Latviskuma glabātāji

2013. gada 22. novembris 00:00

901

Katra dzīvesvieta piedāvā savas priekšrocības, saka Lelde un Kalvis Etkini, kuri kopā ar septiņus mēnešus veco Kalli par savām mājām sauc kādreizējo mežniecības mītni «Ozolzīles» Bauskas novada Vecsaules pagastā, pārsimt metrus no Ozolaines katoļu baznīcas.

Suns negrib atpakaļ
Jaunā mākslinieku ģimene sešos gados iejutusies vietējā ciema sabiedrībā, viņus par dzīvesgudrību uzslavē tuvāki un tālāki kaimiņi un draugi.

Lelde un Kalvis iepazinās, kā paši saka, «gaismas gadus atpakaļ». Vēl pavisam jauni viņi satikās kā brīvprātīgie asociācijā «Papardes zieds». Jau tad viens otru noskatījuši, lai gan attiecības neizveidojās uzreiz.

Būdami īsti pilsētnieki, savus plānus saistīja ar Rīgu, taču 2007. gadā sapratuši, ka galvaspilsētā kļuvis vienmuļi un prasās pēc piedzīvojuma. Kalvim prātā pavīdēja bērnības sapnis – sava māja. Domāts – darīts!

Pāris kartē novilka 60 km rādiusu ap Rīgu, tēmējot uz Bauskas vai Tukuma pusi. «Ozolzīles» bija vienīgais pārdodamais īpašums, kas viņus «uzrunājis». Lai gan daļa mājas bija piekrauta ar lauksaimniecības agregātiem, jau pirmajā apskates reizē pilsētnieki saprata: «Te ir potenciāls!» Visas zīmes rādījušas – šī māja piederēs Etkiniem! Suns Žako nepārprotami vēlējies tur palikt, nekāpjot atpakaļ mašīnā, un atpakaļceļā uznācis negaiss.

Nepārtrauc pūst
Etkini teic, ka ir piedzīvojumu cilvēki, kas allaž alkst izmēģināt ko jaunu. Viņi gan dēkas nemeklē, tās pašas neviļus atnāk. Lelde sevi sauc par mūžīgo studenti: viņa Rīgas skolā pasniedz darbmācību puišiem un studē pedagoģiju. Savukārt Kalvim tuva mūzika – mežraga spēle. Viņš pabeidzis maģistrantūru Mūzikas akadēmijā un plāno apgūt baroka mežragu. Jaunietis spēlējis Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, operā, Senās mūzikas festivālā u. c.

Vecāki kopīgi dzied šūpuļdziesmas Kallem. Viena no pirmajām bijusi «Saule, Pērkons, Daugava», lai puikam no bērna kājas ieliktu spēcīgus latviskus pamatus. Tagad mazulis reizumis uzbļauj papum «eiii!», kad tas pārtrauc pūst mežragu, gaidot turpinājumu. Lelde stāsta: «Mammas sapnis bija, lai spēlēju flautu, taču man tuva ir kļūdu un izmēģinājumu metode, tāpēc esmu pūšamo instrumentu pārdevusi un nopirkusi ģitāru.»

Mūzika nav vienīgā, kas abiem kopīga. Leldi bēniņos gaida stelles, viņai padodas kulinārija, bet Kalvis sācis apgūt biškopību. «Lopus taču neturēsim, pietiek ar abiem suņiem un kaķiem,» smejas vīrs. Lelde sapņo par vaska sveču liešanu.

Trešais ceplis
Jaunie ozolainieši ir apmierināti ar dzīves ritmu. Viņi saka: «Šī vieta devusi mums neatsveramu pieredzi un ļāvusi sastapt cilvēkus, ko nekad nesatiktu, ja dzīvotu Rīgā.»

