Nekas nav nokavēts

2013. gada 8. novembris 00:00

149

59 gadu jubileja mūziķim Edvīnam Zariņam.

Grupas «Dakota» līderim, baušķeniekam Edvīnam Zariņam nedēļas nogalē jubileja. Mūžiķis apgalvo, ka dzimšanas dienu viņš nesvinēs, jo būs jāstrādā. Grupai vakarā jāspēlē klubā «Laternu stundā». Lielāki svētki plānoti nākamgad 60 gadu jubilejā, taču arī nākamnedēļ grupai kāds svarīgs notikums – klajā tiks laists jauns singls «Nekas nav nokavēts».

Daiļslidošana un bokss
Kā skaidro mūziķis, jaunā dziesma ir pasaka ar laimīgām beigām. «Tas ir stāsts par cilvēka visskaistākajiem sapņiem un atmiņām, par bērnību, kurā vienmēr var atgriezties.»

Mūspusē Edvīns ir ienācējs, bērnība pagājusi Rīgas mikrorajonā. «Pirmā cigarete, aliņš, skola – tas viss tika piedzīvots Čiekurkalnā,» atklāj mūziķis. Māti Edvīns zaudējis agri, trīs gadu vecumā, un audzināšanu pārņēmusi vecāmāte.

«Viņa mani diezgan brīvi audzināja, taču līdz 17 gadu vecumam arī ziepes nevārīju. Atceros, ka astotās klases raksturojumā par mani bija teikts: kluss, nosvērts, bet ne ierāvies sevī.»

Jaunībā jubilārs daudz sportojis un muzicēšana tad pat prātā nav nākusi, kaut gan šajā ziņā bijis diezgan apdāvināts, vijoli spēlējis kopš trīs četru gadu vecuma: «Aizrāvos ar daiļslidošanu. Tolaik šis sporta veids nebija populārs, viens otrs jau šķībi skatījās. Ar laiku sāku spēlēt hokeju, pirmais treneris bija Harija Vītoliņa vectēvs. Tur gan nevienam labi slidotāji īsti nebija vajadzīgi, galvenais, ka varēji uz kājām noturēties.» Latvijas izlasē savulaik spēlēts arī futbols, piecus gadus Edvīns trenējies boksā un džudo. Pēdējie no minētajiem sporta veidiem ietver pusaudžu periodu, kad galvā jau bijušas ballītes un daudz laika pavadīts pasākumos Mežaparkā.

Piedalās «Liepājas dzintarā»
Muzicēšanai viņu savā ziņā pievērsis paziņa: «Kad gāju gar viņa logu, bieži vien dzirdēju, kā šis ar ģitāru spēlē pazīstamas melodijas,» atceras Edvīns. Nepagājis ilgs laiks, kad pratis jau nospēlēt pirmos akordus un piebiedrojies Rīgas Tramvaju un trolejbusu pārvaldes kultūras nama vokāli instrumentālajam ansamblim Gunāra Freidenfelda vadībā. Ansambļa neoficiālais nosaukums bija «Prauli».
Pirmo reizi uz lielās skatuves jubilārs kāpis 1972. gadā: «Ar ansambli piedalījāmies «Liepājas dzintarā». Pie mums bija arī Mirdza Zīvere, kad neviens viņu vēl nepazina. Viņa konkursā guva labus panākumus. Kopvērtējumā palikām trešie, otrajā vietā bija «Menuets», bet pirmajā – Vjačeslava Mitrohina grupa.»

Darbošanos kolektīvā pārtraucis kara dienests. Armijā Edvīns iepazinies ar mūsu novadnieku Andri Abramoviču, kas bija spēlējis pie Jāņa Oša. Beidzamajā pusgadā pie poļu robežas abi spēlējuši orķestrī. «Kad atgriezāmies mājās, mūsu ceļi kādu laiku pajuka. Nonācis Rīgā, sapratu, ka vairs nav, kā agrāk. Tur daudzi aizrāvās ar dzeršanu. An-dris mani aicināja uz Bausku, un tā nu es divus gadus uz šejieni braukāju, līdz pārcēlos pavisam. Ieprecējos,» atklāj mūziķis.

