…un tā mums čiks vien sanāca

2013. gada 9. decembris 00:00

495

Tā nu viņš ir, ka zivtiņai nepavēlēsi pat tajā laikaposmā, kad, gatavojoties ziemai, zvīņnesēm vajadzētu baroties ne pa jokam – kā kūts ruksim pirms Ziemassvētku galda apmeklējuma. Taču gadās brīži, kad kaut kas neiepatīkas un zivs negrib muti pavērt ne par ko.

Uz Burtnieku, uz Burtnieku, uz…
Domāju, ka nav Latvijā makšķernieku, kas nebūtu pieredzējuši vai vismaz dzirdējuši par šī ezera lielajiem un skaistajiem lomiem, jo zandarti un līdakas kā izcilākie eksemplāri nāk tieši no šī ezera. Interesanta jau šī 13,5 kilometrus garā «peļķe» ir, kas vasarā un rudens sākumā samazina savu dziļumu pat līdz diviem metriem, bet maksimāli sasniedz ap četriem metriem. Kas līdakām un zandartiem te tik ļoti patīk, nav īsti saprotams, bet aug gan lielumā, gan vairumā.

Tā mēs ar savu kompanjonu nesen izlēmām noripināt 170 kilometrus uz vienu galu un paviesoties Burtniekā. Vietējie copmaņi, kas šo ezeru labi pārzina, neslēpj – lai arī viss liekas ļoti vienkārši, tomēr ir te savas zivju takas. Viņi, tās labi zinot, atbraucējus mēdz saukt par laimes meklētājiem. Ezers tik vienkārši zivis neatdod. Lai cik tas būtu paradoksāli, bet vieglāk plēsīgās zivis ir atrast tad, kad ūdenskrātuve maksimāli piepildīta ar vasaras zālēm. Vismaz man tad ir vieglāk, jo ir saprotams, kur zivis var slēpties. Tagad, kad viss ūdens klajums ir pilnīgi vienāds, ir daudz grūtāk zivis atrast.

Nav nekāds noslēpums, ka Burtniekā pārsvarā pie lielākām zivīm tiek velcētāji. Cik pateicīga un aktīva ir šī nodarbe, lai paliek katra paša ziņā. Es velcēšanu neesmu iecienījis, tomēr šajā ezerā citāda veida cope pārsvarā ieteicama tikai vasaras mēnešos. Tad ļoti labi dienas normu ar itin pieklājīgiem eksemplāriem var «salasīt», izmantojot gumijas zivis un spiningojot pa lēpju lapu audzēm. Protams, arī šeit ir šis tas jāzina, tāpēc īsti vietā būs teiciens – katram sava luga.

Cik gudri aizbraucām, tik gudri atbraucām
Pēc septiņiem no rīta esam pie ezera. Vīru ka biezs, un arī viena otra daiļā dzimuma pārstāve rosās ap laivu. Kaut arī ir darba diena, izskatās, ka tautas būs daudz. Vai jāstrādā nemaz nav, pie sevis nosmejamies, jo labi zināms, ka daudzus copmaņus tieši zivju ķeršanas māka un to pārdošana notur pie kaut kādiem naudas līdzekļiem. Nav jau tas nekāds nopēlums vai noslēpums. Tādi laiki. Tāpēc, ja netiek pārkāpti makšķerēšanas noteikumi, viss paša rokās – baro kaķim, ēd pats, uzdāvini draugam vai vienkārši pārdod.

Ezers mūs sagaida zilgani pelēcīgi tumšs. Mazliet mirgo lietutiņš, ir neliels vējš, bet itin labs laiks plēsīgo zivju copei. Mazliet gan nepatīk drūmi duļķainais ūdens, jo, iemērcot tajā jebkura veida spožas krāsas mānekli, tas jau 15 centimetru dziļumā pilnībā pazūd. Šādi saduļķotā ūdenī, izvēloties mānekli, ir divas izejas. Pirmā skar krāsojumu, otrā – spēli. Pirmajā gadījumā var izmantot spožus šūpiņus vai spilgtus voblerus, sauktus par papagaiļiem. Otrais māneklis var nebūt tik košās krāsās, bet tādā gadījumā tam ir jābūt agresīvai spēlei, lai paša vibrācija piesaistītu plēsoņas uzmanību, jo, kā zināms, līdakām ir sliktāka redze, bet izteikti labi sānu līnijas maņu orgāni. Tās jūt ūdens vibrācijas pa lielu gabalu.

Labs piemērs ir cope vasarā pa aptuveni 50 centimetru dziļumu starp itin bieziem zāļu paklājiem. Ne velna tā tur neredz cauri, bet jūt, un līdz ar to itin bieži var vērot, ka tevis vadītai gumijas zivtiņai no sāniem pat piecu metru attālumā strauji tuvojas ūdens vilnis. Atliek vien nobremzēt mānekļa kustību, kad seko sitiens pa kātu. Tad jau viss atkarīgs no vismaz 10 faktoriem, bet galvenais – ir bijusi cope!

