Vasaru pagarina Marokā

2013. gada 15. novembris 00:00

Ceļojums unikālu krāsu, smaržu un garšu pasaulē, kurā jābūt gatavam atteikties no ikdienas steigas un ļauties vietējo rāmajam dzīves ritējumam – tā ir eiropieša pieredze Marokā. Šajā valstī neviens nekur nesteidzas, radot izjūtu, ka laiks ir apstājies. Šeit var saņemt neizmērojami daudz patiesu smaidu un gaišu enerģiju tālākajam darba cēlienam.

Ceļš uz Maroku sākās atvasaras pēcpusdienā, kad ģimenes lokā modelējām atvaļinājumu rudens brīvdienām. Aģentūru piedāvājumiem metām līkumu un pievērsāmies lēto aviobiļešu meklēšanai. Bija vairāki cenu ziņā pievilcīgi galamērķi Eiropā, taču šķita, ka viss jau ir redzēts un vajadzīgs pavisam kas cits. Visbeidzot «kas cits» izrādījās valsts Ziemeļāfrikā, Atlantijas okeāna un Vidusjūras krastā.

Iespējams, piemānīti
Pirms pusnakts pa lidmašīnas trapu nokāpjam uz Marakešas zemes. Cenšos sajust ceļvežos aprakstīto Āfrikas tveici, taču no tās nav ne miņas. Mūs apņem patīkams, dzestrs gaiss, jo izrādās – pilsēta atrodas 460 metru augstumā starp Atlasa kalniem un Sahāras tuksnesi. Esmu ievērojusi padomu neapmesties netālajās modernismā un minimālismā «apcirptajās» standarta viesnīcās. Pirmās trīs dienas naktsmītne rezervēta riādā – autentiskā viesu mājā Marakešas piepilsētā. Saimnieks Hasans ir apsolījis atsūtīt mums pakaļ šoferi, un viņu mēs cenšamies sazīmēt kliedzošo melnīgsnējo stāvu vidū. Vairākkārt izstaigājuši gan lidostas iekštelpas, gan ārpusi un neatrodot nevienu ar rezervētās riādas vārdu uz plāksnītes, nodomājam, ka esam «uzmesti». Cilvēku lidostā kļūst mazāk, gaismas izdziest pēdējā valūtas maiņas punktā, un mūsu skati jau lūkojas taksistu virzienā, kuri raušus rauj aiz rokām «baltos», lai tikai kādu dabūtu savā automašīnā.

Pirms kāpšanas kādā no «grande taxi» vēl pēdējo reizi mēģinām sameklēt riādas uzrakstu, un tas patiesi izdodas. Gara auguma tumsnējs vīrietis, ievīstījies melnā, pufīgā vējjakā, sniedz mums roku un, žilbinot baltu zobu rindu, teic: «As-Saalam-Alaikum Marokko!» (‘Esiet sveicināti Marokā!’ – arābu val.). Ahmeds, tā sauc mūsu šoferīti, tīri labi prot komunicēt angļu mēlē un pavelk mūs uz zoba – esot gan pārguruši, ka neatceroties vairs naktsmītnes nosaukumu.

Caur mikroautobusa logu cenšos saskatīt apkārtni, taču acīm nav, kur aizķerties, un beidzot «izslēdzos», jo trīs stundu laika starpība ar Latviju iedarbinājusi miega režīmu. Apstājamies pie milzu dzelzs durvīm, to vidū pusapaļš rokturis, kuru dauzot atskan dobja skaņa. Pēc laba brīža durvju slēdzenē pagriežas atslēga un mēs nonākam dārzā, ko ieskauj palmas, rožu krūmi un dažnedažādi ziedi, izgaismoti ar laternām. Iekšpagalmā ir neliels peldbaseins, kuram abās pusēs iespaidīgas akmens strūklakas. Tām un kokiem obligāti jābūt katrā riādā. Ēku arhitektūras galvenais princips – atvērtība pret debesīm.

Doma par vistu kūti
Sienu gleznojumos, krāsainajos paklājos, gultas pārklājos, svečturos un vāzēs atklājas tradicionālais marokāņu stils. Tā vien rokas niez paberzēt istabas stūrī novietotu vara krāsas lampu un gaidīt, kad no tās parādīsies džins un izpildīs jebkuru vēlēšanos. Tomēr pati karstākā iegriba ir likties gultā, lai nākamajā dienā varētu iekarot Marakešas medīnas jeb vecpilsētas neizzināmos labirintus. Liekot galvu uz spilvena, vēl nodomāju, cikos cauri sienām sāks lauzties islāmticīgo rīta saucieni uz lūgšanām. Taču pirmajā naktī tie iet secen un pamostamies no skaļām gaiļa dziesmām, kas liek domāt – atrodamies vistu kūtī. Dziedājumi ir tik spalgi, ka miegs ir iztraucēts, nākas modināt riādas saimnieku Hasanu, lai klāj mums galdu. Brokastīs ir pankūkas, varen salda piparmētru tēja un svaigi spiesta apelsīnu sula. Visiem ēdieniem vienmēr klāt pasniedz maizi.

