Vislabāk tomēr Mežotnē

2013. gada 29. novembris 00:00

599

65 gadu jubileju svin Jānis Mauriņš.

Rudens un ziemas mija mežotniekam Jānim Mauriņam ir svētku laiks. Šonedēļ tiks atzīmēta dzimšanas diena, bet 4. decembrī abi ar sievu Janīnu svinēs 44 gadu kāzu jubileju. Taču izrādās, ka Jāņa īstais dzimšanas datums ir 18. novembris – Latvijas Republikas proklamēšanas diena, bet dokumentos ierakstīts 28. novembris. Iespējams, ka datums padomju laikā izmainīts drošības labad, lai nevienam neizskatītos, ka tiek atzīmēti režīmam nevēlami svētki.

Grauza bērza tāsi
Jāņa dzimšanas laikā, 1948. gadā, Mežotnes pagasts teritorijas ziņā bija lielāks par to, kāds tas ir tagad, jo iestiepās Lielupes otrā krastā, tagadējā Rundāles pagastā. Tur arī atrodas zeme, ko viņa tēvs savulaik rentējis. No mājas gan vairs nekas nav palicis pāri.
Mauriņu ģimene 1949. gada

25. martā tika izsūtīta uz Omskas apgabala Čukalinskas rajona Starosoldatkas sādžu, kur spaidu darbos bija jāizcieš absurdais sods. «Biju četrus mēnešus vecs, kad mūs izveda. Jaunākā māsa piedzima tur,» stāsta jubilārs.

Kā jau bērns, kurš citu dzīvi nebija redzējis, Sibīrijas skarbo ikdienu mežotnieks neizjuta, jo viņam cita pasaule neeksistēja. «Man ir ļoti labi zobi, jo konfekšu nebija, grauzām bērza tāsi. Pat ābolu nebija. Tos reiz tante bija atsūtījusi. Atbraucis uz dzimteni un ieraudzījis ābolu pilnu koku, aiz liela prieka augļus saēdos līdz tam, ka mani bija jāved pie ārsta,» atceras Jānis. Abi ar māsu viņi Latvijā atgriezās 1956. gada septembrī. Gadu vēlāk pārrodamies mājās tika sagaidīti arī pārējie ģimenes locekļi.

Mežotniekam kopā ar citiem apkārtnē dzīvojošajiem represētajiem, kas savulaik bijuši Starosoldatkas sādžā, bijusi tradīcija katru gadu 25. martā satikties. «Šis bija pirmais gads, kad vairs nesatikāmies. Gandrīz jau visi ir viņsaulē,» teic Jānis.

Vienmēr pie stūres
Pirms armijas izgājis šofera apmācības, pie stūres Jānis sēž no 1967. gada un dara to vēl joprojām. Jubilārs stāsta, ka dienesta pirmais gads pavadīts, iesaistoties ražas novākšanā, krustām šķērsām izbraucis Ukrainu un Kazahstānu. «Mūsu daļā bija daudz letiņu. Kopā bijām pieci Jāņi un, saprotams, ka savus svētkus izlēmām atzīmēt,» atklāj jubilārs. Savukārt otrajā gadā, kad izcēlies konflikts ar ķīniešiem, Jānis nosūtīts pie pašas Ķīnas robežas, uz Aizbaikālu.

1969. gadā, no armijas atgriežoties mājās, par kurām toreiz tika saukts Punslavu ciems, jau pirmajā dienā Jānis iepazinies ar savu topošo sievu Janīnu, kas tad strādāja vietējā veikalā. Abi uzskata, ka tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. «Garš puisis formā. Grūti bija neiemīlēties tādā,» atklāj Janīna. 1970. gadā piedzima meita Judīte, 1984. gadā – dēls Jānis. Jubilārs atklāj, ka viņa dzimtā vīriešu kārtas pārstāvji saukti šādā vārdā.

Visu mūžu Jānis strādā par šoferi. Visilgāk tepat Mežotnē – Selekcijas un izmēģinājumu stacijā un tās mantiniecē SIA «Lielmežotne». «Divus gadus savulaik pamēģināju laimi, strādājot ar ceļamkrānu Uzvarā, bet man tur kaut kā nepatika, vislabāk tomēr jūtos savā Mežotnē,» atzīst jubilārs. Tomēr, kad ziemas mēnešos darbu kļuvis mazāk, Jānis pārgājis uz Ceraukstes pagasta «Lielzeltiņiem».
«Parasti, kad cilvēks iet pensijā, viņš paziņo, ka nevienu dienu vairs nestrādās. Tā arī pašam bija, taču sapratu, ka nespēju tā vienkārši neko nedarīt. Strādāšu tik ilgi, kamēr veselība ļauj,» uzskata mežotnieks. Savukārt viņa sievai palicis atmiņā laiks, kad štatu samazināšanas dēļ vīrs palicis bez darba: «Vispār viņš bija priecīgs, ka beidzot varēs darīt to, kam parasti neatlika laika. Bet, kad sauca atpakaļ darbā, viņš atkal bija priecīgs. Bija noilgojies pēc tā.»

Labi gatavo
Agrākajos gados jubilārs brīvajā laikā aizrāvies ar sportu, jo bieži vien darba kolektīvi rīkoja sacensības. Pēdējā laikā Jāņa sirdslieta ir makšķerēšana. Nedēļas nogales bieži vien kopā ar citiem mežotniekiem tiek pavadītas Liepājas un Ventspils krastos, copējot salakas, ko kurzemnieki par stintēm sauc, jūras grunduļus un citas zivis. Šogad pirmo reizi mūžā izvilkta vēja zivs.

Par laimi, mājās pārvestais loms sievai nav jātīra. «To visu dara Jānis. Viņš ļoti labi gatavo. Vislabāk padodas zivju un gaļas ēdieni,» teic Janīna. Jubilāram jau ir padomā, kas galdā tiks likts gadu mijā. Šim nolūkam saldētavā noglabāta prāva store, kuru viņš nesen nocopējis zivju audzētavā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vislabāk tomēr Mežotnē

Kategorijas