Vienoti ar traģēdijā cietušajiem dievkalpojumos Vecumniekos un Vallē

2013. gada 26. novembris 13:51

403

Vienoti ar traģēdijā cietušajiem dievkalpojumos Vecumniekos un Vallē

Šogad visa kristīgā pasaule 24. novembrī atzīmēja baznīcas gada pēdējo svētdienu, kuru mēs saucam par Mūžības svētdienu. Šajā dienā tradicionāli ir doties uz baznīcu un nolikt svecīti aizgājēju kapu vietās. Šoreiz viss bija citādāk... Liela mūsu Latvijas kopējā traģēdija bija aizskārusi ikvienu sirdi un atvedusi cilvēkus uz baznīcām visā Latvijā. Vecumnieku un Valles luteriskajās baznīcās bija paredzēti dziesminieka Haralda Sīmaņa koncerti. Tie arī notika, tikai citā noskaņā, nekā sākotnēji iecerēts. Koncerts un dievkalpojums tika veltīts traģēdijā bojā gājušajiem un viņu tuviniekiem...

Vai mēs ikdienā mīlam savus līdzcilvēkus – patiesi un no sirds? Vai mīlam viņus tādus, kādi tie ir, nevis kādus mēs tos gribētu redzēt? Tie ir jautājumi, kurus varējām pārdomāt sēru dienās un par ko jādomā turpmāk.

Es atceros, ka mēs esam savās lūgšanās pateikušies Dievam par to, ka mūsu zemi nav skārušas lielas nelaimes. Šajās dienās man par to ir neērtības izjūta. Nav jau tā, ka par to Dievam nevajadzētu pateikties. Tikai droši vien vajadzēja vairāk lūgt Dievu par tiem, kas pasaulē cieš no terorisma un dabas stihijām.

Atminos, pirms kāda laika sabruka kāda daudzstāvu ēka kaut kur Ķīnā vai Singapūrā, vai Honkongā. Šodien pat nevaru vairs pateikt, kur tas bija. Bet tur tika veikta izmeklēšana un bargi sodīti vainīgie...

Kad sabruka Dvīņu torņi Ņujorkā terorisma aktā, izjūtas bija smagas. Kā tas ir iespējams – pasaules lielvalsts centrā?! Bet pirms trim dienām milzīga, mūsu apmēriem neiedomājama katastrofa notika pie mums Rīgā. Tas nebija terora akts vai dabas stihijas postījums. Sākumā likās – nu būs daži bojā gājušie. Tad nāca skaitļi: 2, 16, 32... auga un auga, un tagad 54.

Mūsu Valsts prezidents Andris Bērziņš šo negadījumu nosauca par «masu slepkavību». Viņš pārstāv mūsu valsts tiesisko varu, un viņa pienākums ir pārraudzīt, kā «bauslība», kā mēs citādi varam saukt nežēlīgo likumdošanu, tiek ievērota. Valsts prezidents nevar uz šo notikumu paraudzīties no baznīcas viedokļa. Viņš pārstāv valsts varu, un viņam ir jāatrod reālie vaininieki. Bet patiesībā jau problēma ir daudz dziļāka, uz ko prezidents netieši norādīja.

Ļoti grūti ir šo negadījumu izvērtēt – kā Dieva sodu vai kā atgādinājumu, jo cietušie ir nevainīgi cilvēki. Bojā gājuši ir vecāki, un bez aprūpes ir palikuši mazāki un lielāki bērni. Kāds vecs cilvēks ir palicis bez aprūpētāja, un arī daudzi mājdzīvnieki palikuši bez saviem saimniekiem. Tam nevajadzēja tā notikt, un mēs negribam to pieņemt kā normālu situāciju.

Rodas neskaitāmi jautājumi. Kāpēc tas notika? Kādēļ šiem cilvēkiem? Pie kā gan viņi bija vainīgi? Kāpēc tas notika manam mīļotajam cilvēkam? Uz šiem jautājumiem atbilžu nav…

Manu ģimeni un tuvākos šī traģēdija tieši nav skārusi, bet manas meitas kopmītņu biedrenes un draudzenes māsai tika atņemts vīrs, nesen laulājušies – sieviņai tikai 27 gadi. Viņa, uzzinot, ka «Maximā» iebrucis jumts, zaudēja samaņu un vēlāk visu nakti stāvēja pie veikala, līdz pēc pulksten sešiem no rīta mirušais vīrs tika atrasts. Kā to var pieņemt? Vai ar to var samierināties? Vai viņi no rīta atvadījās? Vai nojauta, ka šī diena kopā ir pēdējā?

Kāds var mēģināt ieraudzīt kādu globālu vai ilgtermiņa labumu. Varbūt beidzot tiks ieviesta kārtība. Varbūt beidzot tiks novērstas dažādas bezjēdzības. Varbūt šo cilvēku nāve saliedēs pārējos, pamodinās tos no «letarģiskā» miega, pamudinās rīkoties, aizdedzinās sirdis. Tomēr tas ir vājš mierinājums tiem, kuru dzīvē tuvinieku nāve izrāvusi robu.

