca mežā izgāztos atkritumus. Viņš aicināja LVM ierīkot barjeras, lai automašīnām būtu aizšķērsots ceļš un tās nevarētu mežā ievest drazas. Herberts nepalika vienaldzīgs, kad slēpju sliedes par izklaides vietu bija izvēlējušies kvadraciklu vadītāji. Ar viņa neatlaidību trašu bojātāji tika ierobežoti.

Viens sagatavo trases
Pirmās slēpošanas sacensības Likvertenu mežā notika 2007. gadā. Tolaik Bauskā pilsētas sporta dzīvi organizēja Zenta Tauriņa, kura izdomāja spartakiādes plašo programmu papildināt ar slēpošanu. Protams, tika uzrunāts Herberts, un bez iebildumiem viņš apņēmās iebraukt sliedes, iekārtot starta un finiša vietu. Kopš tā laika, ja vien ziemā ir sniegs, sacīkstes notiek ik gadu. Sadarbībā ar Latvijas Nacionālo karavīru biedrības Bauskas nodaļu slēpotāji cīnās par pulkveža Oskara Kalpaka ceļojošo kausu, kā arī sporta centra «Mēmele» balvām.

Bauskas novada sporta centra «Mēmele» galvenā speciāliste Inga Ūbele secina, ka «slēpošana kļūst iecienītāka, tajā iesaistās vairāk ģimeņu un skolu». Vēl viņa teic, ka Herberts neaicina kādu palīgā apzīmēt trasi ar krāsainām lentēm un noteikt to garumu. «Viņš ir cilvēks ar fantastisku mugurkaulu, vīrišķīgs, uz viņu var paļauties. Jūtams, ka Zemessardzē gūtais rūdījums nav zudis. Herbertam raksturīgas plašas zināšanas un iniciatīva. Viņš ir rosinājis Likvertenu mežā rīkot orientēšanās un piedzīvojumu sacensības,» tā I. Ūbele.

Aktīvs sporta veterāns Bogdans Kohanovskis stāsta, ka viņš atrod laiku pat divas reizes braukt uz slēpošanas treniņiem. Pirmais ir no rīta, otrs pēcpusdienā, kamēr vēl nav satumsis. Pensionāri Vera un Visvaldis Kraņevski ir naski nūjotāji un bieži iegriežas Likvertenu mežā. Abiem ir patīkami sastapties ar citiem aktīva dzīvesveida cienītājiem. Visvaldis uzskata: «Kamēr kusties, jūties labi. Negribas kļūt nevarīgam vai gulošam.»

Saziņā ar Vecsaules pagasta pārvaldi sniegiem bagātās ziemās tiek šķūrēti pievedceļi, starta un finiša vietas. Par to atkal rūpējas un izlemj H. Mucenieks.

Tas brašais airēšanas laiks
Herberta tuvība ar dabu un sportu ir cieša kopš jaunības gadiem. Ilgu laiku Bauskā ģimene dzīvoja mājā, kas atrodas līdzās Mēmelei. Savulaik viņš bija viens no labākajiem airēšanas slalomistiem Latvijā. Treniņi, sākot ar agru pavasari līdz pat vēlam rudenim, notika Mēmelē. Šajā upē vairāk nekā desmit reižu maija sākumā bija organizētas plašas sacensības ūdenstūrismā, to sagatavošanā iesaistījās
H. Mucenieks un baušķenieku entuziastu grupa.

Ilggadējais Bauskas tūristu kluba vadītājs Laimonis Šulcs atceras: «Tas ir neaizmirstams laiks, pagājušā gadsimta sešdesmitie un septiņdesmitie gadi. Tā bija neparasta apsēstība, ar kādu darbojāmies ūdens slaloma trases veidošanā. Toreizējā Bauskas meliorācijas celtniecības pārvalde deva tehniku. Tā varējām upē vajadzīgajās vietās savietot lielus akmeņus, lai veidotos atstraumes un airētājiem būtu interesantāk. Mūsu rīkotās sacensības pulcināja simtiem dalībnieku. Herberts bija gan konsultants, gan pirmais, kurš iemēģināja trasi. Tas viss notika bez maksas. Brīvprātīgi viņš apmācīja jauniešus airēšanas slalomā.»

