Lēnprātībā un pazemībā

2013. gada 20. decembris 00:00

1176

Ozolaines katoļu draudzes, Janču un Jaunsaules draudzes prāvestam Romualdam Baļčūnam un viņa dvīņubrālim Artūram trešajos Ziemassvētkos – 26. decembrī – apritēs 60 gadu. Dzim-šanas dienas rītā prāvests noturēs pateicības dievkalpojumu Bauskas novada Vecsaules pagasta Ozolaines baznīcā, kurā viņš klusi un pazemīgi kalpo jau trīs gadu desmitus.

Īsteno radinieces nodomu
Par katoļu priesteri Romualds Baļčūns ordinēts 1981. gadā. Savā lielajā dzimtā viņš ir vienīgais garīdznieks. Brunaviešu Annas un Jāņa Baļčūnu ģimenē ir seši dēli un viena meita. Viņi visi joprojām dzīvo netālu no dzimtās vietas, bet Romualda bērnības mājās «Cielavas» saimnieko jaunākais brālis Albīns – zemnieks un muzikants.

Aicinājumu savu dzīvi veltīt Dievam Romualds izjutis apzinātā vecumā, kad jau bija beidzis Ogres profesionālo skolu, vairākus gadus strādājis par mehanizatoru Viesturos, pēc tam dienējis padomju armijā. Izšķirīga nozīme Romualda izvēlē bijusi Brunavas katoļu draudzes priesterim Jānim Ušerovskim un radiniecei Emīlijai Baļčūnei. Viņa, būdama dziļi dievbijīga, allaž lūgusies pie Vissvētākā Sakramenta, lai kāds no Baļčūnu ģimenes dēliem kļūtu par garīdznieku.

Pēc Jāņa Ušerovska ieteikuma Romualds iestājās Rīgas Katoļu garīgajā seminārā, kur mācījās kopā ar skaistkalnieti Andreju Trapučku. Pēc ordinēšanas priestera amatā jauno garīdznieku nosūtīja uz Bauskas katoļu draudzi, bet pēc pāris mēnešiem – uz Ozolaines draudzi, kurā pirms tam kalpoja Jānis Zviedrāns.

Atceras tikai labo
Par skaudro, pēckara gadu trūkumā pavadīto bērnību priesteris stāsta maz, cenšoties akcentēt gaišākās epizodes. «Esmu pārvarējis savulaik piedzīvotos pazemojumus, kad citi bērni mani un brāli izsmēja, jo atšķīrāmies no pārējiem. Bijām lēnīgi domāšanā un uztverē, mums trūka piemērotu drēbju un reizēm arī ēdiena. Pateicībā domāju par savu klases audzinātāju Mežgaļu skolā Maigu Fateri, kura man un Artūram pirka baltmaizes bulciņas par trim kapeikām gabalā, zinot, ka mūsmājās ēdiena visiem bērniem nepietiek,» stāsta priesteris.
Baļčūnu ģimenes labais gariņš un glābēja kritiskās situācijās bija Rundālē dzīvojošā tante Emīlija. Viņa audzēja un pārdeva lopus, krāja naudu lielākiem pirkumiem. Tante uzdāvināja Romualdam pirmo auto viņa mūžā – moskviču, bet vienam no brāļiem – motociklu. Sešdesmito gadu vidū Emīlija uzaicināja pusaudzi Romualdu apmesties savā mājā, iekārtoja toreizējā Pilsrundāles astoņgadīgajā skolā. Izglītības iestāde atradās Rundāles pilī, kur Romualds mācījās divus gadus. Tā bija pirmā reize, kad dvīņi tika izšķirti un sāka neizsakāmi ilgoties viens pēc otra.

