Rituāls, nevis festivāls

2013. gada 20. decembris 00:00

Ziemas saulgrieži ziemeļu puslodē saistīti ar laiku starp 20. un 23. decembri, kad diena ir kļuvusi visīsākā un nakts – visgarākā. Tas iezīmē ziemas astronomisko sākumu.

Senajiem latviešiem ziemas saulgrieži iezīmēja aukstā gadalaika vidu, kas saimnieciskajā ziņā sākās Mārtiņos un ilga līdz Meteņiem februārī, savukārt vēstot par pavasara sākšanos.

Ziema ir laiks, kad masku gājieni senatnē bija sastopami visbiežāk. Ir pieņēmums, ka maskēti ļaudis latviešu mājās mēdza viesoties no Miķeļiem līdz Meteņiem.

Budēļi, ne ķekatas
Bauskas novada Ceraukstes pagasta folkloras kopas «Laukam pāri» vadītāja Elīna Kūla-Braže padziļināti pētījusi šo senlatviešu tradīciju. Viņa atklāj, ka Latvijas teritorijā kopumā ir ap 80 dažādu notikumu, kad maskošanās bijusi ierasta.

«Katrā novadā masku gājienā devās vienu reizi, un to dēvēja atšķirīgos vārdos,» stāsta Elīna Kūla-Braže. Vidzemes pusē maskās tērpās Andrejos, Mārtiņdienā un Katrīndienā. Kurzemē tas notika ziemas saulgriežos, tradicionālāko masku gājienu dēvējot par ķekatām. Latgales pusē iet čigānos, savukārt Zemgalē ap Meteņiem gājuši budēļos.

E. Kūla-Braže uzskata, ka mūsdienās šī tradīcija ir «izplūdusi», tāpēc arī zemgalieši budēļos iet ziemas saulgriežos, pieskaņojoties pārējiem. Savukārt Latvijas Dabas muzeja avotos norādīts, ka ziemas periodā maskās iešanas laiks bija 12 dienas pēc Ziemassvētkiem jeb līdz Zvaigznes dienai 6. janvārī. To latvieši saukuši par svētajiem vakariem jeb jautro laiku, kad var vakarēt – nestrādāt un nevērpt, bet dziedāt dziesmas un minēt mīklas.

Pēc auglības
Sevi izrotāt masku gājienā var dažādi. Pieņemts, ka budēļa tēlu veido uz otru pusi izgriezts kažoks, konusveidīgas salmu cepures ar raibām papīra lentēm, var piesiet kājām zvaniņu, pūsli ar zirņiem, pudeli ar ūdeni vai kādu citu skanīgu atribūtu.

Parādās arī zoomorfās jeb dzīvniekveidīgās maskas – zirgs, aita, kaza, dzērve, lācis, vilks un citi. Pārsvarā tie, kuri mītiskajos priekšstatos pilda vidutāja funkciju starp divām pasaulēm. Šie tēli rituāla kontekstā saistīti ar ceļošanu uz viņsauli pēc auglības un atjaunošanās.

Līdztekus dzīvnieku maskām vērojami arī pilnību raksturojoši priekšmeti, piemēram, sietiņš. Pieaugušie mēdza ietērpties nerātnās maskās. Savukārt nejaukajās un baisajās maskās, kas attēlo dzīvo mironi vai nāvi, labāk ģērbties pirms Ziemassvētkiem, uzsver masku zinātāja.

Vajadzīga izdoma
Senči tēlu veidošanā izmantoja dabiskas izcelsmes materiālus un priekšmetus, kas bija sastopami latviešu zemnieku sētā, bet pēc pamata pielietojuma beigām pielāgoti masku tērpiem.

Ceraukstes pagasta kultūras nama vadītāja Inita Gilberte pirms pāris gadiem devusies budēļos pa apkārtējām mājām: «Mēs esam slinki. Rudenī dabas veltes nesavācam, un ziemā pietrūkst, no kā veidot kostīmus. Galvenais, ir jābūt izdomai.»

Viņa atklāj, ka pirms masku pagatavošanas parasti pārdomā, kādi materiāli ir mājās un cik ilgs laiks paies, lai tos pārvērstu skatāmā formā. Parasti izvēlas vieglāko variantu, viņa atzīstas. Izmantot var salmus, sprungulīšus, audumus, ādu un citus materiālus. Tērpa elementus var atrast lietoto preču veikalos. Ceraukstiete tur iegādājusies kažociņu, no kura tapis aitas tērps.

Seja grozā
Bauskas bērnu un jauniešu centra speciālistei Dailei Feldmanei ir pieredze sejas masku veidošanā. Kopā ar jauniešiem ādas plastikas pulciņā tapušas izteiksmīgas maskas, ko var pieskaņot dažādiem tērpiem un tēliem.

Uz kāda sejas lieluma priekšmeta – groziņa apakšas, plastmasas kannas malas – jāpiestiprina maskas pamats, piemēram, ādas gabals. Ar mitru avīzi un ūdenī atšķaidītu PVA līmi uz tā var veidot sejas aprises. Vaigu kaulu, deguna, pieres vietā avīze jāliek vairākās kārtās. Kad papīra pamatne izžuvusi, to var nokrāsot, virsū klāt auduma vai ādas gabalus.

Gudrie senči
I. Gilberte atminas, ka pret budēļiem Ceraukstes pusē kaimiņu reakcija ir bijusi dažāda: «Ir tādi, kuri vai visu māju iznes ciemiņiem, bet citviet nācies palikt pie aizklapētām durvīm.» Viņa uzskata, ka cilvēki ir ierāvušies sevī un vīlušies dzīvē, tāpēc mazāk piedalās šādos pasākumos.

E. Kūla-Braže budēļos gājusi uz mācību iestādēm un saviesīgiem pasākumiem. Esot prieks redzēt pašu gatavotas, oriģinālas maskas.

Folkloras speciāliste zina, ka gājiens jāvada budēļtēvam un budēļmātei. Viņiem jābūt labiem improvizētājiem. Gājiens saistīts ar folkloru – dziesmu tekstos ietērpta dziļāka nozīme. Budēļi piesauc auglības vairošanos, svētību lauku sētās, aizdzen ļaunumu, slimības.

Pārsvarā gājieni ir enerģiski, tajos var izdejoties un izkustēties. Svarīgi izdomāt secīgu sižetu, kas koptēlā veido stāstu. «Tas nav masku karnevāls, bet gan folkloras rituāls,» nosaka E. Kūla-Braže.

Viņa pirmo reizi masku gājienā gājusi ar skolasbiedriem 6. klasē. Pārģērbušies par čigāniem un dzīvniekiem, iemācījušies divas dziesmas un devušies klauvēt pie skolotāju durvīm. Folkloras kopas vadītāja to atminas ar patiku, piebilstot, cik jauki būtu, ja vairāk jauniešu piedalītos tradicionālās aktivitātēs.

«Mūsu senči visu darījuši gudri – mēs varam mācīties,» saka I. Gilberte.

E. Kūla-Braže uzskata, ka ir svarīgi, lai tradīcija turpinās, kaut arī gadu gaitā pārveidojas.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Rituāls, nevis festivāls

Kategorijas