BauskasDzive.lv ARHĪVS

Konkursa laureātu vidū iekļuvušas novadnieces

Lauma Ieveniece

2013. gada 8. novembris 08:27

392
Konkursa laureātu vidū iekļuvušas novadnieces

Konkursā «Mana kā Valsts prezidenta uzruna Latvijai dzimšanas dienā» no iesūtītām 315 rakstiskajām un 17 video uzrunām labāko astoņpadsmitniekā iekļuvušas divas mūsu novadu skolnieces, ziņo Latvijas Valsts prezidenta interneta vietne.

Vecumnieku vidusskolas 9. klases skolniece Diāna Ivaškeviča un Bauskas pilsētas pamatskolas 9. klases audzēkne Elza Sējēja aicinātas 13. novembrī plkst. 12 Melngalvju namā uz Valsts prezidenta Andra Bērziņa apbalvošanu. Pasākuma laikā labāko darbu autoriem tiks pasniegtas piemiņas veltes, bet trīs pirmo vietu ieguvējiem arī ielūgumi uz 18. novembra svinīgo koncertu Latvijas Nacionālajā teātrī.

Elza Sējēja šajā konkursā piedalās jau otro gadu. Pērn saņemta skaista aploksne ar pateicību par piedalīšanos, bet laureātu sarakstā meitene neiekļuva. Šogad tas bijis kā dzenulis uzrakstīt labāk. Elza secina: «Dzīvē nevajag apstāties pie kādas neveiksmes, bet mēģināt no jauna. Esmu pārspējusi nevis kādu citu, bet sevi. Esmu augusi un pilnveidojusi savas prasmes, ko arī citi cilvēki ir novērtējuši. Man konkursi ir kā izaicinājumi sev.»

Elza atzīst, ka esejas tapšanas ceļš nemaz nav ātrs un viegls. Vispirms tiek uzmesta doma, tad tā galvā apstrādāta un tikai tad attīstīta. Visvairāk meitenei patīkot rakstīt datorā, jo tur ātri var izlabot tekstu. Kad tiek rakstīts ar roku, aiziet vairākas pierakstītas lapas. Pabeigtā eseja bieži tiek iedota kādam citam izlasīt, jo rakstīto vislabāk var novērtēt no malas. Kad tas viss ir izdarīts, galvenais vērtētājs ir skolotāja, kura ar savu redzīgo aci pamana, vai nav kļūdu.

«Kad rakstīju prezidenta uzrunas eseju, es tiešām padomāju par to, ko tur rakstu. Par attieksmi, par ģimeni, par Latvijas stāvokli, par mīlestību pret sevi, vecākiem, draugiem un citiem apkārtējiem cilvēkiem. Mana skolotāja Ieva Mašale ir ļoti atraktīva. Viņa allaž atrod iespēju, kur skolēns var izlikt savu talantu, radošo garu un domas. Vienā latviešu valodas stundā skolotāja pastāstīja, ka tiek organizēts šāds konkurss un visiem uzdeva rakstīt par to eseju. Pēc laika labākos darbus atlasīja un sūtīja dalībai konkursā.»

Pēc esejas nosūtīšanas Elza secināja, ka diez vai varētu būt prezidente un pildīt tik nozīmīgu darbu, kur vērtē katru darbību, katru vārdu. Tas šķietot riskanti. «Bet vienreiz iejusties, kā būtu uzrunāt visu Latvijas tautu, kāpēc ne? Tas man bija tiešām interesanti. Prieks, ka Latvijā ir šādi konkursi, kur sevi parādīt un pilnveidot.»