Pieredze var mainīt dzīvi

2013. gada 6. novembris 00:00

Pietuvojoties trīsdesmit gadu slieksnim, ķīmijas maģistre, labi atalgota speciāliste zinātniskajā institūtā «BIOR» – baušķeniece Kristīne Brūvere – vienā dienā mainīja dzīvi par 180 grādiem, tuviniekiem un draugiem paziņojot, ka dosies brīvprātīgajā darbā uz Āfriku.

Dānijas periods
Par šādu soli Kristīne izlēmusi, saprotot, ka ķīmija nav dzīves aicinājums. Sākušies sevis meklējumi, mēģinot atrast jomu, kur realizēties. Jau agrāk baušķeniecei bija ienākusi prātā doma par brīvprātīgo darbu Eiropā. Gadu viņa pavadījusi, interesējoties par dažādām iespējām, un visvairāk vēlējusies nokļūt Spānijā. Lielās konkurences dēļ flamenko un koridas zeme Kristīnei gājusi secen.

Taču tālab apņēmība nemazinājās, Kristīne turpināja meklēt informāciju globālajā tīmeklī «google», ievadot vārdu savienojumus latviešu un angļu mēlē – brīvprātīgais darbs. Līdz beidzot iecere tika realizēta ar organizācijas «Humana People to People» starpniecību. Saskaņā ar brīvprātīgo programmas noteikumiem, Kristīnei bija jāpavada 12 mēneši, strādājot Dānijā ar problēmu bērniem, viņu vidū bija narkotiku atkarīgie, no vecāku vardarbības cietušie un bāreņi.

«Dānijas periods bija grūts, nācās pašai sevi izaicināt. Brīvdienās vajadzēja strādāt fizisku darbu, lai varētu nopelnīt pamatkapitālu tikšanai uz Āfriku. Visi ceļa izdevumi, sākot no lidmašīnas biļetēm un beidzot ar vīzu, bija jāapmaksā pašai. Darbs bija fermās, uz lauka un siltumnīcās. Šī pieredze mani darīja stiprāku,» atzīst Kristīne un atklāj – bijuši brīži, kad vēlējusies mest visu pie malas un atgriezties dzimtenē, taču viņas sīkstā daba nav ļāvusi padoties.

Līdz pēdējam mirklim latviete un vēl divi programmas līdzdalībnieki no Slovēnijas un Grieķijas nav zinājuši, uz kuru valsti «melnajā kontinentā» dosies. Vienā brīdī sākuši portugāļu valodas studijas, domājot, ka tiks nosūtīti uz Mozambiku. Pēdējā nedēļā brīvprātīgo trio tika paziņots, ka viņu misija paredzēta vienā no pasaules nabadzīgākajām valstīm – Malāvijā.

Kontinenta siltā sirds
Šī gada februārī, nokāpjot no lidmašīnas trapa, Kristīne saprata, ka patiesi nokļuvusi Āfrikā. Siltais un mitrais gaiss iesūcās visās drēbju spraugās. Latvietes acu skatiens tika piekalts simtiem baskājainu pēdu, kas pulcējās apkārt svešiniekiem. Lērums mazu rociņu stiepās pretī sveicienam, simtiem brūnu acu pāru gaiši vērās atbraucējos. Vairākums neko citu nav vēlējušies, vien pieskarties un sasveicināties ar balto. Šo patieso prieku Kristīnei grūti raksturot. Pēc šādas sagaidīšanas bijis skaidrs, kāpēc par Malāviju saka «the warm heart of Africa» (‘Āfrikas siltā sirds’).

Baušķenieces uzdevums Malāvijā bija iesaistīties skolotāju izglītošanā, lai viņi var mācīt pamatskolēnus attālākajos lauku reģionos. Malāvijā vidēji uz vienu skolotāju ir 100 – 200 izglītojamo. Bērni ir atvērti zināšanām, taču viņus visvairāk ierobežojot vecāki, jo tiem šķiet, ka atvases velti tērē laiku un labāk būtu, ja palīdzētu strādāt lauku darbos.

Lauksaimniecībā nodarbināta lielākā daļa Malāvijas iedzīvotāju. Par «ekstrām» – elektrība, tekošs siltais ūdens, ātrgaitas internets – tur ir jāaizmirst. Taču Kristīnei paveicās – viņa mitinājās nelielā pilsētas mājoklī, kurā bija gan elektrība, gan arī tekošs ūdens. Taču lielai daļai pamatiedzīvotāju šo ērtību nav. Uz ielas pēc saulrieta ap pulksten sešiem vakarā iestājas piķa melna tumsa. Vienīgais gaismas avots ir ugunskurs, kas iekurts maltītes pagatavošanai. Šajā zemē tiek audzēti dažādi kultūraugi, taču malāviešu pamatmaltīte ir kukurūzas miltu putra – sima. Tā ir gan brokastīs, gan pusdienās, gan vakariņās.

«Tā kā apmetāmies īrētā mājoklī, paši arī gatavojām ēst. Veikalos pārtikas produktu izvēle nav daudzveidīga, taču iztikt varēja. Mācījām arī vietējos gatavot salātus, pastas, cept picas, lai nebūtu jāēd tikai sima. Pārsteidza, ka uzturā reti tiek lietoti augļi – banāni, apelsīni, ananasi, papaijas un guavas,» atklāj Kristīne.