Viens no iedvesmotājiem ir Dāviņu pagasta Bruknas muižas garīgais vadītājs Andrejs Mediņš un cepļa meistars Ēvalds Vasilevskis. Tieši Ēvalds uzvedinājis pāri uz domām par cepli savā pagalmā. Sākumā māla veidošana bijusi tikai sievas aizraušanās, taču nemanot tam pievērsies arī Kalvis.

«Pēc pāris nedēļām plānota cepļa trešā kurināšana,» atklāj Lelde, «parasti savācamies maza kompānija – kuru interesē rokas iemēģināšana, kurš vienkārši vēlas paskatīties.» Tā kā Leldei patīk veidot liela formāta darbus, ir svarīgi atrast sīko darbiņu veicējus, jo piepildīt cepli nav nemaz tik viegli. Pašlaik pāris veido savdabīgas māla eglītes, ko piesūcināt ar ēteriskajām eļļām un iekarināt mašīnā.

Lūgti parādīt pašgatavotus māla traukus, Etkini min parunu par kurpnieku bez kurpēm: «Mums ir vai nu citu amatnieku darinājumi, vai arī savējie ar sīkiem defektiem. Pārējie ir aizceļojuši pie draugiem un radiem.»

Senais mantojums
Dzīves filozofijā pāra uzskati saskan: «Jāsaglabā senais latviskums.» Dēlam Kallem «Ozolzīles» ir vārda tiešā nozīmē dzimtās mājas. Lelde ļoti skaidri izjuta, ka savu bērnu vēlas laist pasaulē mājdzemdībās – mierā un bez svešu cilvēku stresa. Aizrādījumam, ka tas ir neapdomīgi, viņa atbildējusi: «Dzemdēt slimnīcā ir drosmīgi!»

Puikas krustabas notika pēc latviskām tradīcijām turpat mājas pagalmā. Vecāki nevēlas bērnu jau no mazotnes piesaistīt baznīcai un reliģijai: «To Kalle pats varēs apzinātā vecumā izlemt.» Uzņemšanas dzimtā mirklis bijis aizkustinošs un licis saprast, cik ģimene ir liela un vienojoša.

Lai gan pāra kāzas viņu septiņu gadu kopābūšanas gadadienā nenotika pēc senām tradīcijām, tāds bijis medusmēnesis. Abi iepazina Latgales šarmu pie Ēvalda Vasilevska. Leldi gan šokējis, ka tās puses tirgus nav ne uz pusi tik lauciniecisks kā Rīgas Centrāltirgus. Viņu mulsinājušas tantiņu tirgotās plastmasas puķes, taču loģiski izspriedusi: «Kur gan redzēts, ka laukos pieprasīti ir visiem pieejamie kartupeļi?»

Bez dārznieces gēna
Sirds bijušajiem rīdziniekiem vien sāpot par nekārtīgiem cilvēkiem. Mežā pastaigu nereti sabojā izbērti atkritumi, citviet pat tiem izraktas bedres. Pusnovads braucot uz mežu ogot un sēņot, taču skumdina, ka cilvēki aiz sevis nespēj savākt gružus, saka Kalvis.

Kādā ziemā pāris gandrīz pieķēris eglīšu zagli. «Skatāmies – viena eglīte nocirsta, otra, kopumā vairāk nekā simts. Saucām mežsargu, taču bija jau par vēlu. Katru gadu svētku bojātāji uzdarbojas, drīz vairs nebūs izvēles, kuru koku nospert,» rūgti nosmej jaunieši.

Ģimene pieradusi pie dzīves Ozolainē – pienu var iegādāties pie kaimiņiem, vasarā ogas noplūkt dobē. Dārznieces gēnu sevī Lelde gan vēl nav atklājusi: «Katru gadu cenšos saņemties.»

Kaut darbiem savā sētā ģimene neredzot gala, katrā istabā ir kas sens «jaunās skaņās». Īpaši pamanāma ir pašu restaurētā kumode tirkīzzilā krāsā. Māju Etkini uzskata par mūžizglītības ieguldījumu, tāpēc jūtas šeit tik labi.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Latviskuma glabātāji

Kategorijas