Airētājam atmiņā daudzie, savulaik tik populārie tūristu salidojumi, kas notika Latvijā un triju Baltijas valstu konkurencē. Ūdenstūrisma sacensībās saliekamo smaiļu grupā Herberts piedalījās kopā ar pārinieku Gunāru Ozoliņu, un abi bija līderu grupā. Seniors nemēdz būt sentimentāls, viņam raksturīga tieša valoda un pat skarbums. Ar skumjām viņš atzīst, ka pēc Gunāra pāragras aiziešanas mūžībā nav spējis atrast otru tik labu pārinieku un pārtraucis gaitas ūdenstūrismā. Par mūža ieguldījumu Bauskas sporta dzīvē un sakarā ar apaļu jubileju H. Muceniekam ir piešķirta īpaša atzinība.

Upi jūt kā savu asinsriti
Vasaras mēnešus baušķenieks pavada dārzā, kas atrodas pašā Mēmeles krastā. Šeit ar dzīvesbiedri Mārīti viņi iekopuši plašus puķu, dekoratīvo augu stādījumus, dīķi. Teritorijai piegulošais Mēmeles krasts ir sakārtots, ievērojot ainavas īpatnības. Vairāk nekā desmit gadus Mucenieki mitinājās teltī, kurai bija koka pamats. Pamazām, profesionāls galdnieks būdams, Herberts ir uzbūvējis vasaras mājiņu, gaužām nelielu. Viņu nesatrauc sadzīve – jo vienkāršāk, jo labāk. Galvenais, ka esi tuvumā «māsai» Mēmelei. Mazdēls vectēvam no Itālijas atvedis hidrotērpu, lai opis arī vēsākā laikā varētu mesties ūdeņos. Herberts smej, ka viens viņš tērpā tiek iekšā, bet novilkt gan to nevar. Kad ierodas kāds tuvinieks, tad arī izmanto dāvanu.

Daudz ir tādu, kuri jūtas iederīgi laukos, priecājas par dabas ritu, saskatot katrā gadalaikā savu jaukumu. H. Mucenieks šo saskaņu papildina ar prasmi būt dabas palīgam, cik tas ir viņa spēkos. Gadiem ilgi vērojot Mēmeles plūdumu un ūdens līmeņa svārstības, viņš secina, ka to ietekmē mazā elektrostacija, kas uzbūvēta uz Dienvidsusējas pirms ietekas Mēmelē Ērberģes apkaimē. Runājot par to, viņš bilst, ka šādas publiski paustas domas dēļ viņu droši vien uzskatītu par dullu. Taču baušķenieks no šādas pārliecības neatsakās, jo Mēmeles plūdumu viņš jūt kā pats savu asinsriti.

«Herbertam Muceniekam ir 70 gadu, visu savu dzīvi viņš veltījis sportam. Jau vairākus gadus Likvertenu mežā viņš ierīko slēpošanas trasi, vasarā izcērtot krūmus un nolasot lūzušos zarus, ziemā iebrauc sliedes dažāda garuma trasēm. Parasti viņš to dara kopā ar dzīvesbiedri, bet pērn bija arī palīgi. Trasi iecienījuši daudzi baušķenieki. Tiek rīkotas sacensības, kurās katru gadu piedalās aizvien vairāk slēpotāju.»

Raksta Jolanta Muceniece no Bauskas novada Īslīces pagasta, piesakot H. Mucenieku «Latvijas lepnuma» balvai.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vīrišķība saskaņojas ar dabas izjūtu

Kategorijas