Sākumā esam vai gribam būt ļoti gudri un pa priekšu palaižam vietējos takuziņus. Noskatām, kur viņi tūterē un aptuveni ejam līdzi. Beigu beigās tomēr sanāk tā, ka dienas vidū visi izmisumā dodas tur, kur acis rāda un var starp laivām izbraukt, bet rezultātu nekādu. Izmēģinām visu līdzi paņemto arsenālu. Vobleri – lielāki, mazāki, krāsainība – daudzpusīga, dažādi šūpiņi. Piebraucam tuvāk pie krasta un vairākās vietās izmēģināmies ar gumijas zivīm. Sameklējam nosacītos sēkļus un apstrādājam to kantis. Eholote brīžiem pīkst nepārtraukti un rāda zem laivas smuku zivi, bet ko tas viss dod? Pilnīgi neko.

Spiediens par zemu
Ap pulksten 15 dodamies krastā. Sajūtas īpatnējas. Sāku pārcilāt atmiņā, kad pēdējo reizi uz līdakām esmu dienas laikā izbraucis krastā, neredzot nevienu to iznācienu. Tiešām neatceros. Diemžēl arī vietējiem spiningotājiem šī diena nav devusi nekādus rezultātus. Acīmredzot kaut kas virmo gaisā, ko cilvēks nejūt, bet zivs ļoti izteikti, turklāt negatīvā formā. Patiesībā nekas briesmīgs jau nav noticis, bet ir iedota kārtējā informācija, kas jāsagremo.

Atbraucot mājās, paskatos uz atmosfēras spiediena rādītāju un konstatēju, ka tas ir ļoti zems. Žēl, ka nepaskatījos pirms pāris dienām, lai tagad salīdzinātu iespējamās svārstības. Līdakas daudz aktīvākas ir pie palielināta, bet stabila spiediena, savukārt pie stabila, bet zema atmosfēras spiediena ir diezgan kūtras uz barošanos.

Tā nu man veicās Burtnieku ezerā.

Zivis zemnieku gaumē
Sastāvdaļas: 700 g zivju, 100 g krējuma, 60 g rīvmaizes, 2 olas, 40 g sviesta, sāls.
Pagatavošana: notīrītām zivīm (ar ādu) izņem mugurkaula asaku, ar āmurīti mazliet padauza un apsāla. Tad liek krējumā un patur
10 – 15 minūtes, apviļā sakultās olās un rīvmaizē. Cep sviestā, kamēr gatavas.

Līdaka horvātu gaumē
Sastāvdaļas: apm. 800 g līdakas, 1 kg kartupeļu, 100 g speķa, malti sarkanie un melnie pipari, zivju buljons, sāls, pētersīļi.
Pagatavošana: līdaku notīra, atdala asakas. No galvas un asakām vāra buljonu, pievienojot garšvielas. Kartupeļus sagriež salmiņos un apsāla. Dziļāku cepešpannu ieziež ar sviestu, liek pusi no kartupeļiem, apkaisa ar pētersīļiem, sarkanajiem un melnajiem pipariem. Virsū liek zivi, pievieno atlikušos kartupeļus, uzreiz apkaisa ar sāli un pipariem. Pievieno kubiņos sagrieztu un atsevišķā pannā apceptu speķi. Pārlej ar buljonu. Cep cepeškrāsnī, kamēr kartupeļi kļūst zeltaini.

Sautēta vēdzele ar sēnēm un gurķiem
Sastāvdaļas: 2 vēdzeles,
2 ēd. kar. eļļas, 2 ēd. kar. miltu, 8 kaltētas sēnes, 3 sīpoli, 1 sālīts gurķis, 1 glāze zivju buljona, 1 glāze sausā baltvīna, 6 kartupeļi, sāls, pipari, zaļumi – pēc garšas.
Pagatavošana: vēdzelēm noņem ādu, iztīra iekšas, izņem aknas, atbrīvo no tām žulti. Zivs mīkstumu sagriež porcijās, apkaisa ar sāli un pipariem, apvārta miltos un apcep eļļā līdz pusgatavībai. Kastroļa apakšu noklāj ar apceptiem sīpoliem, uzliek virsū zivs gabalus, pa virsu liek atkal sīpolus, sajauktus ar novārītām kaltētām sēnēm, sīki sagrieztu salmiņos sālītu gurķi un vēdzeles aknas. Aplej ar buljonu, vīnu un uz mazas uguns sautē līdz gatavībai. Gatavu vēdzeli liek traukā, apkārt kārto sēnes, dārzeņus un aknas, aplej ar sulu (kurā tas sautējās), apkaisa ar sīki sakapātiem pētersīļiem. Ēd ar vārītiem kartupeļiem.
www.parcopi.lv

BauskasDzive.lv ARHĪVS

…un tā mums čiks vien sanāca

Kategorijas