No lietuviešiem jāmācās
Spēlējot Jāņa Oša kantrimūzikas grupā «Laukakmeņi», izveidots pamats «Dālderiem». Grupas nosaukums pirmo reizi izmantots 1979. ga-dā kādā brīvdabas sarīkojumā Skaistkalnē. Tad arī pirmo reizi atskaņota slavenā dziesma «Dzeltenie aizkari».

«Bijām pieprasīti, kas nozīmē lielu slodzi. Bijām arī noguruši cits no cita, tādēļ 1983. gadā grupa pajuka,» skaidro baušķenieks. Atpūtušies un pamēģinājuši darboties citos projektos, «Dālderu» sastāvs bez meitenēm astoņdesmito gadu otrā pusē studijā Panevēžā ierakstījis jaunas dziesmas. Tās lielākoties bijušas ārzemju dziesmu kaverversijas, kā arī pašu materiāls angļu valodā.

«Tad mūs uzaicināja uz diviem kantrifestivāliem. Viens no tiem bija Lietuvā, Visaginā. To brīdi, kad tevi uzved uz skatuves, kuru vēro 35 tūkstoši apmeklētāju, nekad neaizmirsīšu. Kājas un rokas neklausīja, no uztraukuma uzkāpu uz vada, un saplīsa štekeris. Tad atskanēja tāds troksnis, taču tehniķis momentā bija klāt un dažās sekundēs problēmu novērsa. Tik kvalitatīvu tehnisko darbinieku darbu redzēju pirmo reizi. Lietuvā tas ir augstā līmenī, un mums vēl daudz no viņiem ir jāmācās,» stāsta E. Zariņš.

Pārvar rutīnu
«Dakota» ar mainīgu sastāvu muzicē kopš 1996. gada. Edvīns atklāj, ka pēc ilgiem gadiem, kas pavadīti, koncertējot Lietuvā, sagribējies atgriezties dzimtenē un ierakstīt kaut ko latviešu valodā. Pirmā dziesma «Mazliet cerību» labi aizgājusi radio. Pēc kāda laika bijis gatavs pirmais albums, kas lielākoties ierakstīts divatā ar taustiņinstrumentālistu Kristapu Krievkalnu. Ar dziesmu «Kurtizāņu ugunskurs» grupa piedalījusies 2002. gada mūzikas ierakstu Gada balvā. Viens no «Dakotas» lielākajiem panākumiem ir otrā vieta 23. Eiropas kantrimūzikas festivālā «Country Piknik Mragovo 2004» Polijā. Līdz uzvarai pietrūcis viens punkts.

«Regulāri sākām koncertēt «Lido», Doma laukumā, dažādu veikalu atklāšanās un citos pasākumos. Varējām atpūsties vienīgi otrdienās un svētdienās. Tas man atgādināja «Dālderu» laiku, šoreiz jau citā kvalitātē. Par laimi, no šīs rutīnas esam izbēguši. Varu pasaudzēt savas balss saites, jo man vairs nav jādzied četras stundas no vietas. Tagad vokālo daļu brālīgi sadalu ar Kristapu, Raiti un Aleksandru,» atklāj grupas līderis.
Edvīns uzskata, ka tie ir grupas fani, kas «Dakotu» asociē ar kantrimūziku, jo, viņaprāt, savu repertuāru ir grūti ielikt konkrētā žanrā – no idejas līdz ierakstam dziesmas skanējums var vairākkārt mainīties, un tiek paņemts tas, kas ausij liekas vistīkamākais.
Pašlaik grupa strādā pie sava ceturtā albuma, kas ir par 80 procentiem pabeigts un klausītājus sasniegs nākamgad.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Nekas nav nokavēts

Kategorijas