Spilgti zilajās debesīs spēlējas mazītiņi balti mākonīši, saule jau ir pacēlusies virs Atlasa kalnu smailēm, un saprotam, ka dienas vidus var izrādīties diezgan izaicinošs karstās gaisa temperatūras ziņā. Rīta tēju mums blakus iemalko šoferis Ahmeds un paziņo, ka divpa-dsmitos brauks sagaidīt kārtējos tūristus un varēs mūs aizvest uz pilsētas centru. Riādas viesmīlīgie saimnieki iesaka doties ceļā vakarpusē, kad Marakeša pārtop gaismas, skaņu un smaržu virknējumā, taču mēs gribam ātrāk sajust uz savas ādas maģiskās pilsētas dzīvesprieku.

Mirdzoša paradīze
Tuvojoties Marakešas sirdij, ielas kļūst šaurākas, automašīnām ir pievienojušies ļoti daudz ēzeļu un zirgu pajūgu, melns mākonis mopēdistu un velosipēdistu, kā arī gājēju pulki, kas iet, kad un kur grib. Galvenais regulētājmehānisms ir roku vēzēšana pa atvērtu logu un bļaušana, ja vajag kaut kur nokļūt vai pārvietoties pa ceļa joslām. Tā kā medīnā ar auto iebraukt nevar, riādas šoferis mūs izlaiž netālu no galvenā apskates objekta – Djema El Fna laukuma. Pulksten desmitos vakarā Ahmeds mūs sola sagaidīt šajā pašā vietā un pasniedz mums karti, ar kuras palīdzību varam klīst savā nodabā.

Termometra stabiņš rāda plus 35 grādus, kas vieš nojausmu, ka pastaiga viegla nebūs. Pēc skaņas iekārtām un decibeliem varam noprast, ka esam nokļuvuši īstā arābu pasaulē. Djema El Fna laukumā netrūkst it nekā. Pa dienu šeit ir čūsku dīdītāji, diedelētāji, zobu protēžu darinātāji, tetovētāji, tirgoņi un apelsīnu kalniem piekrauti sulu stendi, bet vakarā iemirdzas tūkstoš laternas un laukums pārtop zilās gaismiņās mirdzošā barbekjū paradīzē. Runā, ka tieši par šo vietu Vinstons Čērčils reiz esot teicis: «Ja jums ir tikai viena diena Marokā, pavadiet to Marakešā!» Ne viens vien tirgonis centīsies noskaidrot vai uzminēt, no kuras valsts esat. Latviju zināja tikai retais, bieži vien to jauca ar kaimiņvalsti Lietuvu. Kāds sulu tirgonis mūs pārsteidza ar vārdiem: «Labas vakaras, koks tavo vardas?» (‘Labvakar, kā tevi sauc?’ – lietuviešu val.).

Ienirstot medīnas šaurajās ieliņās, atpakaļceļu ir grūti sameklēt. Kā sacīja mūsu riādā dzīvojoša britu tūriste – Marakeša ir viens vienīgs liels tirgus. Taču, manuprāt, tas nav tik vienkārši. Klīstot no viena ielu labirinta uz citu, šo maģisko vietu jāmēģina izjust, tai vajag ļauties. Ja gadās apmaldīties, atliek vien pajautāt ceļu kādam tirgotājam – te visi pie tā pieraduši. Atšķirībā no Ēģiptes un Tunisijas, šeit iekšā sauc tikai retajā veikalā, tirgotāji te ciena gan sevi, gan potenciālo klientu. Vienīgais, ko vērts atcerēties, – nekaulēties te ir nepieklājīgi.
Kopumā Marokā pavadījām 17 dienu, pārvietojoties gan ar taksometru un vilcienu, gan autobusu un īrētu auto, nobraucām teju 2000 kilometru. Par piedzīvojumiem okeāna krastā un valsts ziemeļos lasiet kādā no nākamajiem «Bauskas Dzīves» numuriem.

UZZIŅAI

Maroka
Atrodas: Āfrikas ziemeļrietumos, no Spānijas to šķir Gibraltāra jūras šaurums, robežojas ar Alžīriju un Rietumsahāru.
Iekārta: konstitucionāla monarhija.
Galvaspilsēta: Rabata.
Valsts vadītājs: karalis Mohameds VI.
Platība: 447 000 km2.
Iedzīvotāji: 36 milj.
Valodas: arābu, berberu dialekti, franču – valsts pārvaldē, diplomātiskajos sakaros un biznesā, var sazināties arī spāņu un angļu mēlē.
Reliģija: 98% iedzīvotāju ir musulmaņi.
Valūta: Marokas dirhams
1 MAD = Ls 0,0627.

Cenas Marakešā:
glāze apelsīnu sulas – 5 MAD;

vakariņas riādā – no 220 MAD personai;

labākais piedāvājums ir centrālā laukuma mazajās ēstuvēs pašā vakarā, kad ēdiens diviem maksā 80 – 120 MAD, pēc islāma noteikumiem ēdienkartē nav cūkgaļas un alkohola;

vizināšanās zirgu pajūgā – 180 MAD;

hamama jeb pirts apmeklējums – 280 MAD;

ādas apavi tirgū – no 100 MAD;

naktsmītnes – no 500 MAD.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vasaru pagarina Marokā

Kategorijas