Ziemassvētku dāvanā – mammas dienasgrāmata

2013. gada 20. decembris 00:00

Viena no manas dzīves vērtīgākajām dāvanām ir veca, bordo krāsas kartona vākos iesieta piezīmju klade ar nodilušiem padomju laika simboliem titullapā. Saņēmu no savas mammas šo burtnīcu kādos Ziemassvētkos, kad ar bērniem biju aizbraukusi ciemos.

Nebijām mēs ar mammu ideāls mātes un meitas tandēms. Bija mums smagi strīdi un asaru plūdi, skarbi vārdi un pārmetumi no manas puses. Esmu ģimenē vecākā, tāpēc vislabāk atceros visus «karstos» gadus, to laiku, kad mamma bija jauna un tētis vēl dzīvoja pie mums.

Toreiz, saņemot dāvanā šo burtnīcu, mamma sacīja: «Te ir viss, par ko tu man savulaik tik bieži jautāji. Te ir tas, par ko strīdējāmies. Izlasi! Ja gribēsi zināt ko vairāk – jautā, atbildēšu.»

Pa «atslēgas caurumu»
Nevarēju sagaidīt brīdi, kad ar bērniem dosimies mājās, lai aizvērtu savas istabas durvis, atšķirtu pirmo lapu un sāktu ielūkoties tur, ko tēlaini varētu saukt arī par «atslēgas caurumu». Izlasīju vienā elpas vilcienā, bet pēc tam domāju. Ilgi, ilgi domāju...

Vislielākās emocijas un arī asaras manī raisīja tās dažas lappuses, kas aprakstīja kādus Ziemassvētkus. Es labi atceros šos svētkus, jo tieši toreiz, pēc tā nepazīstamā vīrieša apmeklējuma, mana mamma sakrāmēja mūsu drēbes somās, aizskrēja līdz kaimiņam un paprasīja, lai mūs visus aizved pie vecmāmiņas. Man toreiz bija deviņi gadi. Brālis un māsa bija jaunāki. Tēta tad nebija mājās. Es, brālis un māsa to uztvērām kā parastu parādību svētkos, kad tēvs uz vairākām dienām pazuda, bet mamma raudāja.

Uz mūsu jautājumiem par tēti – katru reizi citādāka atbilde. Kļuvusi pieaugušāka, sapratu, ka tētim šajās pazušanas reizēs gluži vienkārši bija lielais «plosts. Uz nedēļu vai nedaudz mazāk. Tad viņš atgriezās mājās – viss netīrs un dusmīgs, skaļi runāja ar mammu, un tad uz pusgadu iestājās klusums. Viss ritēja mierīgu gaitu. Un tad bija kārtējais kritiens... tā daudzus gadus. Vienmēr... Līdz tam brīdim, kad Ziemassvētkos mamma tik cietsirdīgi izrāva mūs no mājām un aizveda prom svešā vietā. Viņa toreiz tēvam vairs nepiedeva. Un manās acīs viņa bija vainīga pie tā, ka mums vairs nebija tēta.

Tagad turu rokās šo dienasgrāmatu un skatos gara acīm šos pašus notikumus citā dimensijā – tā, kā tos aprakstījusi mana mamma. Es lasu. Ir Ziemassvētki, un man gribas apskaut mammu un pateikt viņai paldies un atvainoties par skarbajiem vārdiem, kas kādreiz paspruka mums abām. Mamma nebija liela runātāja. Drīzāk rakstītāja.

Tētis – dzērājpuisis
Skolas gados mamma bijusi labākā savā klasē un viena no labākajām arī skolā. Gaiša, smaidīga, veiksmīga. Pamatskolā atnākusi arī viņas pirmā mīlestība – puisis, kas spēcīgi saviļņojis viņas sirdi, – un ar vēl neizbaudītajām jūtām brāzusies pāri abiem jauniešiem, apdedzinot tik spēcīgi, ka rētas palikušas visam mūžam.

Domās visu kopumā atsaucot atmiņā, radās siltas un gaišas izjūtas. Mamma iestājās augstskolā un paralēli sāka strādāt lauku skoliņā. Pirmās mīlestības jūtas pagaisa, attālums un atšķirtība darīja savu. Pieklusināja visas domas un vārdus, solījumus.

Mamma pēc dažiem gadiem satika mūsu tēti. Kā dienasgrāmatā rakstīts – palaidnīgāko un labsirdīgāko ciema puisi ar gaišu, plašu sirdi un pilnīgi bez rakstura. Puisim paticis iedzert, pazust uz kādu laiku kompānijās, pēc tam uzrasties – tā, it kā nekas nebūtu bijis. Lai cik tas pretrunīgi liktos – mana mamma iemīlējusi šo neceļa puisi, un piedzimu es. Mammas kolēģi sacījuši, ka viņa iznīcina savu dzīvi un labās perspektīvas, ka šis puisis viņu paraus zem ledus...