Dvīņi ir nešķirami
Brāļu ciešo mentālo saikni raksturo Olga Kampāne, Ozolaines katoļu draudzes locekle un priestera saimniecības vadītāja, viņa stāsta, ka Artūrs arī dzīvo mācītājmājā, palīdz visos darbos. Brāļi joprojām ir nešķirami – kad viena nav mājās, otrs stāv pie loga un pacietīgi gaida. Pēc dažu dienu prombūtnes abi satiekas un apkampjas tā, it kā simt gadu nebūtu redzējušies.

«Artūrs un Romualds viens bez otra nespēj dzīvot. Raksturi gan viņiem nav vienādi. Romualds man šķiet maigāks un pakļāvīgāks, bet Artūrs – impulsīvāks. Prāvests labi satiek ar jebkuru cilvēku. Viņš ir mīlošs, saprotošs un piedodošs. Ne velti viņu par garīgo padomdevēju ir izvēlējušies arī ārpus Ozolaines dzīvojošie. Prāvesta neizmērojamā paļāvība uz Dievu visspilgtāk izpaužas dievkalpojumos, kad viņš nokļūst pārlaicīgā dimensijā, kur valda Svētā Gara klātbūtne. To ir ievērojuši daudzi cilvēki,» tā brāļus apraksta O. Kampāne.

Līdzjūtīgs pret cilvēkiem
Ozolaines katoļu draudzei ir piederīga bārbeliešu Mediņu dzimta. Saldus katoļu draudzes prāvests un Bruknas Kalna svētību kopienas vadītājs Andrejs Mediņš bērnībā palīdzējis priesterim kalpot pie altāra. Romualds Baļčūns atceras: «Zēns bija apveltīts ar vētrainu iztēli un loģisku domāšanu. Viņam bija prasmīgas rokas un mākslinieciska uztvere. Reiz Ziemassvētkos Andrejs patstāvīgi izgatavoja Betlēmes silīti un mācēja izskaidrot visu procesu, sākot no idejas līdz gatavam darbam. Vēlāk mēs viens otram rakstījām garas vēstules – īpaši tad, kad viņu nosūtīja karā uz Afganistānu. Mīnu laukā no 600 kareivjiem izglābās tikai daži desmiti. Pateicībā par dāvāto dzīvību Andrejs deva solījumu kalpot Dievam. Viņš ir lielisks priesteris. Mūsu garīgā tuvība ar gadiem ir nostiprinājusies un padziļinājusies.»

Kristīgu mīlestību un patiesu līdzjūtību pret cilvēkiem apliecina epizode, ko min Olga Kampāne. Nekurnot par tālo ceļu, Romualds Baļčūns bieži brauc apciemot smagi slimo kolēģi Jēkabpilī, lai viņu stiprinātu un mierinātu. Tā ir priestera brīva griba un izvēle, par spīti valdošajam racionālismam, kad daudzi aprobežojas ar tālruņa zvaniem, sevi lieki neapgrūtinot. «Priesterība ir mans aicinājums. Turpmākos kalpošanas gadus gribētos vēl vairāk veltīt garīgajai aprūpei. Tas ir mans ceļš un svarīgākais uzdevums,» atzīst Romualds Baļčūns.

VIEDOKLIS

Māris Ikaunieks, Gailīšu pagasta iedzīvotājs:
– Neesmu Ozolaines draudzes loceklis, taču, braucot uz manu dzimto vietu Pļaviņās, es un sieva allaž iegriežamies Ozolaines baznīcā. Kaut vairāk būtu tādu garīdznieku kā Romualds Baļčūns! Viņš ir Dieva kalps īstajā vietā, ar sirdi un dvēseli nodevies savai misijai. Ne viņam skaļa balss, ne iespaidīga stāja, bet lēnprātībā un pazemībā sacītie vārdi daudz dziļāk atbalsojas cilvēku dvēselēs. Nav viegli uzturēt lauku draudzi nomalē, sakārtot baznīcu un mācītājmāju, bet priesteris to spēj ar Dieva svētību un nesavtīgu cilvēku, jo īpaši Olgas Kampānes, palīdzību.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Lēnprātībā un pazemībā

Kategorijas