Uz katra soļa – māņticība
Malāvijas oficiālā valoda ir angļu, jo valsts ir bijusī Lielbritānijas kolonija, bet vietējie sarunājas čičevu valodā, kas plaši tiek lietota skolās. Sākumā latviete brīnījusies, ka skolēns septītajā klasē nevar sarunāties angļu mēlē. Vēlāk kļuvis skaidrs, ka grēko skolotāji, kuriem vienkāršāk visu izskaidrot savā valodā.

Pamatizglītība Malāvijā ir bezmaksas, taču par augstāku izglītību jāmaksā prāva summa – aptuveni 150 ASV dolāru par semestri. Skolas pavāra alga ir 15 000 kvačas jeb 44,11 ASV dolāri, un ar šādu atalgojumu bērnus izglītot ir sarežģīti. Tad jācer uz kādu bagātu radinieku vai doma par izglītību jāatmet.

Malāvijā dominējošais esot paplašinātas ģimenes princips. Tas nozīmē, ka saimē bagātākais rūpējas ne tikai par saviem bērniem, bet arī par saviem un sievas brāļiem, māsām, brālēniem, māsīcām. Palīdzības atteikšana nav pieņemama, visi to gaida, un labdaris savu dāsnumu nedrīkst ierobežot, jo citādi tiks uzsūtīti ļaunie gari.

Māņticība Malāvijā ir ik uz soļa, un visbiežāk dažādu slimību iemesls var būt neizpalīdzēšana kādam radiniekam, skaidro Kristīne. Lasītprasme un rakstītprasme ir teju pusei valsts iedzīvotāju, izglītotāki ir stiprā dzimuma pārstāvji. Sievietes visbiežāk audzina bērnus, katrai malāvietei ir vidēji sešas atvases. Valsts likumdošana pieļauj arī daudzsievību. Vidējais mūža ilgums Malāvijā ir 50 gadu, visbiežākie nāves cēloņi ir HIV/AIDS un malārija. Vidējie ienākumi uz valsts iedzīvotāju ir mazāk nekā viens ASV dolārs.

Baušķenieces atalgojums bijis 50 000 kvačas jeb 147 ASV dolāri, pēc pašas vārdiem – iztikt varējis, jo vajadzējis maksāt vien par ēdamo. Iznācis arī iekrāt, kas tērēts Malāvijas apceļošanai.

Stūrakmens attīstībai – izglītība
Grūtākais pārbaudījums «melnajā kontinentā» bijusi došanās uz darbu. Katru dienu ar velosipēdu nācies mērot padsmit kilometru augšup kalnā – pa lietus sezonā izskalotiem, akmeņainiem sarkani oranžiem ceļiem, kas vijas caur cukurniedru, kukurūzas un zemesriekstu laukiem. Citviet ceļa vispār neesot, velosipēds jānes uz rokām. Ķieģeļkrāsas putekļi pārklājuši rokas un seju, sviedru tērcītes arī ik reizi likušas sevi manīt. Ik pa laikam no lauka iznirst pa melnam stāvam, kas sveicina čičevu valodā, ja spēj vietējo mēlē atbildēt, malāviešiem ir dubultprieks.

Malāvieši par nākotni nedomā, viņiem viss ir šodien un tūlīt. Saņemot naudu, tikai retais to mēģina krāt, pārsvarā tā tiek ātri vien iztērēta, jo rītdiena varot nepienākt.

«Šādām valstīm nepieciešams atbalsts attīstībai, ne jau finanses ir palīdzība ilgtermiņā. Es cieši ticu, ka izglītība ir attīstītākas dzīves stūrakmens. Lai cik absurdi kādam liktos, mēs, attīstīto valstu iedzīvotāji, varam pacelt trešo valstu izglītību augstākā līmenī. To sapratu, piedaloties stundās un redzot novecojušās mācību metodes, kas balstītas uz atkārtošanu, nevis sapratni. Tikai tam ir nepieciešams ilgstošs ieguldījums un neatlaidīgs darbs. Sevi redzu kā mazu ķēdes posmu šajā procesā. Ar manu ierašanos attīstība nesākās un nebeidzās, pirms manis projektā bija citi brīvprātīgie, un arī pēc manis tādi ieradīsies. Ja projekts būs aktīvs gadu desmitiem, pārmaiņas būs,» pārliecināta Kristīne.

Cenas Malāvijā

Produkts Cena (latos)

5 tomāti 0,14 – 0,28

100 g sēnes 0,14

Maize 0,40

Spageti    0,42

500 g rīsi 0,40

1 mazs zaļš apelsīns 0,01

3 sīpoli 0,14

100 g šķīstošās kafijas 0,91

100 g melnās, pašu audzētās tējas 0,42

1 liels avokado    0,04

Ananass 0,28

200 g ievārījuma 0,50

Šokolādes batoniņš «Snickers», «Mars» vai «Bounty» 0,56

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pieredze var mainīt dzīvi

Kategorijas