Tālāk lasu, ka manas mammas dzīve bijusi raiba kā dzeņa vēders – gaišie brīži mijās ar dziļiem kritieniem bedrē. Kā sacījusi vīramāte – šo bedri viņa pati rakusi, jo pārāk saasināti uztvērusi vīra «festivālus». «Varētu tu dzīvot kā visas sievas un necelt traci. Ko ideālus meklē? Kolhozā tādu nav. Te visām vīri dzer. Un nekas, dzīvo tāpat,» sacījusi vīramāte.

Nespodrā zvaigzne
Tajos Ziemassvētkos mēs mammai bijām jau trīs. Mamma skolā vairs nestrādāja, arī studijas bija pamestas. Viņa audzināja mūs, kopa lopus un ravēja dārzu. Tētis staigāja no viena darba uz otru. Bieži nebija naudas. To es lasu tagad – toreiz man tā nelikās. Un tad nāca tie Ziemassvētki.

Atceros, ka bija daudz sniega, sals, un mēs ar brāli uz rūtīm zīmējām dažādus ledus rakstus... gaidījām tēti. Vienalga gaidījām, kaut mamma bija sacījusi, ka neatnāks. Ierējās suns, pie durvīm klauvēja. Es atceros, ka ienāca pavisam parasts vīrietis un lūdza sniega lāpstu vai salmus, ko mašīnai zem riteņiem palikt. Mamma aicināja viņu istabā, bet mēs, bērni, aizgājām skatīties televizoru. Dienasgrāmata man pastāstīja, lūk, ko!

Tajos Ziemassvētkos pie durvīm klauvējušais vīrietis bija manas mammas jaunības lielā mīlestība, draugs, kura vēstules viņa vēl ilgi glabāja, līdz tēvs bija atradis. Dienasgrāmatā rakstīts: «Viņš stāvēja uz sliekšņa, nobridies sniegā, nolauztu lāpstu un skatījās manī. Un vai tā vispār biju es? Ataugušu zirgasti, treniņbiksēs un ar vārītu cūku kartupeļu spaini rokā? Viņš braucis pēc paziņas, un gadījies misēklis uz ceļa. Gājis uz tuvāko māju. Bet tā ir mana māja...»

Mamma uzaicinājusi seno paziņu sasildīties un iedzert krūzi tējas. Saruna ieilgusi krietni pēc pusnakts. Dienasgrāmatā sacīts tā: «Tā bija nereāla izjūta. Es biju toreiz, un es biju tagad. Es sapratu – cik tālu es esmu no tā, ko kādreiz biju vēlējusies, par ko mēs abi kopā bijām sapņojuši. Tas nekas, ka mums katram sava ģimene, bet šie sapņi bija rādījuši ceļu uz mūsu zvaigzni, kas jaunībā bija tīra, spoža un aizsniedzama. Manējā šajā Ziemassvētku naktī bija nespodra, pleķaina un izmisusi, jo likās, ka es esmu palaidusi garām to brīdi, kad man bija spēks un ticība kaut ko mainīt.

Tonakt mamma sapratusi, ka tas ir jādara – lai bērniem dotu iespējas, lai pārcirstu izkropļoto un glumo saiti ar bērnu tēvu, kas savas mazās pasaulītes ietvarā velk līdzi lejā mūs visus.

Nākamajā rītā mēs modāmies, jo bija jābrauc pie vecmāmiņas. Ar visām mantām.

Kluso domu spēks
Mēs tā arī neatgriezāmies tajās mājās, kur tēta nekad mums svētkos nebija. Tētis mūs meklēja, vienmēr bija dzēris. Ilgi runāja ar mammu, un mums visiem trim atnesa saldumus.

Arī es pati saviem bērniem saku, ka Ziemassvētku laikam piemīt neatkārtojams spēks, kad visas klusākās domas gūst Gulivera spēku un var piepildīties, ja vien tu esi gatavs tam un ja vien ir kāda patiesa sirds, kas tajā brīdī tev var sniegt roku. Vai arī varbūt tu šajā vakarā kādam vari šo roku sniegt?

Es patiešām esmu laimīga, ka man ir šī mazā bordo grāmatiņa, kuru šad tad palasu, un liekas, ka no tās nāk padoms. Esmu tur ierakstījusi arī savas domas, un vienu zinu pavisam droši – kad pienāks laiks, es šo grāmatiņu atdošu savai lielajai meitai, lai viņa mani un savu vecmāmiņu labāk izprastu un rastu padomu savas dzīves krustcelēs.

Priecīgus Ziemassvētkus!

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ziemassvētku dāvanā – mammas dienasgrāmata

Kategorijas