Protams, cilvēki mirst katru dienu. No vecuma, no slimībām, negadījumos, abortos, pašnāvībās. Un tomēr, kad nāve šādi atnāk, tad tiek aizskarta kāda stīga pašos sirds dziļumos. No vienas puses, mēs zinām, ka ikviena dzīvība ir vērtība, ka ik cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, bezgalīgi dārgs Radītāja acīs.

No otras puses, šādi notikumi atgādina, ka mēs nevaram kontrolēt savu dzīvi un dzīvību. Nespējam. Neviens no mums nav spējīgs ko tādu paredzēt. Neviens neplānoja mirt šādā veidā. Ko darīt? Pastiprināsim valstisko kontroli? Birokrātiju? Protams, tas ir muļķīgi, ja cilvēki mirst kādu personu nolaidības dēļ.

Nāve šajā gadījumā ir mūsu visu pretiniece. Zolitūdē tā cirta un izplēsa gabalu mūsu miesā. Tas lika saspringt, padomāt, kā stāties tai pretim. Kā uzvarēt šo ienaidnieku? Šāds trieciens spēj saliedēt cilvēkus, tautības un valsti. Saliedēt, lai stātos pretim nāvei un tās draudiem.

Tas ir spēcīgs dzinulis un dedzīga motivācija, lai mēs, cilvēki, vienoti stātos pretī nāvei, palīdzot viens otram, pabalstot pat svešiniekus, ziedojot. Uzvara pār nāvi – tas ir mērķis, kura sasniegšana ir dzīves un dzīvības vērta.

Uzvarēt nāvi – tas bija mērķis, kurš arī Dieva Dēlam bija Viņa dzīves un dzīvības vērts. Uzvara pār nāvi – tieši tā ir Kristus Evaņģēlija vēsts. Ko mēs paši nespējām, nespējam un nekad nespēsim, to Dievs izdarīja mūsu labā. Viņš uzvarēja nāvi.

Tieši šī vēsts, tieši šis ienaidnieks jau divtūkstoš gadus ir vienojis cilvēkus Kristus baznīcā. Kristus ir uzvarējis nāvi. Viņš ir cēlies augšā un parādījies simtiem aculiecinieku. Viņā ir apslēpta mūsu uzvara un dzīvība.

Kad esam vienoti ar Kristu, nāvei vairs nav varas pār mums.

Tā vairs nespēj mūs biedēt, lai kas arī notiktu. Tās draudi ir tukši. Protams, mēs visi mirsim šajā miesā, bet tiem, kuri ir Kristū, Dieva Dēlā un dzīvības avotā, šīs dzīves beigas ir jaunās dzīves iesākums. Mūžīgās dzīves iesākums. «Nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju vairs nebūs, jo viss bijušais ir pagājis.» (Atkl. 21:4)

Cilvēki to aizmirst ikdienā, bet atceras lielos satricinājumu brīžos. Tādēļ šajās dienās baznīcas bija pilnas un visur dega svecītes.

Mums, kas joprojām vēl esam dzīvi, ir domāti Kristus vārdi:
«Bet jums, kas mani dzirdat, es saku: mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst. Svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs apvaino. (..) Un, kā jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet viņiem.» (Lk. 6:27 – 28, 31)
Visvērtīgākais, ko Dievs cilvēkam ir devis, ir mīlestība. Lielu satricinājumu brīžos mēs saprotam to, cik ļoti maz mēs ikdienā mīlam. Katram no mums šī diena var būt pēdējā, jo mūsu dzīvība ir ļoti trausla. Tādēļ mīlēsim šodien, lai piedošana un līdzjūtība vairāk pārņem mūsu garu nekā vēlēšanās atrast vainīgos. Varbūt kaut kādā mērā mēs visi esam vainīgi pie daudzām nejēdzībām, kuras notiek arī mūsu zemē. Ar vainīgo sodīšanu netiks augšāmcelti bojā gājušie, bet ar mīlestību mēs varam palīdzēt viņu tuviniekiem, sev un ļoti daudziem šajā pasaulē.

Vecumnieku un Valles evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes un es izsakām visdziļāko līdzjūtību cietušo ģimenēm un tuviniekiem, kā arī visiem, kas bija klātesoši savā sirdī šajā traģēdijā. Pateicība visiem dienestiem – glābējiem, mediķiem, policistiem, brīvprātīgajiem, ziedotājiem.

P. S.
Rakstā izmantotas dažas mācītāja Guntara Baikova AD 2013 23. raksta idejas un izteikumi.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vienoti ar traģēdijā cietušajiem dievkalpojumos Vecumniekos un Vallē

Kategorijas